Valentīndienas gaidīšanas noskaņā “Dzirkstele” tiekas ar ilggadējo kultūras darbinieci Astrīdu Vilciņu, kura ir arī vedējmāte ar stāžu – izbaudījusi šo lomu neskaitāmas reizes. Saviesīga izklaidēšana viņai vienmēr ir padevusies, jo vienmēr spēj saglabāt saskarsmi ar cilvēkiem. Aizrautīga, piemīt savs īpašais šarms, smalkums un inteliģence. Viņai vienmēr paticis radīt svētkus citiem, tāpēc ne velti tik daudzi pāri viņu ir izvēlējušies par savu vedējmāti. Tagad, atskatoties uz šo laiku un kavējoties atmiņās, Astrīda atzīst: “Man patika to darīt, jo man tas padevās.”
Tagad gan par vedējmāti viņa nepiekristu būt: “Atšķirība ir vienkāršībā un sirsnībā. Jā, kāzu dienai ir jābūt skaistai! Tagad ļoti cenšas uzburt romantiku. Viss ir izsmalcināts, daudz pievērš uzmanību ārišķībai. Reizēm tajā visā zūd dvēseliskais. Sanāk radi un pat nerunā savā starpā. Jā, tā arī ir! Man bija prasība visiem iesaistīties. Nevarēju ciest kāzas, kur pēc sarakstīšanās jaunais pāris ar vedējiem brauc un veic savas izdarības, bet kāzu viesiem atsevišķi jādodas uz svinību vietu un jāgaida. Mums visi brauca līdzi, kāzu izdarības visiem bija kopā. Iesaistīju visus viesus, lai omulīgā gaisotnē visi iejūtas. Tagad es par vedējmāti neietu, jo man ir bail. Tagad es nezinu, ko vajag. Skatās uz tevi: nu, tagad priecini mani! Tajā laikā neviens negaidīja, paši iesaistījās.”
Astrīda kopā vīru bijuši vedēji 26 pāriem. “27.pārim pati biju vedējmāte un tad, cik daudziem esmu bijusi kā kāzu organizators, pat neesmu skaitījusi. Līdz desmit pāriem noteikti biju kā kāzu organizatore. Pēdējo reizi kā kāzu organizatore biju kāzās, kuras notika “Vonadziņos” pirms desmit gadiem. Tad sapratu, ka jāmāk pateikt arī – nē. Nebiju sevi izsmēlusi, bet tas ir fiziski smags darbs. Visu sagatavot, izdarīt – visu laiku esi darbībā. Padomju laikos, ja pārim bija labs vedējs, bija brīnišķīgas kāzas,” saka Astrīda.
Mana “google” – latviešu tautasdziesmas
Astrīda kā vedējmāte kāzās organizēja un vadīja visus kāzu procesus, sākot no gatavošanās šim dzīves notikumam, tad tā norise, protams, arī rūpēšanās par viesu noskaņojumu, un beigās arī telpu sakopšana un sakārtošana bija vedēju ziņā. Visas lietas, kas nepieciešamas dekorēšanai, atrakcijām, bija jāsapērk. “Būt par vedēju – tie bija arī materiāli izdevumi. Protams, jaunais pāris vedējiem dāvināja dāvanu, bet tā jau bija simboliska – kristāla trauki, kristāla glāzes, kristāla vāze, servīzes. Tas nenosedza izdevumus,” saka Astrīda, kura tik un tā vienmēr spēja izbaudīt arī pašu kāzu norisi.
Tagad viņa ar smaidu atceras, kas tik nav piedzīvots kāzās. Pirmo reizi viņa par vedējmāti bija kāzās 1980.gadā Neretā. “Ko tik nedara kultūras darbinieki! Viņi dara visu! Strādāju Neretas kultūras namā. Mākslinieciskās daļas vadītāja, kuru es ievadīju darbā un ar kuru labi sapratāmies, uzaicināja mani par vedējmāti. Toreiz vēl pati nebiju precējusies. Tās bija pirmās kāzas. Bailes bija ļoti lielas. Atbildība – liela. Tas nav, kā tagad – izlasi “googlē”. Manā laikā materiālu nebija. Lasīju dzejoļu krājumus, meklēju, ko runāt. Mana “google” bija latviešu tautasdziesmas, jo tajās bija visas tradīcijas, kādā veidā notika kāzas. Mana pūralāde, mana krātuve bija tautasdziesmas. Ar laiku tradīcijas apaudzēju ar ko jaunu, kaut ko izdomāju klāt, un tā tas viss aizgāja,” stāsta Astrīda.
