Dace Danga-Guoba ir gulbeniete, kura vienmēr ir meklējusi un arī atradusi sevī dažādas radošās šķautnes. Savulaik pēc Gulbenes ģimnāzijas absolvēšanas radošais dzinulis Daci aizvedis uz Rīgu, tomēr pērn ceļš viņu kopā ar vīru Jāni un divām meitiņām ir atvedis atpakaļ uz dzimto pusi.
Tiekamies biznesa inkubatora telpās Gulbenē, kur Dace iekārtojusi nelielu biroja telpu. Tajā šobrīd garo dažādu smaržu aromāti, jo līdzās mīlestībai pret tekstilu, dizainu un zaļo domāšanu viņa Rīgā iesākto nodarbošanos ar Čehijas kompānijas “Essens” piedāvāto produkciju ir atvedusi arī pie mums.
Atmiņu klades turpinājums
“Šobrīd esam “Magnetic Latvia” biznesa inkubatora telpās, kur esmu nonākusi caur Rīgas Inovāciju akadēmijas programmām un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Madonas biznesa inkubatoru, atrodoties pirmsinkubācijas programmā. Esmu tajā startējusi ar vienu no savām biznesa idejām, kura šeit arī tiek attīstīta. Tā kā uzskatu, ka mēs katrs esam atbildīgs par to, ko darām, man vides, dabas un patēriņa jautājums ir aktuāls. Ja es varu būt mazais piliens okeānā, kas pamudina domāt un vērst procesus par labu, tad vēlos tāds arī būt,” tā Dace iesāk aprakstīt savu nodarbošanos.
Viņa, izmantojot savu iegūto pieredzi apģērba un vides-interjera dizaina studijās, kā arī gandrīz septiņu gadu garumā iegūto darba pieredzi apģērba un mēbeļu tirdzniecības jomā, sākusi attīstīt biznesa ideju par atkārtotu tekstila izmantošanu, kā rezultātā tiek radīti unikāli tekstilvāciņi, pārvalki un apvalki jau esošām lietām mūsu ikdienā, piemēram, albumiem, plānotājiem, kladēm un arī lielākiem sadzīvē izmantojamiem priekšmetiem, bērnu barošanas krēsliņiem.
“Izšķirošais brīdis bija “kovida” laiks, kad sēdēju mājās ar diviem maziem bērniem un apjautu: tagad vai nekad! Vīrs mani ļoti tajā atbalstīja. Atcerējos no savas bērnības epizodi, kad atradu pati risinājumu savai nobružātajai, bet īpašajai atmiņu kladei. Savos astoņos gados es tai no audumu atgriezumiem uztaisīju savus pirmos tekstilvāciņus. Un to kā realizējamu iniciatīvu ieraudzīju tagad, kad man ir gan briedums, gan arī nepieciešamās zināšanas.”
Komanda kā otra ģimene
Dace mums rāda īpaši izstrādātu lielu ģimenes albumu, kuram radījusi košu un krāsainu apvalka dizainu.
“Par albuma vākiem esmu pateicīga Baibai Vīcupai no “Bavi”, kas palīdzēja ar tehnisko izstrādi, un vēl milzu pateicība Arnitai Savickai no “Arlian” par restaurētā krēsla apdares idejas realizēšanu. Ikdienas darbā sadarbības ir ļoti svarīgas, jo komanda, ar kuru vari iznest idejas, ir kā tava otrā ģimene,” uzsver Dace.
Viņa novērtē katru iespēju papildināt prasmes un zināšanas, kā arī pēkšņos sadarbības piedāvājumus, kuros nākas slīpēt kādreiz jau apgūto. Par vienu tādu noteikti var dēvēt pērn iztulkoto pasaules slavenā līdervadības un personīgās izaugsmes konsultanta Džona Maksvela apkopoto atziņu grāmatu.
“Tā ir vēl viena dzīves jauša nejaušība. Pie šīs iespējas nonācu caur Ievu Jūhansoni, kuras reiz izdotajai grāmatai “Jēkaba citāti” ilustrācijas veidoja mana vecākā meita Arianna Evelīna. Ar Ievu esam darbojušās arī skolas laikā tepat Gulbenē jauniešu darbā. Tā kā man valodas vienmēr arī ir patikušas un bija jau pieredze, angļu valodā tulkojot Leldes Kovaļovas izdoto mērķu un motivācijas plānotāju sievietēm, es pērn piekritu iztulkot šo “Maksvela ikdienas lasāmvielu” – 365 ieteikumus, kā attīstīt līderi sevī un vadīt citus. Tā noteikti ir aizraujoša un iedvesmojoša lasāmviela katram, kas grib izaugsmi,” ir pārliecināta Dace.
Gribējām mierpilnāku ikdienu
Līdzās dzīvē satiktajiem cilvēkiem un sadarbības partneriem Dacei svarīgākie cilvēki ir pašas ģimene. Ar vīru Dace ir pazīstama jau kopš “smilšu kastes” laikiem.
