Ar biežām kontrolēm patronāžas darbā mēs, mediķi, varējām “traucēt ģimeni”. Mazāk kritizēt un atrast, par ko uzlielīt! Neatceros, ka no kādas mūsu pagasta ģimenes bērni būtu ar tiesas spriedumu uz ilgāku laiku izņemti no ģimenes. Bērniem garīgo slimību diagnozes noteica bērnu psihiatrs. Diskutējot par šo tēmu ar savu medicīnas institūta kursabiedreni Inesi Osīti, bija patīkami uzklausīt viņas domas bērnu psihiatrijas jautājumos. Inese savā ārsta darba mūžā Pēterburgā bijusi bērnu psihiatrs ar lielu darba pieredzi.
Kopumā bērnu psihiatrija kā medicīnas nozare ir smērā jauna – apmēram 100 gadus veca. Mūsdienās ļoti izplatīta kļuvusi psihoterapija visai ģimenei un savstarpējo attiecību analīze. Zināms taču, ka vārds dziedē, un tagadējā psihoterapija ir vesela zinātne. Esmu savā praksē lietojusi ļoti radikālu, bet arī tagad atzītu paņēmienu. Apmēram piecus gadus vecam bērnam uznāca tāda histērijas lēkme, ka bija jāpielieto kā neatliekamās palīdzības paņēmiens šoka terapija. Bērns saniķojies, ļoti skaļi brēca, krita zemē un nonāca krampjos. Asfiksijā jeb elpas trūkumā bērnam draudēja tālākas elpošanas komplikācijas. Vienīgā palīdzības sniegšana – kārtīga šļakata auksta ūdens sejiņā, un sekoja bērna ieelpa. Mātei izskaidroju savu rīcību, bet pašai to neieteicu atkārtot, jo arī man tā bija drīzāk spontāna reakcija nekā apzināta darbība. Bērns kopš tā laika nekad vairs histērijā neesot kritis un izvestās pārrunas ar vecākiem beidzās uz pozitīvas nots. Tātad mana metode bija pareiza!
9.
Atceros savu saskari bērnībā ar pediatrijas literatūru ģimenē. Varbūt tas bija ļoti izšķirošs moments manā liktenī? Slavenā pediatra Jēkaba Nīmaņa (1892-1979) grāmata, domāta jaunajiem vecākiem, bija arī manu vecāku grāmatplauktā. Tā toreiz bija ļoti iecienīta katrā inteliģentā ģimenē. Jēkabs Nīmanis bija ne tikai pediatrs! Piebildīšu, ka par slaveno bērnu ārstu medicīnas vēstures pētnieku interese bijusi visos laikos. Viņš bijis Raiņa un Aspazijas ārsts, Rīgas Bērnu slimnīcas izveidotājs un īpašnieks un “arī kolhoza ārsts un arestants izsūtījumā”. Tā teikusi Paula Stradiņa muzeja pētniece Rita Grāvere, sīki izpētot viņa dzīvi un darbību. Viņas grāmata par šo ģēniju būtu jāizlasa katram bērnu un ģimenes ārstam. Arī internetā rodami daudzi materiāli par šo ārstu – leģendu. Nācis no zemnieku ģimenes un kļuvis slavens, ierakstot savu vārdu uz mūžiem ne tikai medicīnas vēsturē. Viņa devīze un dzīves moto bijis “Carpe Diem!” (“Satver dienu!”). Tāds ir arī Ritas Grāveres grāmatas virsraksts.
Kad pienāk 1985.gads, notiek organizatoriskas pārmaiņas Tirzas ārsta iecirknī un slimnīcā. Rīgas medicīnas institūtu ir beigusi mūsu meita Dace, un mana vēlēšanās, lai viņa strādātu tieši Tirzā un man būtu drošības un pleca sajūta. Esmu tā no visas stresa pilnās dzīves nogurusi, ka meitas ierašanās Tirzas “Doktorātā” šķiet kā paša likteņa sūtīta. Vīrs turpina braukāt uz Gulbeni un tur vada rentgena kabineta darbu. Rajona galveno ārsti Sarmīti Ģērmani ir nomainījusi Mudīte Jaceviča. Esmu pati arī Tirzas slimnīcas mašīnas šofere. Mainījusies likumdošana, un ārstam, kuram ir autovadītāja apliecība, ir tiesības būt arī pie dienesta mašīnas stūres, tiesa, nesaņemot par to algu. Vīrs mani pa sliktākiem ceļiem savā brīvajā laikā vadāja arī izsaukumos un bieži nokārtoja arī Tirzas slimnīcas atskaišu lietas Gulbenes slimnīcā. Viņš bija mūsu “pilnvarotais sūtnis” līdz pat 1996.gadam. Vēl divus gadus viņš ir Tirzas lauku slimnīcas šoferis. 2002.gada 1.augustā sakarā ar Tirzas lauku slimnīcas reorganizāciju un štatu samazināšanu viņš aiziet pensijā un ir pilnīgs mājas pārvaldnieks.
