Parādījās termins “zem letes” un “uz letes”. Ārsts bija pagastā cienījams cilvēks, un viņš nopirka arī zem letes apslēpto. Kad veikals bija ciet, sākās īstās dzīres arī pārdevējiem, jo nāca draugi. Pārdevējs bija pirmais cilvēks pagastā, ar kuru uzturēt draudzību un reizēm pievērt acis…
Talonu produkti un arī rūpniecības preces bija normētas, un smieklīgi tagad liekas, ka pat labas kvalitātes kleitas audumam bijis noteikts vienam cilvēkam paredzētais metru skaits. Vai tievs, vai dūšīgs – vienāds auduma gabals! Un uz Jaungadu eglītē likšanai varēja nopirkt ģimenei tikai trīs parafīna svecītes! Ārstiem deva kukuļus, un nevienam nenāca prātā to apspriest. Tas bijis no seniem laikiem neapspriežams jeb tabu. Konfekšu kastītē ielikta naudas banknote, lauku torte personālam, kafijas paciņa, šokolādes tāfelīte! Pateicība vai kukulis? Ne jau velti, rēķinoties ar mazām mediķu algām, padomju laikā valdīja uzskats, ka labs ārsts pats sevi pabaros, bet sliktus ārstus tautai nevajag. Pateicība nāk no sirds, bet kukulis ir uzpirkšana. Tas ir zināms no seniem laikiem daudzās dzīves nozarēs. Problēmas esam risinājuši dažādos veidos, vadoties pēc personiskajiem uzskatiem, un sirdsapziņa bija galvenais kritērijs.
Laikiem ritot, bijušas dažādas medicīnas un sadzīves problēmas. Risinājums atrasts gan pašu darbinieku spēkiem, gan ar valdības likuma varu. Bija lielās taupības laiki, kad trūka visparastāko lietu un pat grīdu pārkrāsošana bija pašu darbinieku rokās, iegādājoties krāsu bundžas un pindzeles. Lai ievērotu noteiktās higiēnas prasības, nācās mīksto inventāru (segas, spilvenus un matračus) vest uz Gulbeni uz dezinfekcijas kameru pie SES. Sauso tualešu izvešanu veica gan speciāls transports no Gulbenes, gan arī kolhoza “muca.”
Kad uz slimnīcu atvedām kādu “īpaši apsūnojušu” un nekoptu slimnieku, bija problēmas ne tikai ar atmazgāšanu, bet arī ar virsdrēbju nomaiņu, izrakstot mājās. Obligātais tīrās veļas komplekts vīrietim – katūna apakšbikses, kokvilnas apakškrekls un pidžama, divi palagi, spilvendrāna un spilvens (spalvu), dvielis un viena vai aukstā laikā arī divas segas. Liekas šodien neticami, ka pat tranzistors bijis tikai virtuvē, un vēl ilgs laiks pagāja līdz televīzijas ērai. Tā sauktais “brunču radio” (no mutes mutē) bija vienīgais, kurš tolaik darbojās. Atmiņā palikušas arī lopkopēju sapulces un arī donoru dienas, kad varēja izbraukuma tirdzniecībā iegādāties dažādas deficītpreces, un medicīnas darbinieks, kurš bija iesaistīts pasākumā, varēja pirkt, cik maks atļāva.
Un tad obligātās ražošanas sapulces darba kolektīvam! Protokoli, saskaņošana un darba disciplīnas jautājumi, atrakstīšanās un paskaidrojumu laiks! Un visjaukākās sapulces bez protokola – pie virtuves galda, pusdienas baudot. Mums bija izcilas saimnieces, un visilglaicīgākā – Martiņa Kaidaka! Viņu atceras daudzi, kas baudījuši ārstēšanās laikā viņas gatavoto. Tikai labi cilvēki var būt arī labi pavāri. Un tas, ka tu esi labs cilvēks, nenozīmē, ka tu esi labs pavārs.
IV.
Rit laika rats
1.
Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, bet katram mežam ir mala, un, ejot tālāk, beidzot tu iznāc no meža, ja tikai neesi apmaldījies un nav piesities tā sauktais vadātājs. Kā tikt no vadātāja vaļā un nestresot? Jādara tā, kā mūsu senči mācījuši: apsēdies atpūsties, paelpo dziļi, pavēro dabu un noskaiti tēvreizi, ja zini! Meditē, ja proti! Tā bija senajos laikos, kad cilvēki nebija izgudrojuši modernās navigācijas ierīces un paļāvās tikai uz sevi. Tagad taču nav problēmu ar GPS sistēmu atrast jebkuru vietu, jebkuru ziņu. Visam savs laiks! Tehnoloģijas attīstīsies, tomēr visam pamatā ir cilvēka prāts, kas arī virzījis progresu.
1.
Medicīnas darbā ar 1984.gadu pēc kvalifikācijas kursu pabeigšanas esmu pirmās kategorijas terapeite. Un kā es mēdzu pati teikt – ar novirzi pediatrijā. Nekas Tirzas lauku slimnīcas darbā nav kardināli mainījies. Reizēm pietrūka vienu vai citu medikamentu, rindas pie ārstiem ir tā sauktās “dzīvās”. Cenšamies ambulancē ar aizdomām par kādu infekciozu slimību izolēt saslimušos atsevišķā pieņemšanas telpā. Joprojām daudz mājas vizīšu, arī nakts vizīšu pie bērniem. Mums pagastā astoņdesmitajos gados bija apmēram 300 bērnu, no tiem skolā līdz 170, jaundzimušo – 20 līdz 30 gadā.
