3.
Apbrīnojami bijuši tie laiki, kad ārstu sabiedrībā uzskatīja gandrīz par Dievu un svēto. Ārsts bija pacienta uzticības persona – biktstēvs, kuram uzticēt savus visintīmākos dzīves un ķermeņa noslēpumus. Pret dakteri sabiedrība izjutusi respektu. Tomēr ārsts visos laikos bijis tikai cilvēks ar visām savām vājībām, raksturu un trūkumiem, ar zināšanām un pieredzes bagāžu. No laika gala ir uzskats, ka ārsta un skolotāja profesijas ir visprestižākās. Ir arī tāds, nedaudz ar sarkasmu pausts teiciens, ka katram ārstam ir arī sava kapsēta. Tas jāsaprot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tirzā un tās apkārtējos pagastos ir praktizējuši daudzi atmiņās palikuši ārsti un citi medicīnas darbinieki. Aptvert viņu veikumu, uzvārdus un biogrāfijas datus nevaru bez pamatīgāka un ilgstoša, vēstures dokumentos pamatota pētījuma. Mans stāsts balstās uz atmiņām, personīgo viedokli un var atsevišķos manis interpretētos faktos izrādīties arī apstrīdams.
Manas vecmammas atmiņās iezīmējās tas laiks, kad 20.gadsimta sākumā apmēram 10 gadus Tirzā un tās apkaimē strādājusi daktere Vīgrante-Ozola. Zinot, ka mūsu ģimenē astoņus gadus uz gultas ar neirodeģeneratīvu slimību cietusi manas mammas māsa, saskarsme ģimenei ar ārstu bijusi itin bieža. Kā komplimentu šai ārstei atmiņu atbalsīs dzirdu vecmammas vērtējumu: “Bez šīs ārsta gudrības un pūlēm Elliņa nebūtu tik ilgi sadzīvojusi. Daktere bija kā mūsu eņģelis!”
Pēc Vīgrantes Tirzā kalpojis Alfons Butnors. Viņš bijis ļoti tiešs un reizēm arī ar sarkastisku humoru apveltīts dakteris. Atceros – viņa dēla vārds bija Kārlis. Viņš bija mans bērnības spēļu draugs, un viņa iesauka bija Čapsis. Līdz šai dienai atceros, ka biju lepna, ka mans draugs – ārsta dēls. Daktera Butnora laikā Tirzaslejas garajā ēkā tika izveidota tolaik ļoti progresīva iestāde – Bērnu konsultāciju un potēšanu punkts. To vadījusi ārsta kundze – mediķe Radziņa, kura vēlāk strādājusi arī Gulbenes slimnīcā. Es “bērnu punktiņā”, kā to tautā mīļi tirzmalieši saukuši, tiku potēta pret bakām. Atceros plašo uzgaidāmo telpu ar mazuļiem piemērotiem galdiņiem un krēsliņiem, rotaļlietām. Te tikusi uzraudzīta pagasta bērnu veselība. Te vecāki apguvuši bērnu barošanas un kopšanas mācības. Saglabājušies unikāli dokumenti par zīdaiņu apkalpošanu. Zenta Lūse – mana vidusskolas klasesbiedrene un mūža garuma draudzene – saglabājusi Tirzas vecmātes (iespējamas Radziņas) izsniegtu dokumentu – “Bērna attīstīšanās atzīmju grāmatiņa”, bērna pase, izdota no Latvijas Vecmāšu biedrības, iespiesta Rīgā, J.Roze. 1929.gads. Zenta dzimusi mājdzemdībās Tirzas “Priedeskalnā” un saglabājusi šo vēsturisko dokumentu līdz šim laikam. Izpētot ierakstus dokumentā, secināju, ka bērnu aprūpes līmenis un zināšanas medicīnas personālam pie mums bijušas laikmetam atbilstošas. Arī Rīgā, Lūšu ģimenei ar bērnu vēršoties pie galvaspilsētas dakteriem, ieraksti par bērna attīstību turpināti šinī pat grāmatiņā. Var labi izsekot attīstībai, svaram un ģimenes veselībai. Atzīmēts, ka vecāki bērnībā pārslimojuši masalas, garo klepu. Līdz skolas vecumam bērna svars un garums, un attīstība arī likušies īpaši svarīgi.
4.
Laikam ejot, profilaktiskās jeb slimības apsteidzošās potes veica arī Tirzā. Arī pret trakumsērgu. Trakumsērga Latvijā pagājušos gadsimtos periodiski bijusi samērā izplatīta slimība un vienmēr beigusies ar nāvi. Cilvēks var saslimt ar šo neārstējamo slimību no meža vai mājdzīvnieka siekalām. Kopš zinātnieks francūzis Luiss Pastērs 1881.gadā izstrādāja poti pret šo briesmīgo slimību, ir zināmi vēstījumi vai varbūt leģendas, ka slimo dzīvnieku sakostie cilvēki gājuši kājām no Krievija uz Parīzi pēc potes. Slimības apslēptais jeb inkubācijas periods ir pietiekami garš (30 dienas), lai paspētu laikā nokļūt Francijā un saņemtu poti.
