Pieaugušo veselības profilakses darbs nav mazāk svarīgs. Te man ir savs uzskats: ja pacients neuzticas ārstam un pašam “liela galva”, sekas attiecas pašu pacientu. Kad nelīdz padomi, valda likumi! Potēšanas tēma sadzīvē izraisa dažādas diskusijas, un bieži sociālajos tīklos notiek veseli dažādu cilvēku pārliecību kari un diskusijas. Medicīna brīvās Latvijas laikā ir progresējusi. Eiropas un brīvās pasaules līmenis ir Latvijas medicīnas zinātnes mērķis, pie kura tiek rūpīgi strādāts.
Kad izvaicāju ģimenes ārsti par sūdzību jautājumu, viņas atbilde ir strikta un konkrēta: katrs gadījums jārisina uz vietas, un liela daļa no konfliktiem atrisinās. Var vērsties Nacionālā veselības centra filiālē Smiltenē. Viņa saka: “Nākotni nezīlēju, problēmu risinu nekavējoši, kad tā rodas! Pacientiem cenšos būt pieejama, ja tas ir iespējams, visu laiku. Te man gribas atgādināt, ka ārsts arī ir cilvēks, ko pacienti ne vienmēr vēlas izprast.”
6.
Arī otras manas meitas – Artas Bērziņas atmiņu uzplaiksnījumi, saistīti ar Tirzas “Doktorātu” un ne tikai ar notikumiem ēkā, bet arī “būšanu blakus un medicīnai” visu dzīvi.
Jau no bērnības esmu bijusi ierauta mediķu enerģijās. Mamma, mani gaidot, jau bija “saindējusies” ar medicīnu, studēja pēdējā kursā un spītīgi realizēja ieceri kļūt par ārsti. Cik sevi atceros bērnības rotaļās, tik apkārt ir lelles un lāči, kuriem dibeni vienos caurumos: man bija iespēja spēlēs izmantot īstos instrumentus: šļirces, fonendoskopus, zāļu pudelītes utt. Vecāku aizņemtības dēļ par mīļāko cilvēku man kļuva vecmamma, kura blakus bija bērnībā un līdzās domās ir joprojām. Dzīvē arī man tā bijis: mana mamma manu meitu Kristīni pieskatīja, kamēr mācījos Rīgā 5. medicīnas māsu skolā. Vēroju, cik svarīgi bija manai vecmmamai, lai viņas bērniem būtu augstākā izglītība un lai arī viņas mazbērni to iegūtu.
Bērnībā dzirdēju daudz vecāku sarunu par darbu. Redzēju viņu aizņemtību. Arī es biju tajā visā iekšā. Mazai esot, reizēm biju mammai līdzi uz darbu, kur kopā ar draudzeni Ilvu (māsiņas Lidijas Bicānes meitu), protams, “sarkanajā stūrītī” ārstus spēlējām. Dzīvē dažādas sakritības, piemēram, vienā klasē pamatskolā kopā mācījāmies vairāki mediķu bērni: es, Ilva, Ginta (Brigitas Griestiņas meita), Ainārs (Annas Znotes dēls), Varis (Margaritas Putenes dēls), nedaudz vecākas bija feldšeres Maigas Nīmandes meitas. Jaunākā Sniedze arī reizēm bija mūsu bariņā, kad ārā slimnīcas dārza lapenē spēlējāmies. Tāpat reizēm pievienojās Ilze un Maija (Ināras Šimanskas meitas).
Reizēm skolā, saņemot aizrādījumus par neatbilstošu uzvedību, dzirdēju: “Tu no inteliģentas ģimenes un šitā uzvedies!” Tas varbūt ir atstājis nospiedumus manā turpmākajā dzīves skrējienā.
Man bija iespēja, vecākiem Gulbenes slimnīcā strādājot, iepazīt arī lielo rajona medicīnu. Reizēm tiku ņemta līdzi skolas brīvlaikā uz vecāku darbavietu Gulbenē. Turpināju būt medicīnas enerģiju virpulī. Mamma uzticēja kādu dokumentu uz citu kabinetu aiznest, piedalījos kopīgās mediķu pusdienās, kur visas runas tikai par slimībām un darbu. Pa reizei, restorānā Gulbenē pusdienojot, apguvu galda piederumu pareizu lietošanu. Saikne ar Gulbenes slimnīcu ilgi turpinājās. Tētis Reinis strādāja rentgena nodaļā. Ja bija man kādas darīšanas pilsētā, tad, gaidot tēti, lai kopā uz Tirzu brauktu, pētīju viņa kabinetā uz “gaismas skapja” rentgena bildes. Regulāra uzturēšanās bija arī Tirzas slimnīcā. Kad tur atkal darbu turpināja mamma, sarunas ar slimajām tantēm un onkuļiem palātās. Vēroju slimnīcas dzīvi un piedalījos visos notikumos.