Kopš biju ieguvusi šofera tiesības, no vienas puses likās ērtāk, no otras – man kā šoferim bailīgāk. Prasmes ar mašīnas vadīšanu nāca tikai ar laiku un pieredzi. Braucu gan ar “bobika” tipa mašīnu, gan ar dažāda tipa “moskvičiem”. Sākumā man patika braukt, bija pat tāda kā eiforija, bet vēlāk sāku apzināties, cik tas ir atbildīgi, un ceļi laukos ne tie labākie. Asfalta gandrīz nebija. Bērnu māsiņa Sarmīte Sirmule, ar kuru strādājām roku rokā un visbiežāk braukājām divatā, mani aizvien iedrošināja, kad ceļā gadījās kāda peļķe vai dubļains ceļa gabals. Ko tikai mēs kopā nepiedzīvojām!
Valdīja bērnu apkalpošanā dažādi kanoni – uzskati. Tagad runā par vadlīnijām, kurās viss, kā darīt, pateikts priekšā. Tomēr katra bērna attīstība un veidošanās ir individuāla, un vissīkākās nianses ir vērā ņemamas – jo agrāk pamanītas, jo labāk. Ar gandarījumu gribu atzīmēt, ka mūsu bērnu māsiņa Sarmīte Rīgā saņēmusi Veselības ministrijas arī augstu apbalvojumu „Par izcilu darbu”. Sarmīti augsti vērtēja arī bērnu vecāki un rajona speciālisti. Darbs bija atbildīgs, un vienmēr pie mums valdīja tolaik jaunākie pediatrijas uzskati un bija obligāti dažādu kursu apmeklējumi kvalifikācijas paaugstināšanā.
Ko tad mēs bērnu profilaktiskajās apskatēs un mājas vizītēs vērojām? Fiziskie rādītāji: svars, garums, galviņas apkārtmērs, muskuļu tonuss, refleksi, galvaskausa avotiņu izmēri, nabassaites brūcītes stāvoklis. Katram vecumam bija savi attīstības kritēriji, kurus biju labi iedzinusi galvā jau no studiju gadiem. Pirmā jaundzimušā apskate – visatbildīgākā, kad redzējām ģimenes sadzīves apstākļus, higiēnu, tradīcijas. Tolaik īpaši neuzsvēra tēva lomu bērnu audzināšanā un sevišķi jau agrīnajā periodā, kad vīrieši pat baidījās jaundzimušo ņemt rokās, mainīt autiņus, izprast bērna attīstības galvenās līnijas. Mājdzemdības bija negadījums, ne norma. Vai tad toreiz varēja tēvs vai kāds cits tuvinieks piedalīties dzemdībās? Labi, ja jaundzimušo tēvam personāls caur logu parādīja! Tagad liekas neticami, ka 1960.gadā, kad pasaulē nāca Tirzas lauku slimnīcā mūsu meita Dace, Daktere Rubaža atļāva tēvam (tiesa, medicīnas studentam) būt klāt atbildīgajā procesā, un apgalvošu, ka tas bija unikāls notikums medicīnas vietējā vēsturē. Tik daudzos bērnu attīstības procesos interpretācija mainījusies, nerunājot par zīdaiņa barošanu! Auzu pārslu tumes ar govs pienu, svaigu augļu sulas, biezenīši, zināmā vecumā olas dzeltenums, padzirdināšana arī ar pliku ūdeni, D vitamīna un saulītes iedarbība, svaigs gaiss.
Atceros senos laikus un brīnos: kā spēja ģimenes ar zīdaiņiem iztikt bez “pamperiem”? Spēja! Pie mājas uz auklas žuva daudz marles autiņu, sintētikas materiālus toreiz nepazina, bija lins, kokvilna, vilna. Bija citi laiki, citas prasības! Arī ģimenes bija dažādas. Vērojot daudzbērnu ģimenes, vienmēr likās, ka šo ģimeņu bērni ir sirsnīgāki un vienmēr tiecas pat ar skatienu pēc mātes atbalsta un viens otru aizstāv. Runājot par nelabvēlīgām ģimenēm, tās bijušas vienmēr un tik dažādas! Vienas ģimenes cīnījās ar alkohola atkarībām, citās nebija veiksmes, pietiekamas izglītības vai sadzīves prasmju. Dažās ģimenēs valdīja arī vardarbība. Bērnu pēršana ar žagaru, jeb “dakteris bērziņš” bija pierasta sodīšanas forma. Pārliecināt par tā kaitīgumu uz bērna psihi un tālāko attīstību nebija viegli, un tas bija arī tabu.
Bija iecirknī daži bērni, kuru dibentiņi bija liecinieki vardarbībai. Atceros šaušalīgo gadījumu, kad neiedomājama varmācība beidzās ar bērna nāvi… Slepkava, atsēdējis cietumsodu un iznācis brīvībā, neko nebija iemācījies. Ārstēt varmāku? Tāda uzstādījuma toreiz nebija. Mediķa uzdevums nebija atrast nelabvēlības saknes un, tās analizējot, atrast to brīnumatslēdziņu, ar kuru atvērt durvis, kas vestu ģimenē uz labām pārmaiņām. Ne jau vienmēr izdevās nelaimes sakni atrast, vadījāmies pēc instrukciju burta.
Mediķi, darbodamies vienatnē, nekad nav izrādījušies problēmu atrisinātāji. Arodbiedrība, sieviešu padome, izpildkomiteja, partijas komiteja bija palīgi pie ģimenes un sadzīves lietu kārtošanas.
(Turpinājums sekos)