Arī pie mums ir noticis viss tāpat kā tuvākā un tālākā apkārtnē. Galvenais ir atmiņas saglabāt! To čakli dara Druvienas muzejniece Ligita Zvaigznekalne, sakrājot un tautās laižot to, kas bijis ap un par Druvienu. Savāktās atmiņas rada interesi par novada medicīnas attīstību un aicina ieskatīties arī savos “atmiņu kambaros”. Ligita sāk ar literatūras zinātnieka Voldemāra Ancīša grāmatā “Bagāti gadi” rakstīto domu: “Gribas domāt, ka laiks, liktenis un Dievs pasauli tur līdzsvarā. Druvienā nav baznīcas, bet ir Poruks. Druvienā nekad nav bijis slimnīcas, bet pagastā ir dzīvojuši un strādājuši mediķi: feldšeres, vecmātes, izcilas sava aroda pratējas, no slavenām dzimtām nākušas: Egles dzimta, Poruki, ārsta – rakstnieka Liepiņa ģimene. Alise Debesniece, dz. Plūmīte (1896–1991), Pēterburgā pie pašas cara Nikolaja sievas medicīnas kursos mācījusies, un cariene kopā ar medmāsām uz hospitāli gājusi ievainotos apkopt. Tie ir stāsti un pat leģendas par mediķu pašaizliedzību, par cilvēka sirds dāsnumu, par palīdzēšanu grūtā brīdī, par pajumtes neliegšanu. Ceļa zīmes laikā. Lai neapmaldāmies, neapjūkam! Lai zinām, kur spēku un gudrību pasmelties šajā laikā, kad pasaulē ir tik daudz neizskaidrojama naida un necilvēcības. Lai spējam saglabāt cilvēcību!”
Vecākā no Druvienā zināmajām vecmātēm bijusi Anna Egle, dz. Zībiņa (1865–1951), no “Mazvasaraudžiem”. Viņa Rīgā bija iemācījusies par bērnu saņēmēju. Plašā apkārtnē viņu aicināja pie nedēļniecēm. Viņa pratusi priecāties par divām lietām: par darbu, lai cik tas grūts, un par dzīvību, lai cik tā vēl nevarīga.
Feldšere – vecmāte Emīlija Ancova (1881–1964), dzejnieka Jāņa Poruka māsa, beigusi medicīnas skolu Rīgā un bijusi tautā ļoti mīlēta un cienīta. Druvienā nostrādājusi līdz 1950.gadam. Bērnus saņemt braukusi uz Kraukļiem, Liezēri, Jaunpiebalgu. Veikusi arī pirmās palīdzības darbus un strādājusi feldšeru punktā.
Es varu pastāstīt savas agrīnās bērnības atmiņas par feldšeri – vecmāti Šabraku Emmu. Bērnībā man bija tikšanās ar viņu Tirzas “Doktorātā”. Mana mamma toreiz iznēsāja manu brāli, un, tuvojoties viņa piedzimšanas brīdim, es tiku sūtīta pateikt Šabrakkundzei, ka viss ir sācies un mammai vajag palīdzēt. “Jāpārgriež nabassaite, lai viņai tās mokas beidzas!” es no savas galvas pieliku klāt. Šabrakmāte steidzās uz mūsu māju, noteikdama: “Vai tad bērns jau piedzimis, ka jāpārgriež nabassaite?” Un prom viņa bija! Visu mūžu atcerēšos šo epizodi un smaidu par savu bērnam raksturīgu nezināšanu par dzemdību procesu.
Ļoti izzinošs ir Fainas Lipčanskas (Sproģes) stāsts. Ģimene nākusi no Baltkrievijas. Fainu 5–6 gadu vecumā sakodis traks mājas kaķis. Saslimšana apstiprināta Cēsīs, uz kurieni vajadzīgo analīžu izdarīšanai toreiz vesti no dzīvnieku kodiena cietušie un arī aizdomīgais dzīvnieks. Druvienā vecmāte Ancova (iespējams, nacionālistisku apsvērumu dēļ) atteikusies meitenīti potēt, un Gruņiermāte, pie kuras ģimene dzīvojusi, ar zirga pajūgu meiteni vedusi uz Tirzu pie ārsta Caunes uz potēm. Kamēr potēšanās kurss vesela mēneša garumā veikts, Fainai bijusi sarunāta dzīvošana pie Tirzas baznīcas zvaniķes. Faina iepazinusi no iekšpuses Tirzas baznīcu un daudzas vietas Tirzā, sadraudzējusies ar daktera Caunes ģimeni. Reizēm bijusi tāda kā pastniece, aiznesot kādu ziņu no daktera sievai uz “Virsaišiem”. Tomēr Faina tā sailgojusies pēc vecākiem, ka 27. potēšanas dienā, ieraudzījusi “Tirzaslejā” pazīstamu cilvēku no Druvienas, pa pēdām devusies uz mājām. Potēšanas kurss pabeigts Druvienā pie Debesniekmātes.
