Gulbenē dzimušā izcilā kordiriģenta Imanta Cepīša 90 gadu jubilejas (kura bija 9.janvārī) gaisotnē 13.janvārī Gulbenes novada bibliotēkā bija sarīkota tikšanās ar viņa meitu Ingunu Ulu Cepīti (62) – rakstnieci, ilustratori, izdevniecības SIA “Pētergailis” valdes locekli un līdzīpašnieci. Par pasākuma muzikālo pusi rūpējās viņas dzīvesbiedrs vokālists Ansis Sauka. Šo tikšanos varēja apmeklēt ikviens interesents, un, kā novēroja “Dzirkstele”, starp klausītājiem bija daudz diriģenta meitas radinieku.
I.U.Cepītes izraudzītais sarunas formāts bija mīlestības pilns. Viņa klausītājus aicināja caur savas bērnības atmiņām paraudzīties uz to laiku, kas tēva radošajā darbībā bija pats ražīgākais, izšķirošais. Laiks, kad viņš pierādīja talantu, darbaspējas, organizatora talantu. Laiks, kad pirmo reizi Latvijas kordziedāšanas tradīcija izskanēja tālu pasaulē un ieguva starptautisku atzinību.
Ula vecākiem, pasaulei – Inguna
Izrādās, ka Inguna viņa ir tikai pēc oficiālajiem datiem. Kopš bērnības saukta tikai par Ulu. Bet, kad meitenes piedzimšana reģistrēta Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā, darbinieki esot pierunājuši dot bērnam tādu vārdu, kāds ir kalendārā, jo tad būšot svinama vārdadiena. I.Cepītis, daudz nedomādams, izvēlējies meitai dokumentos ierakstīt tādu vārdu, kurš kalendārā ierakstīts vienā dienā ar viņa sievas slavenās kordiriģentes Ausmas Derkēvicas vārdu, kas ir 26.jūnijā.
Ula jeb Inguna ir divu izcilu kordiriģentu – I.Cepīša un A.Derkēvicas – bērns. Jau 30 gadu šajā pasaulē vairs nav I.Cepīša, 12 gadus – A.Derkēvicas. Taču meitas autobiogrāfiskajā romānā “Ulsiks” (2017.gads, “Dienas grāmata”) jūtama vecāku jaudīgās radošās enerģijas klātbūtne. Viņasprāt, vecāki bija unikāls radošā darba “pasaules līmeņa tandēms, kas nav pārspēts līdz šai dienai”.
I.Cepītis kopš 1959.gada kopā ar dzīvesbiedri A.Derkēvicu bija sieviešu kora “Dzintars” diriģenti. No 1969.gada abi mākslinieki uzņēmās valsts akadēmiskā kora “Latvija” vadību, kurš 70. un 80.gados bijis labākais koris visā Padomju Savienībā. Tika atzīts pat par labāko kori pasaulē, izpildot ļoti sarežģītus lielās formas darbus.
Protams, tie ir padomju gadi, Latvijas okupācijas laiks, bet divu diriģentu meitai tas ir idillisks periods līdz Latvijas Dziesmu svētku simtgadei 1973.gadā. Pasakai līdzīgs laiks kā vecāku mīlētai, lolotai. Kā bērnam, kurš no mazotnes dzīvojis izcilā kultūrtelpā. Tur viņa pieauga un pati kļuva par šīs kultūrtelpas daļu. Ula pati garus gadus dziedājusi mammas vadītajos koros un kopā ar mammu piedzīvojusi daudzus triumfa mirkļus. Arī 1986.gada koncertu Oslo filharmonijā kopā ar Marisu Jansonu, kur pirmo reizi pār balkona malu tika drosmīgi pārkārts milzīgs Latvijas karogs. Arī uz skatuves izveidojās otrs Latvijas karogs, jo pavisam nejauši koristēm mugurā bija baltas kleitas, bet norvēģu kora dziedātājām, kas stāvēja gar malām, – sarkanas samta kleitas Latvijas karoga krāsā.
Dziedādama korī “Latvija”, starp kora dalībniekiem Ula arī satika savu nākamo dzīvesbiedru.
Vecaistēvs Oskars no Gulbenes
I.U.Cepīte stāstīja, ka ar Zeltiņiem Alūksnes pusē un Gulbeni viņu saista ne tikai radniecība no tēva puses, bet arī no vīramātes puses.
Savā grāmatā “Ulsiks” autore stāsta par saviem Gulbenes radiem, sevišķi par vectēvu. Par viņu zināms, ka savulaik esot dziedājis korī un vispār bijis liels dziedātājs. Vasarā mazā Ula nereti dzīvojusi Gulbenē. Uz tagadni no vecātēva mājām viņa līdzi ir paņēmusi dažas viņa mēbeles. Tās glabā atmiņas par mīļiem cilvēkiem un reizēm uzbur bērnības elpu.
Par savu Gulbenes vecotēvu I.U.Cepīte savā autobiogrāfiskajā romānā raksta: ““Vectētiņš ir galdnieks un prot visu,” tā saka mamma. Ulsikam patīk vectētiņš. Viņam ir tikpat zilas acis kā Ulsikam. Vectētiņš vienmēr smaida. Un gandrīz visu laiku dzied vai dungo kādu dziesmiņu. Ulsiks gan vectētiņu redz reti. Parasti vasaras vidū, kad kopā ar mammu un tēti brauc uz Gulbenes kapusvētkiem.”
Vecaistēvs arī bijis vislabākais Ulsika mierinātājs, kad meitenei gadījies veikala durvīs ievērt un tādā veidā zaudēt labās rokas mazā pirkstiņa galu. Vectēvs tad teicis: “Nebēdā, paskaties, es arī tieši tā paša pirksta galu uz galdnieka darbagalda reiz nocirtu! Tev tak vismaz nags drusku saglābts.”
Pēc Gulbenes kapusvētku apmeklēšanas radi mūždien sapulcējušies pie Ulsika vecāsmātes un vecātēva Līkajā ielā. Vecāmāte pēc rakstura esot bijusi stingra, kura “visus noliek pie vietas, par savu vīru Oskaru (Ulsika vecotēvu – red.) nemaz nerunājot”, jo “viņš dzīvojot pa mākoņiem”. Bet mazmeitai tāda dzīvošana ļoti pa prātam!
I.U.Cepīte savā autobiogrāfiskajā romānā arī aprakstījusi Gulbenes Līkās ielas tipisku dzīvojamās mājas priekšas ainavu 60.gadu beigās: “Pastaigās pa dārzu. Tur gan viss tā apstādīts ar vecāsmātes puķēm, bietēm un runkuļiem, ka staigāšanai paliek tik vien kā maza taciņa starp dobēm. Ulsiks paiet uz priekšu, uzkāpj dēlim, kas tūlīt iegrims smirdīgā, brūnganā žļembā. Varbūt tāpēc, ka blakus kūts. Ulsiks ieskatās iekšā. Šodien govs tepat, nemaz nav dzīta uz tālo pļavu kā citreiz. Laikam arī govs svin kapusvētkus.”
Bet vectēvs tikmēr nogājis sava darbnīcā. Lūk, kā Ulsiks to redz: “Vectēvs grozās starp smaržīgām ēveļskaidām. Uz tām uzlikts ozolkoka zārks. Zārks gan pārklāts ar segu. Bet Ulsiks tik un tā redz, ka zārks. “Vai kāds nomiris?” Ulsiks zina, ka zārkā liek nomirušos, tad ierok zemē. “Nē, bērns, tas man pašam,” vectēvs saka savā mierīgajā balsī.”
– Diāna Odumiņa
