Paraplānu entuziastu ne tikai Latvijā, bet arī Gulbenes novadā paliek arvien vairāk. Sajust brīvību, paceļoties augstu gaisā, piedzīvot neaizmirstamas un asākas emocijas, redzēt pasauli no putna lidojuma alkst ne tikai vīrieši, bet arī sievietes.
Viena no dāmām, kura jau vairākus gadus ir paraplāna pilote, ir gulbeniete Svetlana Petuhova.
“Manu draugu lokā ir puiši, kas nodarbojas ar “paraplānismu” jau ļoti sen. Pavadot kopā brīvdienas, man bija iespēja arī lidot kā pasažierei kopā ar instruktoru tandēmā. Lidojusi tandēmā esmu ļoti daudz, un tad draugu lokā mani mudināja, ka jāsāk pašai lidot. Arī mans vīrs ir pilots, un tad, kad viņš mācījās, es kopā ar viņu arī mācījos, un punktu pielika vīrs, kurš teica – es to varu. Bija dota zaļā gaisma. Sākās mācības,” stāsta Svetlana.
Viņa skaidro, ka pilots – “paraplanierists” var iegūt dažādas kategorijas, kurām ir noteiktas prasības. “Latvijā ir daudz pilotu, bet tādu pilotu, kas drīkst ņemt pasažierus, nav daudz, jo tas nav tik vienkārši,” stāsta Svetlana.
Savukārt, ja vēlas būt instruktors, tad papildus jāmācās, jo instruktors ir profesionālis, pieredzējis speciālists “paraplanierisma” sportā, kas ieguvis visas kategorijas un var apmācīt citus.
Svetlana prāto, ka par pilotu var iemācīties un lidot ikviens, kuram nav bail no augstuma, bet arī bailes no augstuma, viņasprāt, var pārvarēt. “Protams, mācoties par pilotu un esot pilotam, ir jābūt uzmanīgam un atbildīgam,” viņa uzsver.
Visu laiku jātrenējas
Svetlana stāsta, ka katram pilotam, kaut arī lidošanas stāžs ir desmit, pieci vai viens gads, paceļoties virs zemes, nedaudz, bet tomēr ceļgali dreb.
“Visu laiku domā, kā pacelsies, kā nostartēsi, vai būs vējš. Ja starta brīdī iepūš lielāka vēja brāzma, var arī nenostartēt. Nu tas gan nav nekas traks, var startēt otrreiz,” stāsta Svetlana.
Viņa ir pateicīga Aleksejam Kuzminam, kurš Gulbenes novadā ar paraplānu sāka lidot pirmais un pulcināja ap sevi draugu loku, iedrošinot to darīt arī citiem. “Mums ir nodibinājusies tāda kā lidotāju grupa, un gadā pāris reizes izbraucam ārpus sava novada, Latvijas, un testējam dažādas vietas. Mums jau tā skaitās kā sporta nometne,” smaida Svetlana.
Viņa zina, lai lidotu labi, tas jādara regulāri, un lidojot jābūt gatavai dažādām situācijām. Ir jāsaprot, kas un kā notiek gaisā, lai nepieciešamības gadījumā varētu atbilstoši rīkoties.
“Ir bijis visādi. Ja lido pietiekami daudz un ilgi, nākas ar visu ko saskarties, tāpēc ir ļoti ilgi jāmācās. Mēs, būdami piloti, tāpat turpinām braukt uz pļavām un trenēties. Nevar teikt, ka iemācītais aizmirstas, bet visu laiku ir jātrenējas, lai nepieciešamības gadījumā dažu sekunžu laikā var pieņemt pareizo lēmumu,” skaidro Svetlana.
Viņu reizēm izbrīna cilvēki, kuri, redzot, kā viņi trenējas, strādājot pie savām prasmēm un iemaņām, vaicā pēc iespējas arī palidot. Iespējams, viņiem šķiet, ka tas ir vienkārši – ieskrienies un vari lidot. “Skaidroju, ka kopā ar instruktoru tandēmā var, bet, izrādās, viņi paši vēlas lidot. Un tad aizdomājos, kam mēs esam izgājuši cauri, lai lidotu. Tas nenotiek tā vienkārši,” uzsver Svetlana.
