Katrai tautai ir sava valoda. Politikas vērotājs un fotogrāfs Mārcis Bendiks ir teicis: “Cīņa par latviešu valodu ir cīņa par mūsu brīvību.” Ar šādu devīzi barikāžu atceres laikā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā notika latviešu valodai veltīts pasākums, kurā piedalījās novadniece valodniece Sanda Rapa no Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta un atraktīvās Jaunlaicenes muižas muzeja darbinieces.
“Kārtīgi par valodu nevar pastāstīt pusstundā, bet tikai dot tādu nelielu ieskatu, kā latviešu valoda ir veidojusies. Lai nebūtu garlaicīgi, es ne tikai stāstīšu, bet arī jautāšu, un tas ir arī manās interesēs, jo es gribu zināt, vai jūs vēl sava novada valodu izjūtat un vai jūs valodu vispār izjūtat. Vai jūs spējat ar ieklausīšanos saprast, ko latviešu valodā katrs vārds nozīmē? Sākšu ar tādu diezgan ķecerīgu teikumu, kurā es saliku dažādu novadu vārdus:
“Šodien agri piecēlos, paēdu pimpuļus ar čurām un tāragu, kam piekodu sitneicas knibgali ar loju un kniplaukiem. Tad devos ganīt vuškas. Šoreiz izlēmu doties nevis uz čiksti, bet uz bausku. Atvēru durvis un ķīķēju, kurā katuka galā bices sagūlušas. Sākumā aitas mierīgi slāja pa daukstām, kas jau bija pārvērtušās blieķī. Bet, tikušas pāri cērpiena pēdējai kausai, kļuva nevaldāmas un sāka skriet pāri darījumam un ieklupa bignās un mīknēs akrimainā aloga krastos. Biju satērpusies kā māgužiņa, tapēc atmetu ar roku un vien pasviedu čenčeri viņām pakaļ.”
Tas nav aizgūts, tas nav patapināts, tas ir tepat mūsu mīļajā Latvijā,” saka Sanda.
Gandrīz kā svešvalodā
Tad viņa skaidro vārdus, kas mums tekstā nav saprotami, un tādu ir daudz.
- Pimpuļi ir Sēlijas vārds kartupeļiem.
- Čuras – sagrauzdēta gaļa. “Šis vārds ir sastopams arī Gulbenes novadā. No vārda “čurkstēt”.
Es speciāli paņemu tādus smieklīgus vārdus, lai jums ir jautrāk,” piebilst valodniece.
- Tārags – biezpiens, arī nācis no Gulbenes.
- Sitneica – saldskābmaize.
- Knibgalis – maizes galiņš.
- Loja – kausēti liellopu tauki, tas ir no poļu valodas, slāvisms.
- Kniplauki – ķiploki.
- Vuškas – aitas.
- Čikste – sausa pļava, bet bauska ir slikta pļava.
- Ķīķēt – skatīties, tas ir vecvārds, nevis apvidvārds, aizgūts no vāciešiem.
- Katuks – aploks.
- Bices – Kurzemē aitas vārds.
- Daukstas ir iebrauktas ceļa sliedes.
- Blieķis ir sakaltusi zeme.
- Cērpiens ir pakalnu rinda.
- Kausa ir vārds no Gulbenes novada – zemes pacēlums.
- Darījums – līdums.
“Mīknes arī jums jāzina, tas ir no Gulbenes novada – izmīdīta zeme, tur, kur lopi staigājuši,” saka Sanda.
- Akrims – akmens,
- alogs ir avots.
- Māgužiņa – sieviete, kas tērpusies lielās drēbēs.
“Čenčeris – vārds, ko lieto Gulbenes novadā un citur Latvijā vispār nav sastopams. Tas ir čiekurs,” uzsver Sanda. “Visi šie ir apvidvārdi, izņemot “ķīķēt”, kas pazīstami kādā novadā, bet cita novadā to nepazīst. Ar ko tad apvidvārds ir īpaša? Tam ir tāda papildnozīme, mazliet citāda nozīmes nianse. Piemēram, literārajā valodā, ko mēs visi pazīstam, ir sliņķis vai slaists, bet apvidvārdos vēl ir mazliet citas nianses. Piemēram, sliņķis, kas daudz sēž un nekustas, tas ir tupēksnis. Tas, kas daudz guļ, ir sutrājs, svilnis, sautis, zveltnis, luņģis. Tāds liels, liels sliņķis ir lamsis. Neizveicīgs sliņķis ir šļaumasts. Sapņains sliņķis ir gļemma, tūļīgs – knoseklis utt.” skaidro valodniece.