“Bērnību pavadīju dobēs, pie cāļiem un buļļiem, kur neatļauti gāju. Blakusmājā bija arī Jānis. Kad augām, sāku viņu uzlūkot kā puisi, no kura reiz izaugs kārtīgs cilvēks, – tā toreiz nodomāju. Es viņu ļoti cienīju kā draugu, uz kuru var paļauties. Laiks gāja, katrs mācījāmies savu. Es Rīgā studēju pirmā, tad mūsu ceļi neviļus sāka krustoties. Dzīvojām vienā rajonā, saskrējāmies, šad un tad arī vienā ēdnīcā pusdienojām,” stāsta Dace.
Pērn abi nolēma apprecēties. Neilgi pēc tam abi bija vienisprātis, ka ir vēlme pēc mierpilnākas ikdienas, nekā to sniedz Rīga. “Gribējās, lai bērns daudz patstāvīgāk varētu pārvietoties, lai pieejama ir izglītība, Rīgā ir lielāki attālumi, tāpēc tas ir grūti, īpaši tad, ja arī mamma grib ko padarīt. Lēmumu pārcelties uz Gulbeni arī ietekmēja “kovida” laiks, kad sākām domāt par dzīvesvietas maiņu. Jānis ir plaša profila speciālists jurisprudencē, šobrīd Gulbenē viņš strādā par juristu un cilvēkus pieņem telpā blakus manam radošajam ofisam,” rāda multimāksliniece un dizainere.
Ar vīru kopā viņi nodibinājuši biedrību “Breakfast with lawyer” (“Brokastis ar juristu”), kā arī tikko Gulbenē ir uzsākuši realizēt projektu “Ceļš uz aizsargātu sabiedrību”, kas tiek īstenots Latvijas valsts budžeta finansētajā programmā “NVO fonds”. Projektā cilvēki varēs saņemt bezmaksas juridiskās konsultācijas.
Smarža vienmēr būtiska
“Kad pārcēlāmies atpakaļ uz dzimto Gulbeni, man gribējās, lai arī šeit gan man, gan citiem ir pieeja labiem un dabīgiem produktiem – kosmētikai, uztura bagātinātājiem un citām sadzīvē būtiskām lietām un līdzekļiem. Es vienmēr esmu bijusi liels “smaržumīlis”, man vienmēr ir gribējies, lai ir pašai ar ko gan uzkrāsoties, gan iesmaržoties. Vēl aizvien atmiņā palikušas mammas lietotās smaržas no 90.gadiem. Kad sastapos ar “Essens” piedāvājumu, patika kvalitāte, visu izmēģināju uz sevis, un ar laiku esmu kļuvusi par kompānijas partneri. Būtiski, ka tie nav vienkārši tualetes ūdeņi, pēc Eiropas Savienības standartiem šī parfimērija atbilst esences koncentrācijai 20 %, kas kotējas smaržu pasaules elitē,” stāsta Dace.
Viņa skaidro, ka katram cilvēkam ir sava personīgā ķermeņa smarža un katram ir arī sava citu aromātu uztvere. Ir jutīgāki, kurus saistīs aromāti, kas pēc koncentrācijas būs vieglāki, svaigo un zaļo nošu tualetes ūdeņi vai ar zemu koncentrāciju un ātri gaistošie “cologne spreji” (2-4 %). “Tiem seko tualetes ūdeņi, parfīmūdeņi un parfīms, tālāk ir esences. Karaļu karalis, protams, ir ēteriskās eļļas, to koncentrācija ir virs 40 %, tomēr ne katrs tās spēj panest. Visas ēteriskās eļļas tāpat vien nevar lietot uz ādas, tās ir jāšķaida nesējeļļās vai pienos,” stāsta Dace.
Zināšanas smaržu pasaulē apgūtas lielākoties no meistariem, personīgās disciplīnas mācīties un lasot dažādus resursus. Dace uzsver, ka smarža noteikti raksturo sezonas un emocionālos stāvokļus. Jautājums vien esot, vai katrs mākam to nolasīt un izmantot savā labā.
Smaržas ir kā apģērbs
Dace atklājusi, ka smaržu lietošana noteikti ir viens no rituāliem, kā sevi iedrošināt un uzmundrināt dienai. Smaržām nevajadzētu būt tikai svētku dienām, un ikdienas aromāti ir neuzkrītošāki.
“Man mājās ir pilna kastīte ar tā sauktajām vecajām smaržām, kas gadiem stāv, jo aromāts var ilgi stāvēt un gaidīt īsto lietošanas brīdi. Arī darbā man ir daudz un dažādi aromāti, ko piedāvāt cilvēkiem dažādām personīgajām vajadzībām, notikumiem un sezonām. Daudziem smaržas un aromāts ir luksuslieta, kas tiek iepūsta tikai uz svētkiem. Parfimērijā un aromātu izstrādē arī ir iedalījums, daži būs vakara greznie, kurus negribēsies katru dienu, jo būs par smagnēju, par lieku. Tas ir līdzīgi, kā mēs uz pasākumu saģērbtos neatbilstoši. Smaržas tu uzvelc līdzīgi kā apģērbu – atbilstoši savām sajūtām un personībai,” stāsta Dace.
- Viktorija Slavinska-Kostigova