10.
Kad bērni izauguši, ieguvuši izglītību un aiziet patstāvīgās dzīves ceļos, vecāki bieži vēlas būt līdzdalīgi šajā jaunajā bērnu dzīves posmā gan ar padomu, gan praktisko atbalstu, sevišķi jau, ja sakrīt profesijas. Ir interesanti vērot, kā strādā tā paaudze, kura nāk pēc mums. Viņiem ir savs redzējums, un mūsu – vecāku – ieaudzinātā patstāvība savas personības izveidē nākusi tikai par labu.
Lai padalītos mūsu meitas Daces (Bērziņas) Mūrnieces atmiņu stāstā, aicināju viņu uz sarunu un uzzināju tik daudz agrāk neievērotā un garām palaistā! Priecājos, cik veiksmīgi veidojusies viņas kā ārstes dzīve, ka izveidota lauku ģimenes ārsta prakse! Viņa vienmēr bijusi patstāvīga arī savā dzīves ceļa izvēlē! Dace iepin stāstā arī savas pašreizējās izjūtas: viņas ģimenes ārsta kabinets Tirzas “Doktorātā” atrodas tieši zem tās telpas, kur lauku slimnīcas dzemdību istabā viņa piedzimusi. Reizēm, paskatoties sava kabineta griestos, problēma, ja tā radusies, atrisinoties it kā pati no sevis. Ne jau katram sava piedzimšanas vieta kļūst par darba vietu mūža garumā!
Par savu bērnību Dacei ir atziņa, ka viņa kā mediķu bērns agri kļuvusi patstāvīga. Daudz ko arī sadzīvē apguvusi bez grūtībām. Viņai vienmēr bijusi darbiem un bērna spēlēm piepildīta ikdiena, iekļaujoties skolas ritmā jau no četru gadu vecuma. Vecaistēvs – Paps un vecmamma – skolotāji Tirzā viņu uzaudzināja. Viņas “bērnudārzs” – balsu murdoņas pildītās skolas telpas, virtuves darbinieki: Grīšļu Veltiņa un Zelmiņa, tāpat Vera Fišere, apkārt dažādu vecumu bērni! Tāda kompānija prātā līdz pat šai dienai. Mājās lauku darbi, ar Papu sēņošana un ogošana pa mežiem, stirniņas Bembija ārstēšana un pirmās sāpes par “pacienta” zaudējumu: nopļautās kājiņas nav sadzijušas… Toreiz nav bijis arī tādu medikamentu, lai Bembiju izglābtu. Tad mazo putnēnu izlidošanas laikā “klapatas” ar putnu mazuļiem. Tikšanās ar mācībās aizņemtajiem vecākiem pa svētkiem, pastkartīšu regulāra saņemšana pa pastu no mammas Ļeņingradā un tēva ierašanās “uz inspekciju” ar motociklu no Rīgas, kur viņš studēja Rīgas medicīnas institūtā. Tā ritējusi Daces dzīve pamatskolas pirmajās klasēs skolas direktores Dzintras Ceriņas, audzinātājas Astrīdas (Eglītes) Baldones vadībā.
Audzinātāja atceras Daci kā paklausīgu un perfektu bērnu. Klasē tolaik bijuši apbrīnošanas vērti dvīņu pāri: Ojārs, Olita, Paulis un Juris. Mācībās Dacei padevušies visi priekšmeti. Lai attīstītu muzikālo dzirdi, vecmamma likusi mācīties pie skolotāja Pūpona klavierspēli. Pie Papa fizkultūrā ar rezultātiem viņa nav izcēlusies. Dace daudz lasījusi arī pa naktīm. Kad vecāki 1973.gadā iegādājušies savas mājas, Dacei sākusies tā lielā brīvība, kad pašai jāatbild par savu dienaskārtību. Vasaras brīvlaikā gājusi ganos kolhoza lopu fermā kaimiņu mājās. Vēlāk ganos gājusi arī mazā māsa Arta, un viņa bijusi pieskatītāja un reizēm arī aizvietotāja. Pieradusi pie agrās celšanās. Tad arī kolhoza biešu ravēšana, kad visa bērnu brigāde plūkusi no āboliņa laukiem ārā cūku kumelītes, jo kolhoza agronoms Arvīds Zīle bijis “tīra sēklas āboliņa veidotājs”. Skolēnu čaklās rokas lieti noderējušas un ieaudzinājušas “kolektīvisma garu”.