Istabā – maisi ar mētrām
Jauno pāru, kurus Astrīda ievadīja dzīvē, kļuva arvien vairāk un vairāk. “Dzīve ieskrējās tā, ka pietrūka laika, lai varētu pēc tam pie visiem aizbraukt ciemos. Bet atcerēties es, bez šaubām, visus atceros. Divus gadus pēc kārtas, sākot no maija, visu laiku bija kāzas. Biju nenormāli nogurusi. Vedējmāte toreiz atbildēja par visu – telpas noformēšanu, mašīnas dekorēšanu. Ziemā un pavasarī esmu gājusi uz mežu un no sniega kasījusi mētras, lai varētu kāzu mašīnai sapīt rotu no mētrām, un “Volgai” bija nepieciešami pieci līdz seši metri. Maisi ar mētrām man stāvēja istabā,” atminas Astrīda.
Agrākos laikos galvenais kāzu auto dekors bija gredzeni, bet Astrīdai tie galīgi negāja pie sirds. “Es kā dekoru kāzu mašīnai esmu izvēlējusies stūres ratu, patika kamolīši, groziņš ar cimdiņiem,” stāsta Astrīda un uzsver, ka padomju laikos vedējmātei parādīja kāzu māju un lielākoties neviens pat negāja palīgā. Visa noformēšana bija uz vedējmātes pleciem. Bija jāparūpējas par skaistu albumu, avīžu, plakātu un citu ar kāzām saistību atribūtu izgatavošanu. Tas viss bija jāmeklē, jāizdomā.
“Man bija sava šuvēja, kas šuva aubītes un priekšautiņus. Grūtākā lieta bija atrast mākslinieku, un bija liela laime, ja ar tādu cilvēku biji draugos, kas to var izdarīt. Man nebija laika iet pie friziera, pati uztinu ruļļus. Tajā laikā nedomāja par to, kur pa nakti paliks vedēji, bet es pārlaidu acis kāzu vietai, kur varētu palikt pa nakti,” smaidot svētku gaisotni atceras Astrīda.
Kāzu norises noskaņojumā lielu lomu spēlēja saimnieču izvēle. Lai svinības izdotos skaistas, svarīgs bija arī skaists kāzu galds. “Bija populāras saimnieces, kuras bija uz izķeršanu. Stāķos savā laikā tāda bija Astrīda Čeppe. Padomju laikos zinājām, kas būs uz kāzu galda – kotletes, karbonādes, rasols. Noslēpumaināk bija, kāds būs saldais: kā tad kāzas bez saldā?! Bija dažādas želejas un ļoti populāri bija krēmi, īpaši gards – šokolādes krēms ar dzērveņu ķīseli. Tad, protams, kūkas. Tagad gan laikam tā vairs nedara, bet toreiz katrs, kurš nāca uz kāzām, nesa kūku, un otrā dienā to kūku uz galda bija ik pēc pieciem centimetriem. Man ļoti garšoja kūku virsiņas, es tās vienmēr tā pieēdos!” smaida Astrīda.
Kāzās zināja, kā apiet arī “sauso likumu”. Vienās no kāzām degvīns bija saliets minerālūdens pudelēs.
Vai “sīpolu polkas” nebūs?
Astrīda stāsta, ka Neretā bija goda lieta nozagt saimniecēm kāpostus. “Kāpostus deva otrā dienā, un tas nozīmēja, ka jāiet mājās. Ja neizdevās nozagt kāpostus, tad zaga katlus, kur tos vārīja, tāpēc saimnieces slēpa katlus. Un, jā, kāpostus vārīja 200 cilvēkiem, un tie jau nebija kaut kādi mazie katliņi. Vienās kāzās neizdevās nozagt katlus, tad “čomi” aiztaisīja skursteni. Arī to darīja,” stāsta Astrīda.
