1.
Es raugos Latvijas kartē: tur arī Tirza. Tā ir gan maza, gan liela. Viss atkarīgs no skatpunkta un kartes mēroga. Manā sirds kartē tā ir gan liela un plaša, zaļa un ziedoša, saturīga un svarīga, gan, kā reizēm šķiet, pamatīgi neizpētīta un noslēpumaina vieta. To cilvēku dzīvē, kuru mūžu gadi vijušies ap šo vietu, Tirzā bijusi arī kāda neaizmirstama epizode un mūžu garš atmiņu avots.
Laiks plūst kā upe: no aizlaikiem līdz mūsdienām. Katrai upei, arī laika upei, ir sākums, sava izteka un biogrāfija, savs pastāvēšanas laiks. Ļaužu prātos un rakstos, tagad arī modernajos saziņas līdzekļos, glabājas atmiņas par notikumiem, cilvēkiem, vietām un lietām. Cilvēku mūži ir nodzīvotā laika mēri, kas pakļauti nejaušībām un likumsakarībām. “Mūžu upes” ir gan garas un dižas, gan sīkas, krāčainas un līkumotas. Vienas dzīves upes ir mierīgas, rāmas un savu bagātību patur pie sevis, bet citas sadalās, sazarojas, savas dzīves biogrāfijas aiznesot pasaulei. Saka, ka visas upes plūst uz jūru. Viss tek un mainās! Arī notikumi, lietas un cilvēku mūži ir gan šauri kā sīkas urgas, gan avotiem bagāti un mirgojoši, un vairāk vai mazāk cilvēku ievērību piesaistoši.
Ja atzīmējam uz laika atskaites ass nepārtrauktās līnijas cilvēku un lietu notikumu punktus, katrā no zināmajiem datiem varam domās piestāt, pieminēt un vēstījumus nodot tālāk. Atmiņas tad kļūst par tādu kā kopsavilkumu un bieži arī kā tālākās perspektīvas ceļazīmi vai noslēguma faktu. Simtgades, lielākas un mazākas jubilejas un atceres gadus mēs bieži pieminam un arī svinam. Mums vajag svētkus! Tādas ir tradīcijas: godināt, pieminēt un apcerēt svarīgo un nozīmīgo. Kad atmiņas par notikumu, vietām un lietām nav savlaicīgi fiksētas, tās pazūd. Ja nepaliek liecības, nav arī vēstures faktu. Izgaisa, pazuda, neviens nezina, vai vispār bija! Laikus nepajautāju! Atliek vien, kā rokas noplātīt.
Veroties vietējo notikumu kalendārā, atradu kādu man un varbūt arī citiem interesentu vietu ar jubilejas statusam cienīgu biogrāfiju. Ar to vēlos padalīties, to vēlos redzēt izdrukātu uz papīra un atstāt kā laikmeta liecību. Atmiņā palicis kāda dzejnieka teiktais: “Ja nesteigsies, laiks tevi negaidīs, tas drīzāk tavas pēdas izdzēsīs!” Ķēros pie darba, izjautājot bijušos un vēl šinī saulē esošos notikumu lieciniekus. Iedziļinājos atmiņās, ieskicējot arī nākotnes perspektīvu kādai ēkai šaurākā un plašākā nozīmē. Radās stāsts par medicīnas vēstures šūpuli mūsu apkaimē. Patiesībā stāstu jau agrāk ierosināja ēkas, kas atrodas Tirzas centrā Tirzaslejā. Fotogrāfijas uzņēmis mūsu novada slavenais fotogrāfs Ferdinands Knoks 1928.gada 9.septembrī, kad ļaužu straume plūda uz mūsu Brīvības pieminekļa atklāšanu Kancēna kapos.
Tagad mājas vārds ēkai – “Doktorāts”. Tirzasleja joprojām ir dzīva satura pilna. Ir būves, kuras pārdzīvojušas daudzos vēstures notikumus. Dažas ēkas palikušas, pārveidojušās un pastāv staltas arī šodien. “Doktorātam” bijusi raiba un satura bagāta biogrāfija. Tas būs stāsts arī par apkārtnes medicīnas tehnoloģiju attīstību manā skatījumā, arī šai saulē esošo atmiņas par Tirzas lauku slimnīcu septiņdesmit gadu garumā, notikumiem un pārmaiņām, arī leģendām.
Pati esmu vairākās paaudzēs tirzmaliete, cieši saistīta ar šo vietu un pagasta vēstures vērotāja, daudzu notikumu dalībniece mūža garumā. Te medicīnā un sociālajā aprūpē nostrādāts gandrīz vai viss mans mūžs! Daudz satiktu cilvēku un notikumu! Par šo tēmu jau esmu vairākkārt rakstījusi, lepojusies ar satiktajiem cilvēkiem un skumusi par ne tik patīkamiem vaibstiem savas mīļās Tirzas vaigā gan pagātnē, gan tagadnē. Un kas gan cits, ja ne mana uzdrošināšanās un apņēmība rakstīt par to, kas var būt noderīgs arī citiem? Pienāks laiks, kad atkal atcerēsies mūsu slavenā bibliogrāfa Jāņa Misiņa teikto: “Meklējiet rakstos!” – un satiksies ar vienu no mūsu vēstures lapām par nozīmīgu periodu pagasta un apkārtnes dzīvē.
2.
Katrai lietai, vietai un radībai ir savs sākums un savas beigas, vēlamies mēs to vai nevēlamies. Tāds ir dabas un pasaules kartības likums, kas mums personīgi var arī nepatikt. Ir arī mierinājums, ka nekas nerodas no nekā un pārvēršas par kaut ko. Tas ir vielu nezūdamības likums.