Toreiz – PSRS laikos – bijis uzstādījums: “Gribi mieru, gatavojies karam!” Skolā pirmās palīdzības mācīšanās, ievainoto pārvietošana, atdzīvināšanas pasākumi uz mulāžas “Augustiņš”. Civilās aizsardzības apmācības visos posmos, sanitāro posteņu sacensības, un skolai uzvara un gods republikas sacensībās Stāmerienā. Republikas sacensības “Kāvi” notikušas Liepājā. Arī sacensībās – “Mēs, tavi saimnieki, zeme!” Tirzas un Lizuma skolās komandām bijuši labi panākumi. Vislielākā konkurence par uzvaru bijusi makulatūras vākšanā. No savas – uzvarētājas klases Dace bijusi pionieru nometnē “Arteks”. (Prātā palicis, ka uz vienu klases skolēnu savākti 96 kg un uz pēdām sekojusi blakusklase ar 92 kg makulatūras).
Kad Dacei 9 gadi, ģimenē piedzimst māsa Arta. Nu mācījusies sadzīvot ar tik mazu māsu! Paplakā, kur dienējis pulka ārsts – tētis Reinis, ģimene dzīvojusi beidzot kopā. Dace gājusi tēvam līdzi uz armijas ēdnīcu “ņemt ēdienu proves”. Pēc pastāvošā reglamenta ārsts ar savu parakstu dokumentā apliecinājis ēdiena kvalitāti. Visa ģimene kopā! Tik neierasti! Bijis armijas ierādīts trīsistabu dzīvoklis, maz mēbeļu, un arī tās atvestas no karaspēka daļas. Paši nopirkuši Liepājā tikai dīvānu. Ar kara pilsētiņas puikām Dace, spēlējusi “kariņus”, bet mamma reizēm gājusi mājas vizītēs pie virsnieku ģimeņu slimajiem bērniem. Bijis arī viens pasākums ģimenē, kad ciemos dzīvoklī sanākušas oficieru sievas un bērni. Pārsvarā karaspēka daļā saziņas valoda, protams, krievu. No Skuodas pilsētiņas tirgus Lietuvā virsnieku ģimenes bieži vedušas zosis cepešiem.
Kad Dace mācījusies Lizuma vidusskolā, nav bijis šaubu, ka stāsies Rīgas Medicīnas institūtā. Lizuma vidusskolas laikā braukājusi uz Medicīnas institūta sagatavošanas kursiem. Vidusskola devusi labas mācību priekšmetu zināšanas, un konkurss uz studijām izturēts ar pirmo reizi 1979.gadā. Dzīvojusi pie vecvecākiem Rīgā. Vectēvs Jānis bijis liels grāmatu draugs un Poligrāfijas mākslas vidusskolas skolotājs. Viņš iesējis grāmatas arī privāti un tā piepelnījis papildu līdzekļus iztikai. Dzīvoklī nākuši vectēva klienti: augstskolu pasniedzēji un zinātnieki grāmatu iesiešanas sakarā. Viņš ievākojis arī Rīgas augstskolu studentu diplomdarbus. Vectēvs Jānis nomiris Daces acu priekšā. Reanimācijas pasākums kopā ar kaimiņu dzīvokļa ārstes Zvirbules dēlu Kārli, arī medicīnas studentu, izrādījies neveiksmīgs… Tikai pamazām dvēseles sāpes sadzijušas. Dace palikusi dzīvot kopā ar vecmammu Annu (starp citu, viņa Latvijas brīvvalsts laikā beigusi slavenās Kaucmindes mājturības skolu un bijusi izcila kulināre, no kuras Dace mantojusi interesi par kulināriju). Vecmammas atbalsts un mierinātāja kļuvusi Dace, kura visus studiju gadus turpat Klijānu ielā arī dzīvojusi. Dzīve rit arī bez tiem, kuri aizgājuši mūžībā.
Mācības institūtā rit uz priekšu. Uzņēmība un veiksmes, ieaudzinātā patstāvība ļoti noder. Pēc pirmā studiju kursa – darbs studentu celtnieku vienībā par sanitāri Gaiļezera slimnīcā. Studentu talkas kolhozā Lutriņos Saldus rajonā, kad viena grupa dzīvojusi kolhoza priekšnieka kabinetā. Iepazinuši ar vietējo kultūras dzīvi. Pēc trešā kursa – prakse Gaiļezera slimnīcā terapijas nodaļā. 4.kursa prakse – Stradiņa slimnīcā, vispārējā prakse.
(Turpinājums sekos)