Kad bijusi vedējmāte kādam pārim Kurzemē, tad ilgi maldījušies mežā, līdz atraduši kāzu mājas. “Toreiz jau nebija tādas iespējas, kā tagad, kad uzliec vajadzīgo maršrutu mobilajā telefonā. Iebraucām mežā un nezinājām, uz kuru pusi ir kāzu mājās, bet man vēl bija jāiekārto visa telpa. Visa mašīna pilna ar kastēm – noformējumam, mičošanai, atrakcijām. Bet kaut kā līdz tai mājai nokļuvām. Un tad otrās dienas pēcpusdienā man prasa: vai “sīpolu polkas” nebūs? Interesanti, kas tā tāda? Izrādās, ka Kurzemē, kad klāj pusdienas, tad nāk ar traukiem, kurus var plēst. Tos sasit un kaisa sīpolus, un vēl lec polku. Sīpolus “nodancina”, un gribas raudāt, līdz ar to tas nozīmē: jūs mums esat apnikuši, ejiet mājās! Redz, kādas atšķirība: Neretas pusē, lai nedzītu mājās, nozaga kāpostus, bet šeit, lai māja beidzot būtu tīra, darīja šādi. Ļoti interesanti. No tās reizes es zinu, kas ir “sīpolu polka”,” smaida Astrīda.
Mičošanai – īpaša vērtība
Pirmā kāzu diena parasti noslēdzās ar mičošanu pusnaktī – atvadīšanās no neprecētajām meitām un puišiem un ieiešana precēto godā. Astrīdai mičošanas rituāls ir ļoti tuvs, jo tam piemīt īpaša vērtība. “Visu šo rituālu zinu no galvas,” saka Astrīda.
Un kas gan ir kāzas bez vārtiem un “atpirkšanās” no vārtu licējiem. Tas bija jautriem piedzīvojumiem bagāts ceļš līdz kāzu vietai. “Manai māsai bija kāzas, un pusotra kilometra garumā bija vairāk nekā 20 vārti! Kad biju vedējmāte pāriem Neretā, tur tik organizēts tik daudz vārtu! Saka, ka no vārtiem nedrīkst izvairīties, jo tad nebūs laba dzīvošana. Jo vairāk vārtu, jo dzīvošana būs labāka. Kādās kāzās, izbraucot visus vārtus, kāzu vietā ieradāmies vēlu vakarā. Nepaspējām pat paēst, uzreiz bija mičošana. Un tajā laikā pat prātā neienāca, ka mičošanu var uz stundu atlikt. Nekādā gadījumā! Vedējmātei bija jābūt gatavai pulksten divpadsmitos naktī,” uzsver Astrīda.
Viņa arī atminas, ka vienmēr “mazliet tādā kā plīvurā bija tīts” ne tik daudz tas, kāda būs līgavas baltā kāzu kleita, bet gan kāda būs sievas kleita, kuru vilka pēc mičošanas. “Tagad vairs lielākā daļa nemaina baltās kleitas, bet astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados to darīja. Man arī bija dažas līgavas, kuras pēc mičošanas nemainīja kleitu. Un bija vēl trešā kleita, kura parādījās otrajā dienā,” stāsta Astrīda.
Viņa uzsver, ka kāzas gaidīja gan toreiz, gan gaida tagad. “Bet, ja apprecas, vai tā būs stiprāka ģimene un mīlestība stiprāka? Katrā ziņā – nē,” ir pārliecināta Astrīda.
– Inita Savicka
Astrīdas padomi jaunlaulātajiem
– Pats galvenais ir mīlestība. Cilvēks nedrīkst būt viens. Un jāmāk dzīvot gan vīrietim, gan sievietei tā, lai viņi nebūtu vieni.
– Attiecības ir jākopj abiem diviem. Lai attiecību zieds ir skaists!
– Vārdi “es tevi mīlu!” jāpierāda ar darbiem.
– Ir jāmāk izrunāties.
– Nebūt pārāk egoistiskiem.
– Lai ir mīļums, pieskaršanās!
– Ja ar otru cilvēku sāk palikt grūti, tad tas ir beigu sākums. Tur nekas vairs nesanāks.