Ja lietus smidzināja, Galgauskā teica, ka lietus mirdzina, Rankā – miglina. Ja stipri lija, Galgauskā un Lejasciemā teica – šņakā, Tirzā un Druvienā – žeivē.
“Novados mēs varam dažādos veidos to lietu atspoguļot. Pētnieki uzskata, ka tas, kam tauta dod vairāk nosaukumu, tas tautai bijis svarīgs. Latvijas novados visvairāk nosaukumu ir pārpalikumiem pēc tauku kausēšanas – aptuveni 460 nosaukumi. Tas arī parāda tautas būtību, par ko tauta interesējās. Kad 15.gadsimtā franču bruņinieks devās no Dienvidkurzemes uz Ziemeļvidzemi, viņš dzirdēja trīs valodas. Lai gan tās nebija trīs atsevišķas valodas, tikai lībiešiem un baltiem bija atšķirīgas valodas, viņš katru dialektu uztvēra kā atsevišķu valodu. Latvieši mēdza dzīvot atsevišķi, man šķiet, vēl joprojām latviešiem patīk dzīvot atsevišķi. Un te no “Atskaņu hronikas”, kur par letiem, tātad par latgaļiem, par tiem pašiem pirmajiem latviešiem, teikts: “Nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežos mājas ceļ.” Tas nozīmē, ka viņi bija noslēgti, tāpēc šo valodu un valodas īpatnību ir spējuši saglabāt. Un no šīm ciltīm tad ir veidojušies trīs latviešu dialekti – lībiskais, vidus, kas ir pamatā literārajai valodai, un augšzemnieku, kas ir arī Lejasciemā, Gulbenē. Jums ir dziļās latgaliskās izloksnes. Lai kā jūs gribētu domāt, ka jūs esat vidus dialektā, nē, ir dziļās latgaliskās izloksnes. Un ar to ir jālepojas! Visos šajos trīs dialektos ir sastopamas trīs intonācijas – stieptā, krītošā, lauztā. Tādā ātra runā to ir diezgan grūti atpazīt,” stāsta Sanda.
Viņa piedāvā noklausīties ierakstus dažādos dialektos un izloksnēs. Secinām, ka pat pagājušā gadsimta un šī gadsimta ierakstos valoda atšķiras.
“Lauzta un krītoša intonācija ir arī Lejasciemā. Esmu malēniete no Lejasciema, bet es jau esmu lauzusi šīs intonācijas, līdz ar to man ir tāda izkropļota stieptā intonācija. Es ļoti gribētu atgūt to malēniešu lauzumu, bet ir diezgan grūti. Kad jūs runājat ar savējiem, jums ir vieglāk runāt, tas tā ir, jo novados nav robežu. Novados ir daudz lamuvārdu, var izteikt visas dusmas, visu savu sašutumu. Katram novadam ir savs vārdu krājums, un Gulbenes novadam ir īpaši daudz dažādu cilvēku slikto īpašību apzīmējumu. Tas nozīmē, ka gulbenieši cits citu vēro, kritizē, viņiem ir arī, ko pateikt,” skaidro Sanda.
Ir izveidota vietvārdu datubāze
Otra svarīga leksikas grupa ir vietvārdi, kas raksturo konkrētu novadu, pagastu. “Tie arī būtu jākrāj. Iedomāsimies, ka mēs esam pirmie iedzīvotāji uz zemes. Mēs dzīvojam nelielā teritorijā, un šajā teritorijā ir tikai viens kalns, kur aug skābenes. Ja pateiksim bērnam, lai aiziet salasīt skābenes, viņš nekļūdīgi tur aizies un salasīs skābenes, un nebūs nekādu problēmu. Bet tad mēs aizejam uz tālāku teritoriju, kur arī ir kalns ar skābenēm. Kā mēs bērnam pateiksim, lai viņš aiziet pēc skābenēm? Piemēram, uz Skābeņu kalnu. Ja pa pļavu skraida zaķi, tad nosauc par Zaķu pļavu. Latvietim ir svarīgi ierakstīt vietvārdā to, kas tajā vietā atrodams,” ar piemēriem skaidro Sanda.
