Vasara ir pilnbriedā, katru zemes stūrīti rotājot ar kaut ko jaunu. Tagad viss apkārt liecina par karsto siena un labības pļaujas laiku. Vīstošajai zālei ikvienā gadsimtā bijis vienāds burvīgums un smarža, arī mūsu tēvutēvu iekoptajos laukos. Tie pēdējā gadsimtā, ar apjomīgo tehniku apstrādāti, nav kā mazi ielāpiņi sentēvu laikā pie viensētām.
Pagasts vēl saglabājis savu vēsturisko nosaukumu un zemes robežas. Mana dzimtā Galgauska platības ziņā nav maza. No vienas malas austrumos līdz rietumu robežai ir vismaz 20 kilometru attālums, tāpat arī no dienvidiem līdz ziemeļiem.
Galgauskas pagasts un cilvēki jau gadsimtiem ir piederējusi Tirzas draudzei, tāpat arī vēl trīs pagasti: Druvienas, Adulienas arī. 1898.gadā Galgauskas pagastu apvieno ar Krapas un Gulbenes mācītāja pagastu. Katrā no šiem pagastiem bija arī sava skola. Visas skolas ir bijušas pagasta īpašums.
Galgauskas un Veišu muižām piederējušas arī trīs pusmuižas – Jaunā muiža, Ratenieku pusmuiža un Rimstavu pusmuiža. No Galgauskas muižas tās rentējuši vai kāršu spēlē ieguvuši to īpašnieki: Jauno muižu – Āboliņu ģimene, Rimstavas – Kibermaņi un Rateniekus – no Gulbenes ienākuši Nogobodi. To uzzinu no Alvila Klēbaha pierakstiem. Pusmuižas bijušas tā sauktās lopu muižas, kur audzēti liellopi. Par to liecina vēl tagad saglabājušās, izturīgas mūra kūtis gan Rimstavās, gan Jaunajā muižā un Rateniekos. Kolhoza laikā tās kalpoja par lopu fermām. Rimstavu pusmuižas lieciniece ir arī masīvā klēts, kas redzama garāmbraucot no ceļa.
Jaunajā muižā dzīvojusi no Vācijas ienākusi Mārtiņa Āboliņa ģimene. Vēl 20.gadsimta piecdesmitajos gados tur bijušas nomnieka Mārtiņa divas meitas – Natālija (Nellija) un Alīda, vecmeitas jau cienījamos gados. Viņiem piešķirts Jaunās muižas centrs. Āboliņš bijis ienācējs no Sausnējas, cienījams vīrs, saticīgs, miermīlīgs; sieva Jūle, dzimusi Prauliņa. Alīda bijusi vecāka par Alvilu Klēbahu. Mārtiņš apglabāts Tirzas kapos, meitas turējušās pie luterticības. Pie Āboliņjaunkundzēm ciemojās kā draudzene četrdesmitajos, piecdesmitajos gados mana vecmāmiņa Matilde, tēva māte, ņemot līdzi arī mani un māsu. Dzīvojamo ēku atceros garu, guļbūvē celtu koka māju. Daudz pusmuižu rentnieku radās no Vācijas ievesto tautiešu rezultātā. Dažreiz kūtis bija celtas ar izbraucamo tiltu uz kūtsaugšas. Ratenieku kūtī bija iebūvēts arī skābbarības tornis, ko varēja pildīt no kūtsaugšas. Tā tas tika izmantots arī kolhoza gados.
Vēlāk uz rentētās vai nopirktās zemes turīgākie jaunsaimnieki būvēja lepnas saimniecības ēkas. Modernu jaunsaimniecību uzcēlis arī “Bočku” saimnieks “Musteros”. Pie daudzām zemnieku mājām bija uzcelti lieli siena vai labības šķūņi un rijas ar piedarbu. Aiz šiem šķūņiem visur bija izrakti dīķi ugunsdrošībai. Šķūņi kolhoza gados kalpoja lopbarības glabāšanai. Vairākās vietās bija rijas vēl piecdesmitajos, sešdesmitajos gados – abos “Klāvanos”, “Rateniekos”, “Būmaņos” un “Gaigalos”, tas Sutiņu galā. “Gaigalu” rijā kolhozam “Kopdarbība” bija aitu ferma.
Galgauskas pagastam ar citiem pagastiem bija robežas uz visām debespusēm: rietumos – Tirzas un Adulienas pagasts, dienvidos un austrumos – Jaungulbenes un Krapas pagasts; ziemeļos – Vecgulbenes pagasts, arī Ozolkalns, Blome, Lejas pagasts (Lejasciems), ziemeļrietumos – Sinoles pagasts; dienvidaustrumos – Jaungulbenes, Adulienas pagasts.
Drošākais un lielākais ienākumu veids muižai bijusi linu audzēšana un kokmateriālu pārdošana. Mežu Galgauskā bijis daudz un lieli.