Vidusskolas laikā nedaudz pastrādāju par sanitāri slimnīcā un arī Galgauskas feldšeru – vecmāšu punktā. Tur strādāja feldšere Anna Burķīte. Atceros, ka viņa brauca arī uz dežūrām Tirzas slimnīcā. Laikam ejot un mācoties vidusskolā, izvērtēju, ka būt tieši medicīnā īsti negribētu. Redzēju māsas Daces mācību procesu, vecāku aizņemtību. Radās plāns – būšu bioloģijas skolotāja! Nekāds pārsteigums tas profesijas izvēlē nebija. Skolas dzīves enerģijas ap mani no bērnības (vecvecāki bija skolotāji). Studēt tomēr nedevos, jo krieviski ir teiciens “ņe hoču učitsja, a hoču žeņitsa” (negribu mācīties, gribu precēties). Tomēr nekāds pārsteigums profesijas izvēlē nesekoja. Mācījos 5. medicīnas skolā Gaiļezerā. Ģimenē, pasmejoties par manu izvēli, teica: “Būs sava māsiņa, ko komandēt!”
Mans skolas laiks ātri paskrēja, un īpaši spilgtu atmiņu it kā nav. Ja nu – vienīgi praksē mikroķirurģijas nodaļā Gaiļezerā pie ķirurga Jāņa Zaržecka uzslavas saņemšana. “Pārsteidzoši labi sastrādājāmies!” teica man skaists, stalts jauns ārsts. Noskaidrojās, ka abi esam kreiļi, tāpēc arī man izdevās veiksmīgi padot medicīniskos instrumentus.
Mācību laikā gaidīju meitu Kristīni, tāpat kā savā laikā mana mamma mani, un izrādījās, ka arī viņai medicīna kā profesija jau no bērnības pielipusi. Šobrīd dzīvo un strādā Nīderlandē Nijmegenes klīnikā par operāciju asistenti.
Es pēc māsu skolas pabeigšanas (starp citu, tāpat kā mamma – ar sarkano diplomu) nonācu Tirzas slimnīcā. Tur viss jau ierasts un pazīstams. No māsiņas ikdienas dzīves daudz dažādi notikumi: ikdienas rutīna – zāļu dalīšana, injekcijas, dažādas procedūras, nāves klātesamība, miruša cilvēka apkopšana. Tā droši vien veidojusi manu attieksmi pret dzīves novērtēšanu. Ejot uz dežūrām, priecājos, ja iepriekšējās dežūras māsiņa jau no rīta bija manā vietā darbus padarījusi. Līdztekus bija iespēja strādāt pie māsas Daces (ģimenes ārstes) par ambulances māsu. Slimnīcas kolēģi vienmēr bijuši draudzīgi un atsaucīgi. Protams, bieži – kopīga kafijas pauze slimnīcas virtuvē, kur pavāres Martiņa, Ilze, Valija šo to papildus, ārpus “slimnīcas katla”, pagatavoja. Ēdiena gatavošanai darbinieki vienkārši tāpat no sava dārza visu ko nesa. Rudenī te smaržoja sēnes, kuras darbinieki kopīgam katlam salasīja.
Reorganizējot Tirzas slimnīcu, izveidoja sociālās aprūpes manu, kurā arī turpināju strādāt. Tajā laikā studēju augstskolā “Attīstība” sociālo darbu. Bija doma kādā dienā mammas vietā būt par aprūpes mana vadītāju. Tomēr dzīve veica savas korekcijas. Piedzima meitas trīnes – Ance, Anda un Agate. Lai varētu turpināt strādāt, meitām bija nepieciešams bērnudārzs. Tādu iespēju Tirzā nebija, pārcēlāmies uz dzīvi Gulbenē. Ņemot vērā, ka, studējot augstskolā, papildu specializāciju biju izvēlējusies sociālo pedagoģiju, nonācu Gulbenes novada ģimnāzijā. Esmu priecīga, ka arī otrs mans bērnības sapnis – strādāt skolā – piepildījās!
Joprojām ir “viegla roka”, veicot injekcijas, arī brūču apstrāde un pārējās iemaņas, kuras ar medicīnu saistītas ikdienā, ja nepieciešams, noder.
Nedaudz atskatoties uz savām aktivitātēm, kas ar pašas bērniem saistītas: darbu ar savām un meitu trīņu interesēm apvienojot, esmu vadījusi un organizējusi dažādas nometnes, iesaistījusies projektos. Apzinājos, ka tas tiek darīts, lai arī pašas bērni varētu iesaistīties pasākumos. Atceros arī pagātnes notikumus, pasākumu organizēšanu Tirzas slimnīcā. Kādi svētki bija Ziemassvētku eglītes ambulances telpās! Aktivitātēs bija pat sniega krāsošana! Arī ambulances telpās svētkus kopā svinēja manas māsasmeitas Baiba un Līga, mani bērni Kristīne un Miķelis, Ilzes Škipsnas bērni Alvis, Intars un Nauris, zobārstes Mārītes Veigules dēli Mārtiņš un Rūdis, Maijas bērni Hugo, Ints, Gita… Bērnu pulciņš bija liels. Atskaties un redzi to, ko redzi – mēs izaugām slimnīcas virpulī, un arī mūsu bērni tur auguši… Un katram ir izvēle, vai to turpināt vai veidot ko jaunu. Atceroties savu pagātni, varam saprast šodienu un varbūt nedaudz ietekmēt arī savu nākotni.