Interesanti, ka, piemēram, Sudala ezera, kas atrodas Lejasciema pagastā, nosaukums cēlies no igauņu vārda “suzi” locījuma un nozīmē – vilks. “Tas ir Vilku ezers. Kā redzat, Lejasciems ir bijis diezgan vilkiem bagāts. Parasti tādu lielu apdzīvotu vietu nosaukumi rodas no ūdensteču vai ezeru nosaukumiem. Iespējams, ir bijusi kāda upīte vai ezers ar gulbjiem, tāpēc šī vieta nosaukta par Gulbeni,” spriež Sanda.
Lejasciemā ir arī Vilku kolls Umaros, kur agrak vilki ķerti bedrēs. Savukārt Lejasciema Cincos ir Vendžu birzs, jo vāveres tur agrāk par vendzēm sauktas. Lejasciemā ir arī Uiba kolls, kas igauņu valodā būtu – Ābeļu kalns. Kāds tīrums Lejasciemā saukts par Brieža kaktu, jo tur reiz briedis esot iespiedies zaros. Savukārt Akmens upītes krastā bijis liels akmens.
Vēl vietvārdus veido pēc ārējā izskata, kam līdzinās. “Ļoti populāri ir nosaukumi pēc ķermeņa daļu nosaukumiem. Pētnieki domā, ka tas no tā, ka agrāk cilvēki zemi uztvēruši kā dzīvu būtni,” saka valodniece. “Piemēram, Lielais, Mazais kalns, Sarkanais kalns, Āžmuguras akmens. Bet pļavu pie Baltužēnu mājām jūs nosauktu par Baltužēnu pļavu, savukārt pļavu, ko regulāri pļauj Jēkabiņš – par Jēkabiņa pļavu.”
Tāpat rodas nosaukumi Spoku mežs, Jāņu kalniņš. Tas nav jātulko burtiski, bet redzams, ka Lejasciemā ir bijuši sirotāji, kas ir uzbrukusi cilvēkiem, piemēram, Unceru kārklos, jo kāds Uncers ar ecēšām bēgdams iekritis uz galvas ezerā. Savukārt Tīnes pakalne brīdina, ka ir ļoti jāuzmanās. Iespējams, ka tur nav gāzusies tīne, bet tur ir bīstami stāva krauja. Bagargrāvis nozīmē, ka no jauna rakts grāvis.
“Vietvārdi ir ļoti bagāti, tāpēc vācami. Es ļoti ceru, ka jūs vāksiet un saudzēsiet, un pierakstīsiet, jo mums, valodniekiem, tas ir vajadzīgs. Tā ir valoda, kas atklāj kontaktus. Mēs redzam, ka igauņi ir Lejasciemā dzīvojuši un atstājuši savas pēdas, kuras mēs šodien pat nevarētu iztulkot bez valodas zināšanām. Tad ir folklora. Lejasciemā ir tādi Akmeņkuli, kur velns esot izbēris akmeņus. Bieži vien tauta izdomā šos stāstus, bet šie izdomātie stāsti arī ir svarīgi ar ģeogrāfiju. Katrs vietvārds asociēsies citādi, bet šie stāsti ir svarīgi,” saka valodniece.
1900.gadā vāktajā vietvārdu krājumā ir ap 1000 vietvārdu. Sanda saka, ka agrāk vispār bija vairāk vietvārdu, jo tos izmantoja un katrs cilvēks zināja aptuveni 200-300 vietvārdu. Mūsdienās vairs tā nav, jo mēs nestaigājam pa pļavām un laukiem tik daudz kā agrāk. 1953.gadā, kad nākamā ekspedīcija brauca, bija atrasta vairs tikai puse no iepriekšējā vākuma. 2015.gadā vietvārdu jau bija pavisam maz. “Tas nenozīmē, ka jauni vietvārdi nenāk vietā, bet tas rāda, cik vietvārds ir trausls, cik svarīgi tos ir saglabāt, saudzēt un pierakstīt. Es ļoti ceru uz jaunatni! Mēs esam izveidojuši vietvārdu datubāzi, kur lūdzam ievadīt vietvārdus. Parasti ir tā, ka labākie vietvārdu zinātāji ir vecāki cilvēki, taču jaunieši labāk pārzina tehnoloģijas. Līdz ar to mums vajag sasaisti, lai jaunieši pajautā vecākiem un saraksta šajā datubāzē vietvārdus. Ceru, ka jūs novērtēsiet sava novada valodu!” saka novadniece.
