Novadniecei Mārai Baidekalnei adīšana ir ne tikai sirdī, bet, kā viņa uzsver, arī asinīs. Tas ir viņas hobijs, sirdsdarbs un nepieciešamība, bez kuras nu nekādi.
Māra lepojas, ka 20 savu adīto zeķu pārus ar pasta starpniecību nosūtījusi uz Ukrainu. “Bija tāda liela vēlēšanās piedalīties akcijā, palīdzēt un sajust pozitīvas emocijas. Un tā kolosālā apziņa, ka arī Ukrainā kādam noderēs manas adītās zeķes!” saka Māra.
Gribējās pucēt meitiņu
Adīt Māra sāka agrā jaunībā. Viņas vīramāte bija adītāja ar zelta rokām. No viņas Māra apguva adīšanas pamatus.
“Deviņdesmitajos gados bija pagrūti ar naudu, bet meitiņu gribējās pucēt. Tad nu sāku adīt cakainas cepurītes, zeķītes, pat kleitiņas un svārciņus adīju. Nevienam bērnam tādu nebija. Nekad neesmu ieskatījusies nevienā adāmgrāmatā. Viss jau bija manā galvā. Pat naktī guļot sapņos jau redzēju, ko un kā adīšu. Mana dzīve nav bijusi no vieglajām. Ir smagi strādāts, izaudzinātas trīs burvīgas meitas. Nervozos brīžos vienmēr rokās esmu ņēmusi adatas, tad pēc laiciņa jau viss ir labi. Adu es visu cauru gadu. Man pašai mīļākie toņi ir lillīgie un pelēkie, bet nebaidos arī no košajām krāsām. Protu tā sakombinēt krāsas, ka acij patīkami. Tas ir azarts, tā ir spēle. Mani darbiņi ir vienkārši. Man ir liela ģimene: trīs meitas, trīs znoti un septiņi jauki mazbērni. Apadīti visi un radi arī. Manas meitas ir mans balsts, manas vērtētājas un kritiķes,” saka Māra.
Kardiganjakas – piecu gadu garumā
Māra ir dzimusi un augusi Stāmerienā, pasakainā vietā pie Stāmerienas ezera, kur līdzās slavenā “Lāčauss”.
“Kad vien iespējams, apciemoju māmiņu un māsiņu Velgu un noteikti aizstaigāju pie sava tētuka uz kapiņiem. Tagad nedzīvoju Gulbenē. Pirms sešiem gadiem dzīvoju un strādāju Anglijā. Pirms pusotra gada atgriezos Latvijā. Dzīvoju pašreiz Jaunpiebalgā, kur aprūpēju slimu radinieci. Savukārt Anglijā dzīvo mana vecākā meita ar savu ğimeni. Lai Anglijā labi dzīvotu, smagi jāstrādā. Tur ir likums, ka bērni līdz 12 gadiem vieni bez pavadoņa nedrīkst iet uz skolu. Gadu vedu un sagaidīju mazmeitiņu no skolas, kamēr vecāki strādāja. Man iepatikās tur un piedāvāja labu darbu, tā arī nostrādāju tur piecus gadus. Tad vidējai meitiņai palika smagi slima vīramāte, un es devos palīgā uz Jaunpiebalgu. Jaunajiem savi darbi, sava dzīve. Iznāk, ka esmu bijusi īsts glābējzvans, kā meitiņas saka,” stāsta Māra.
Dzīvojot Anglijā, kāda angļu kolēğe ieraudzīja Mārai mugurā pašas adītu jaciņu, un tad tikai sākās! “Adīju kardiganjakas visas brīvdienas piecu gadu garumā. Tagad, kad esmu atgriezusies Latvijā, man atkal adatas rokā – nervi nomierināti, spēki uzkrāti. Adu jau 40 gadus. Divas istabas noteikti varētu pielikt pilnas ar maniem adījumiem. Latvijā ir aukstas ziemas, un pirmās salst kājas, tādēļ adu zeķes, lai kājiņām silti. Daudz tieku aicināta uz Ziemassvētku tirdziņiem. Esmu laimīga, kad esmu cilvēkos, esmu laimīga, kad cilvēki ir sajūsmā par skaistu zeķu pāri. Daudzi raksta man un lūdz uzadīt zeķītes – lielas un mazas. Protams, nevienam neatsaku. Esmu laimīga, ka varu darīt savu sirdsdarbiņu un ar to labi ir citiem cilvēkiem,” priecājas Māra.
– Inita Savicka