Visvairāk ar Galgauskas pagastu lielas zemes platības dalījuši Jaungulbenes pagasts un Vecgulbenes muiža. Kādu laiku Jaungulbenei piederējis no “Slaņķu” zemes atdalīts kā trīsstūris Salas purvs, abas “Kākiņu” saimniecības un “Elderu” saimniecības. Arī zemes stūris no Rimstavu siliņa ar Džergzdaunes upīti līdz Raganu akmenim pie Krapas robežas, ceļa labā puse, tas ir, Rimstavu pusmuiža.
Vecgulbenes muižas zemes robeža sniegusies vēl no Gāršas līdz pat “Klāvanu” zemei, “Ilgažu” saimniecībām, “Taureņiem” līdz Kamaldas upītei pie Kamaldas stacijas.
Liecība, ka Galgauskas apgabals bijis apdzīvots arī agrāk, jo atradies starp diviem bruņinieku centriem – Gulbeni un Tirzu, ir atrastie Tīcanu kapi ar dzelzs ieročiem un rotaslietām.
Lai labāk varētu orientēties apdzīvotajās pagasta vietās, saimniecībās, pagasts ticis sadalīts vairākos “galos”: no Tirzas puses ap Tirzas upi – Upesgals; uz dienvidiem – Ūsiņgals (“Zemītes”, “Lielpurvi”); “Lielkaļi”; pagasta centrs – ap Veišu muižu; uz austrumiem – Sutiņgals (“Klāvani”, “Elderi”, “Ratenieki”, “Snipi”); Sīļugals – visas 5 “Sīļu” mājas, arī “Miķītes”, “Gaigali”; Ūsiņgals – aiz Veišu muižas līdz Adulienai, Jaungulbenei; Melnais gals jeb “Piļļu” gals – aiz Galgauskas muižas, ziemeļu puse – līdz Kamaldai.
Daļēji Galgauskas pagasta dzīve ir ietilpusi Tirzas draudzes dzīvē (kristabas, iesvētības, laulības, pavadīšana uz Kancēna kapu kalniņu). 1702.gadā tikai nodedzinātas Tirzas un Velēnas baznīcas, gāja bojā dokumenti gan par muižām, gan zemnieku saimniecībām.
Gandrīz visos pagasta “galos” ir bijis īpatnējs paradums, izvēloties māju nosaukumus. Sutiņgalā ir bijušas 4 mājas “Klāvani”; 5 mājas “Elderi”; 4 mājas “Būmaņi”; Sīļugalā bijušas 5 mājas “Sīļi”; Upesgalā bijušas 5 mājas “Musteri”, 2 mājas “Dzērves”; “Piļļu” jeb Melnajā galā – vairāki “Piļļi”, “Taureņi”; Ūsiņgalā – vairākas “Zemītes”, “Lielpurvi”, “Lielkaļi”.
Gara gaismas izplatīšanās nav iespējama bez skolas. Mācītāji ir tie, kas skubina un lūdz zemniekus ierīkot skolas. Tirzas baznīca uzcelta 1926.gadā, 1929.gada 9.decembrī atver Tirzas draudzes skolu. Līdz tam pagastos jau darbojās skoliņas 19.gadsimtā. 1929.gada decembrī Galgauskā notiek vispārēja sapulce, kur nolemj arī Galgauskas labākos, centīgākos puišus sūtīt mācīties uz 4 gadiem Tirzas draudzes skolā. Tā sāk darboties ar 22 skolniekiem no 14 gadu vecuma. Tiek izraudzīti apdāvinātākie skolnieki, tos izrauga mācītājs, arī no Galgauskas pagasta.
Šo skolu beigušie vēlāk kļūst par skolmeistariem, mācītāja palīgiem, skolotāja palīgiem, pagasta rakstvežiem, tiesu protokolistiem un pagastvecākiem. Daži no viņiem turpināja mācības arī tālāk skolās, ģimnāzijās un citur. Var tikai spriest un novērtēt draudzes skolu mācību līmeni un kvalitāti, ja astoņpadsmitgadīgi jaunekļi tika izraudzīti atbildīgiem amatiem.
Pēc Latvijas agrārreformas tika saceltas daudzas jaunsaimniecības. Tās liecināja par saimnieka turīguma pakāpi, piemēram, “Gaujiņas” un ‘‘Musteri” Upesgalā, “Klāvani” Sutiņgalā, kur saimniekoja Jānis Matīss. Par viņa sievu kļuva 20.gadsimta 20.gados skolotāja Emma Kraukle (Matīsa). Lepnas jaunsaimniecības uzcēlās arī K. Bočkam “Musteros”, lepna māja bija Muižniekam “Zemītēs“, Cintiņiem “Piļļu” galā un citiem.
TURPINĀJUMS SEKOS
— Austra Karole