Dzīvē tā notiek, ka bērnu atmiņas mums pašiem liek daudz ko atcerēties par bērnu dzīvēm, viņu uzskatiem un izvēlēm. Reizēm vecāku un bērnu viedokļi nesaskan un sākas strīdi: “Vai tad tā bija? Tā nebija! Kāpēc tu neatceries?” Par vienu notikumu var būt ļoti dažādas atmiņas – to pierāda dzīve! Bieži gan ar atmiņām dalīties nesanāk. Vai nu laika nav, vai tās nav mūsu tradīcijas? Steiga, notikumu dažāda interpretācija. Tā jau saka, ka katram vecumam savs atmiņu kamols. Bērnam vienas atmiņas, vecmammai – citas, kaut notikums bijis viens un tas pats. Būtu jauki, ja “Doktorāta” stāsti uzjundītu tikai pozitīvas atmiņas!
IV daļa
Sociālās aprūpes nams – tas ir kas jauns!
1.
Katrs sākums ir grūts! Kad dibina jaunu valsts institūciju, saistītu ar cilvēka aprūpi pārsvarā vecumā, vēl nav ne vajadzīgās pieredzes, ne vajadzīgās kvalifikācijas. Mazo lauku slimnīcu laiks ir beidzies! To vietā nāks kas jauns un arī laukos ļoti vajadzīgs. Ir valsts pansionāti ar lielu aprūpējamo sakaitu. Mēs esam maza bijusī lauku slimnīca ar 25 gultām un paļaujamies, ka arī mazs cinītis var gāzt lielu vezumu. Agrāk medicīniskā apkalpošana pie mums bija kopā ar aprūpi, kas praktiski izrādījās grūti savienojamas lietas. Valdība izlēmusi par aprūpes un medicīnas reorganizāciju, un mums neatliek nekas cits, kā pieņemt nolemto… Valdība zina labāk, kas tautai vajadzīgs!
Bijušais lauku slimnīcas kolektīvs ir gatavs mācīties un no sanitāra kļūt par aprūpētāju. Nav jau jāsāk no tukšas vietas! Tirzas “Doktorāta” ēkas otrajā stāvā izveido it kā jaunu institūciju pagasta padomes pakļautībā – pagasta sociālās aprūpes un veselības namu. 2002.gadā 2.augustā iestādes “šilti” pagasta priekšnieks Māris Raģelis piestiprina pie ēkas baltajām durvīm, klātesot toreizējai labklājības ministrei Dagnijai Staķei. Atklāšana ir svinīga! Jūtamies pacilāti jaunā ceļa sākumā. Aprūpējamo pacientu gultas ir saklātas, personāls zina sava darba grafiku. “Uz priekšu, mani sapņu zirgi!” tagad es tā dziedātu, bet toreiz vēl dziedājām atmodas laika dziesmas. Pie iestādes plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, pacelts atbilstoši reglamentam. Pacienājumi, svētku gaisotne un rosība! Aprūpes nams ir paredzēts sava pagasta ļaudīm.
Izveidots arī pagasta sociālais dienests ar apstiprinātu nolikumu, kur viss pateikts: kurš lems, kurš apsekos klientus un rīkosies. Tas iedrukāts arī pagasta avīzītē “Tirzaskrasts”. Esmu tās redaktore, un avīzīte dažu gadu laikā kļuvusi par iecienītu vietējo lasāmvielu un pagasta dzīves spoguli. Šis darbs mani ļoti aizrauj. Arī Lizuma pagastam ir sava avīzīte “Lizuma Vēstis”.
Visā valstī kā sēnes pēc lietus uz bijušo lauku slimnīcu bāzes veidojas “aprūpes namiņi” – lielāki vai mazāki, bagātīgi aprīkoti vai savās iespējās trūcīgāki. Rodas sponsoru palīdzība un arī no rajona Sarkanā Krusta mums piešķir mīksto un cieto inventāru. Sarkanā Krusta vadītāja Gulbenē ir Sarmīte Ģērmane. Mūsu rajonā vēlāk atbalstu caur Sarkano Krustu sniedza arī mecenāts Fricis Flūgs no Vācijas. Viņš apmeklēja arī mūsu iestādi un palicis daudzu cilvēku atmiņās ar labo darbu, ko cilvēki pratuši novērtēt. Mecenātisms vēl ir jauns jēdziens.
(Turpinājums sekos)