Sazvanījos ar Fainu Sproģi – možu un zinošu druvēnieti, un uzzināju daudz gan par šo notikumu, gan dzīvi Latvijā mūža garumā. Viņa pat atceras trakā kaķa vārdu – Droška un emocionāli pastāsta par pārdzīvoto. Viņas ģimene izbaudījusi pēckara gados gan druvēniešu labestību un pretimnākšanu, gan saskārusies ar mielēm, ko nācies piedzīvot vēstures griežos. Viņa jūtas savam pagastam piederīga, aktīva un darbīga. Viņas atmiņā tik daudz vērtīga!
Par Olenu Paslavsku-Suduli (1945–2014) mūsu novadā ir daudz atmiņu, pat leģendu, un tas būtu veselas grāmatas vērts. Cienīta, mīlēta, dāsnu sirdi un arī ļoti atbildīgu ģimenes likteņos. Viņa bija veselas mediķu paaudzes viena no spožajām personībām. Olena būtu tik daudz vēl paveikusi, ja ne smagas slimības bultas… Kancēna kapos bieži eju gar viņas atdusas vietu: sāp, sāp! Daudziem sāp, un vienmēr svaigie ziedi un uzraksts uz pieminekļa liecina par to, ka laiks lēni dzēš sāpju pēdas, kas pamazām pārtop gaišās atmiņās.
Interesējoties par bērnu un skolēnu veselības pārbaudēm 20.gadsimta divdesmitajos gados, noderēja Annas Masaļskas atmiņas, kura bijusi tā laika lieciniece, skolniece Tirzas skolā. Alfons Butnors ik mācību gadu veicis skolēnu veselības pārbaudes: novērtējis stāju, fizisko un garīgo attīstību, izklausījis plaušas un sirdi. Lai radītu patīkamu gaisotni, ar skolas bērniem arī pajokojis. Bērni svērti uz parastajiem jeb klēts svariem, jo citādu svaru tolaik nav bijis.
Tālākās atmiņas par Tirzu un medicīnu. Ap 1930.gadu Adulienas pusē praktizējis feldšeris Nusbaums. Viņa brālis Jūlijs Nusbaums bijis līdz 1948.gadam skolotājs, Virānes skolas pārzinis, kurš represēts kā varai nelojāls un atstādināts no skolotāja darba. Vēlākos gados, kad Tirzas ambulancē strādāja feldšere Olita Kaņģīzere, viņa piedzīvojusi “Doktorāta” ēkas otrā stāva izbūvi un lauku slimnīcas pirmsākumus. Sākumā bijušas piecas slimnieku gultasvietas, kuras izvietotas vienā istabā jeb palātā. Viena no pirmajām medmāsām tiek minēta Gita Rendeniece. Olita Kaņģīzere mūža garumā darbu turpinājusi Adulienas pagastā par feldšeri, un viņu atceras kā pacientu cienītu mediķi. Tie bija laiki, kad ārstu un feldšeri nešķiroja. Visi tika godāti par dakteriem, un viņu vārdi saglabājušies atmiņās. Tāds bijis arī pie mums populārais feldšeris Ruņģis.
Ārsta, farmaceita un provizora profesijas ir cieši saistītas. Domāju, ka katrs – gan ārsts, gan farmaceits – savas profesijas jomā bijis ar savam laikam atbilstošām zināšanām. Mūsu apkārtnē bijuši plaši pazīstami aptiekāri. Te iederas pieminēt Tirzas novadnieku – slaveno bibliogrāfu Jāni Misiņu, kura dzīves viens posms – no 1876. līdz 1882.gadam – ritējis arī Velēnas pusē, ārstējoties no bērnībā pārslimotās kaulu slimības – osteomielīta sekām. Viņa ārsts bērnībā bijis arī draudzes ārsts Kārlis Viherts. Vēlāk Misiņu ārstējis Aleksandrs Šummers, kuram piederējusi arī Velēnas slimnīcas aptieka. Misiņš no viņa mācījies zāļu gatavošanas iemaņas un bijis dažus gadus oficiāls Velēnas aptiekas darbinieks (aptiekas puisis, aptiecnieks). Vēlāk aptieka no Velēnas pārcelta uz Lizumu, un tai ir sava vēsture.