Skaidras debesis un saule
Lidošana ir atkarīga no laikapstākļiem – neder lietus vai spēcīgs vējš. Vislabāk, kad ir skaidras debesis un saule. “Esam ļoti atkarīgi no laika apstākļiem. Ir bijis tā, ka izbraucam uz divām nedēļām, lai lidotu, bet no visām 14 dienām, lidojam tikai 4 dienas,” stāsta Svetlana.
Pavasarī un vasarā viņai vislabāk patīk lidot Latvijā, jo tad te ir visatbilstošākie laika apstākļi lidošanai.
“Vairāk uz rudens pusi, ziemā dodamies prom. Nesen lidojām Turcijā. Tur ir ļoti skaisti!” atminoties redzēto, priecājas Svetlana. “Mēs esam atkarīgi no kalniem. Ir vajadzīgi kalni. Ja salīdzina ar Latviju, protams, gribas teikt, ka Latvija ir skaista no putna lidojuma, bet tomēr tur, kur ir jūras un kalni, ir skaistāk. Mani visvairāk ir uzrunājusi Slovēnija. Lai arī jūras blakus nebija, bet zaļa valsts, kalni. Esot debesīs, sajūtas ir brīnišķīgas! Pie starta ir lielāka slodze, jo par visu jāpadomā, bet, kad esi debesīs, var palūkoties, kas ir apkārt, kaut gan tāpat visu laiku jābūt sakoncentrētai uzmanībai, jo ir kalni, ir ieleju vēji, vēju plūsmas un jebkurā brīdī var papurināt. Bet ir skaisti! Skats no putna lidojuma ir aizraujošs!” saka Svetlana.
Viņu priecē, ka šajā Latvijas pusē, kur dzīvojam, ar paraplānu var pacelties daudz augstāk nekā, piemēram, to var darīt Rīgas apkaimē. “Latvija ir sadalīta zonās, un ir zonas, piemēram, ap Rīgu, kura drīkst pacelties 450 metrus, un tas ir ļoti maz. Savukārt Latvijā vispār atļautais augstums ir 3200 metri, un mūsu pusē mēs to drīkstam darīt, un tas ir vislielākais atļautais augstums,” skaidro Svetlana.
Pirmais lidojums bija izcils!
Margita Štāle, kura dzīvo Gulbenē, bet strādā Balvu novadā, vada viesu namu “Rūķīši” Rugājos, kā pasažiere ir lidojusi vairākas reizes dažādās vietās – gan Gulbenes tuvumā, gan virs Stāmerienas ezeriem. Interesants lidojums bija Rēzeknes apkārtnē ar “traiku” – motorparaplānu ar trīsriteni, kurā iekšā sēž pilots un pasažieris. Bija ārkārtīgi lēzena piezemēšanās.
Viņa ir lidojusi arī Meksikā ar īstu meksikāņu tandēma pilotu. Pēdējais skaistais lidojums kopā ar gulbeniešiem bija Turcijā, Oludenīzā, kas ir viena no “top 10” pasaulē skaistākajām paraplānu lidošanas vietām. “Tā kā mani draugi un paziņas ir aizrāvušies ar “paraplanierismu”, ir sanācis bezgala daudz reizes redzēt, kā tas notiek. Mans pirmais lidojums kā pasažierim ar tandēma pilotu bija virs Ludza ezera, kad paraplāns tiek ievilkts ar kuteri un pacelšanās notiek virs ezera. Pirms tam trīcēja kājas un rokas, biju ļoti nobijusies, turklāt vēl vismaz stundu bija jāgaida, līdz būs pareizais vējš lidošanai. Pilots Arnis Baldonis bija tik profesionāls! Un mans pirmais lidojums bija izcils!” stāsta Margita.
Dzinulis, kas atkal un atkal Margitai liek pacelties mākoņos, ir tas skaistums, kas paveras acīm. Lai gan viņai pašai liekas, ka adrenalīna ķeršana nav īsti priekš viņas, taču kaut kas tajā visā ir – sākumā nenormālas bailes, bet pēc lidojuma milzīga labsajūta!
“Visbailīgākie ir pacelšanās un nolaišanās brīži. Gaisā esot, vairs nav bail, vienīgi mazliet biedē tas, ka priekšā vēl būs nosēšanās. Tas varbūt man nedaudz traucē izbaudīt lidojumu. Bet tas ir tā vērts!” uzsver Margita.