Nekad nav bijis tā, ka nav nekā! Iedziļinoties vēstures liecībās un ļaužu stāstos par medicīnas attīstību, secinu, ka ārsti, feldšeri, ārstu palīgi, aptiekāri un farmaceiti, bērnu saņēmējas, arī zintnieki un vārdotāji bijuši Tirzā arī senākos laikos. Bijuši te arī mēra laiki, par ko liecina mūsu vietvārdi. Zinu, kur Tirzā atrodas šie kapi, un uzskatu tos par svētu piemiņas vietu. Tai nav jābūt plaši zināmai.
Mēris ir viena no smagākajām slimībām, ko piedzīvojusi cilvēce gan senlaikos, gan 17.-18.gadsimtā arī Latvijā. Stāsti par mēri ir visšausmīgākie, ko esam dzirdējuši. Par šo slimību palikušas traģiskas leģendas: uz māju un dzīvokļu durvīm pilsētās, kur bijuši slimnieki, ar melnu krāsu uzvilkts lielais P burts (mēris latīniski saucas – pestis). Tas bijis kā brīdinājums, ka šīs durvis atvērt ir nāvīgi. Cilvēki, kuri saslimuši ar mēri, paši esot izrakuši kapu un iegūlušies nomirt, jo sapratuši, ka ir ļoti bīstami apkārtējiem. Vai tā bija pie mums, neņemos apgalvot. Tā saucamos “pretmēra kostīmus” padomju laikos medicīnas iestādēs pazinām. Esam tos gatavojuši, kā teica, negaidītai vajadzībai. Toreiz tie bija gari kokvilnas halāti, cieši līdz acīm uzliekama cepure, arī kokvilnas materiāla, daudzkārtu maska, sasienama virs cepures, gumijas cimdi. Vai bija arī apavi, neatceros. Droši vien, vajadzības spiesti, lietotu arī brilles un gumijas apavus.
Visos laikos no šīm sevišķi bīstamajām infekcijām esam baidīti gan mediķi, gan iedzīvotāji. Mediķi vienmēr ir bijuši gatavi stāties infekciju slimību ceļā. Atmiņas par to drūmo laiku manā apziņā atplauka tieši Covid-19 saistībā. Nekad politiskie un vēsturiskie notikumi nav atrauti no cilvēku likteņiem. Politiskās un arī dabas katastrofas vienmēr ir bijušas zinātnes un kultūras dzinējspēks. Pagātne ir kā nākotnes sabiedrības un zinātnes ēkas pamati.
Medicīnas korifejs Ārsts Pauls Stradiņš teicis, ka medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla, ka ārsts, dodot gaismu citiem, pats sadeg, ka tikai labs cilvēks var būt labs ārsts. Mums ir daudz izcilu sava aroda pratēju, arī medmāsu, feldšeru, sanitāru, sava amata, sava novada un Tirzas patriotu – medicīnas darbinieku. Pagasta centrā ir medicīnas šūpulis Tirzaslejā – “Doktorāts”.
Vēstures stāsti 20.gadsimtā pauž sekojošo: Tirzas muiža bijusi gana stalta un iespaidīga, varētu teikt – pat savam laikam lepna celtne. Par to liecina arī dažas fotogrāfijas, kuras atrodamas interneta plašumos ar virsrakstu “Zudusī Latvija”. Muižas laikos, kad muižas īpašnieks bijis barons Ceumerns, tagadējā “Doktorāta” ēka piederējusi muižas ēku kompleksam un atradusies pie Tirzas muižas. Tā bijusi koka māja, kurā dzīvojuši muižas kalpotāji.
Laikam ejot, radusies nepieciešamība pēc pasta sakariem arī Tirzā. Zirgu pasts arī Tirzā! Tepat Tirzaslejā garajā krogus ēkā bijuši zirgu staļļi. Tā kā mana vecmamma Vilhelmīne Lorence – pēc laulībām Zālītis (1879–1971) – jaunībā bijusi kalpotāja muižā, viņa to visu piedzīvojusi, un dažas atmiņu drumslas palikušas arī manās atmiņās. Ēka par pastu kalpojusi desmit gadus. Tas nav īss laiks! Kā pasta telpas izskatījušās, kā pasts darbojies, neviens liecības nav atstājis, un fotogrāfiju māksla toreiz nebija vēl tik plaši attīstījusies. Kā es stādos priekšā seno pastu? Protams, bez pasta pakalpojumiem arī Tirzā nebija iespējama attīstība. Vēstures grāmatās lasāms par zviedru laikiem, vācu laikiem, krievu – cara laikiem un zirgu pastu. Saglabājies pat īpašs nosaukums – pasta kariete. Ne visi laiki atstājuši vēstures liecības, izsekot nav nemaz tik vienkārši: daudz pretrunīgu liecību arī pie mums! Tirza attīstījusies laikiem līdzi. Pasts pārcelts uz Tirzas Biedrības namu (atklāts 1911.gadā). Ēka Tirzaslejā tālākā laika gaitā līdz pat mūsdienām saistīta ar medicīnu un sociālo jomu. Ķikuļu dzimtas patriarhs Gustavs bijis muižas īpašnieks. Nolemts ēku dāvināt pagastam medicīnas vajadzībām. Ģimenei esot saglabājušies arī dokumenti par šo darījumu, un tas izrādījies kopienai svētīgs lēmums.
(Turpinājums sekos)
