Mēs ticam, ka labi būs, un ķeramies vērsim pie ragiem – pie darba savā “namiņā”. Lai pagasta iedzīvotāji neraizētos, ka vakaros paliks bez iespējas saņemt palīdzību, “Doktorātā” medicīnas māsa pēc ārsta norādījuma veiks injekcijas, pārsiešanas, nelielu pirmo palīdzību. Arī aprūpējamie ar savām hroniskajām un mentālajām slimībām būs medicīnas māsu uzraudzībā un saņems ārsta nozīmēto ārstēšanos. Dežūrās būs vienmēr divi: medicīnas māsa un aprūpētājs (sanitārs). Pamazām izveidosies sadarbība ar pirmā stāvā esošo ģimenes ārsta praksi, un klienti pierakstīsies pie ģimenes ārsta.
Rita Klēbaha, kura turpina darbu par saimniecības daļas vadītāju, atceras mūsu pirmās darba dienas noslēgumu: Andra Stilba piederīgie paši pēc savas iniciatīvas mums atveduši tēvu, kurš dzīvojis kopā ar savu otro dēlu, kas bieži nebijis mājās. Atbraukušie uz kapusvētkiem Andri atraduši bezpalīdzīgā stāvoklī: nekoptu, neēdušu, vienu, tāpēc atveduši uz jaunatvērto namu paši pēc savas iniciatīvas. “Sociālā palīdzības centra norīkojumu nokārtos ar atpakaļejošu datumu!” noteicis dēls. Viss tālākais noticis ļoti operatīvi: pavāre Valija Svolaka sagādājusi vakariņas, sanitārīte jeb aprūpētāja nomazgājusi aprūpes nama pirmo klientu, ārsts nozīmējis medikamentus. Ticējums vēsta, ka pirmā satiktā vīriešu kārtas persona nesot laimi, un mēs tam noticējām.
Ar nākamo dienu pie mums atpakaļ no Jaungulbenes aprūpes nama atveda uz mēnesi turp aizvestos mūsu klientus. Tā mēs sadarbojāmies: mūsu “namiņā” pieņēmām viņu klientus, un visi viņu darbinieki reizē gāja atvaļinājumā un otrādi. Otrā diena jau bija pilna darba diena. Tā kā man vēl nebija pensijas vecums, turpināju darbu par aprūpes nama vadītāju līdz 2015.gadam, kad gan mani “palūdza aiziet uz personīga iesnieguma pamata”. Tāda vecuma darbiniekus, kāda biju es, nomainīja pret jaunākiem, enerģiskākiem. Kurš gan no mūsu bijušajiem darbiniekiem pārmaiņu laikos to nav piedzīvojis? Moris savu ir padarījis, un moris var iet!
Biju beigusi arī saīsinātos psihiatrijas kursus par vecuma mentālo slimību tēmu. Man bija arī savs redzējums par vecumu, tā izpausmēm un specifiku. Varbūt arī pašas gadi lika labāk izprast “tantiņas un onkulīši”, kuri pelnījuši vecumā cienījamu dzīvi un sagaida sabiedrības labvēlību jeb empātiju. Cilvēki ir tik dažādi: gan dīvaiņi, gan talantīgie, gan garā atpalikušie, ar izmainītu reālās pasaules uztveri. Arī pēc virknes slimību cilvēks kļūst citādāks un bieži ģimenes locekļu nesaprasts.
Mums bija arī unikāli un atmiņās spilgti palikuši klienti gan no pašu pagasta, gan apkārtnes. Fotoalbumos redzam muzikantus, bijušos skolotājus, pie mums savus akvareļus un gleznas darinājuši mākslinieki un dāvinājuši tās gan iestādei, gan personīgi. Bijis arī apnicīgs un smags darbs ar strīdīgajiem, mūžīgi kašķīgajiem. Un kur tad arī par “dārzeņiem” kļuvušie, nesapratīgie! Šie cilvēki ir jāizprot, un katrai slimībai jau ir savas izpausmes. Aprūpē bijuši tik dažādi cilvēki ar saviem dzīves nospiedumiem un likteņiem! Bieži justais nāves tuvums, bailes no tās, arī depresija darbinieku un klientu vidū bijusi pastāvīgi. Ne katrs darbinieks izrādījās piemērots aprūpētāja misijai.
2.
Nākamais lielais darbs – mūsu iestādes pirmais projekts, kuru izdevās īstenot ar sponsoru palīdzību, bija ar Hipotēku bankas atbalstu Valta Kraukļa personā. Zirņu ģimenes uzņēmums deva arī savu artavu. Viņi jau bija izveidojuši savu zemnieku saimniecība ar kokapstrādes virzienu un nosponsorēja mums jaunas dārza lapenes celtniecību. Atsūtīja arī savu darbinieku koka darbu pratēju Juri Vajevski ar visiem sagatavotajiem celtniecības materiāliem. Kaspara Raģeļa uzņēmums nobruģēja pagalma laukumu. Te daudzus gadus notika dažādi āra pasākumi un jubilejas. Pie sevis pagalmā svētkos aicinājām arī Tirzas iestāžu darbiniekus, pašdarbniekus skolēnus, kaimiņus, viesus no medicīnas un sociālā dienesta. Ciemkukuļos mums dāvināja kociņu un ogu krūmu stādus. Izveidojām tādu kā miniatūru sakņu un ogulāju dārziņu.
Virānes “Avotiņu” saimniece Zvirbuļu Ligita pati pie mums stādīja avenes un dārza stādus. Ligita kopā ar pašdarbniekiem un kultūras nama vadītāju Aldu Alberti izklaidēja mūs visus gan ar nemirstīgajiem “Skroderdienu” tēliem, gan kā Lieldienu zaķi, gan kā Ziemsvētku vecīši. Pie mums uz svētkiem un jubilejām ciemojušies tik daudzi!
Fotoalbumus šķirstot, atgriežas atmiņas par to skaisto un piedzīvoto, ko ienesa mūsu ikdienas pelēcībā draugi un aprūpējamo piederīgie: virānieti muzikantu Andris Kozuli kā tautas dziedātāju jeb bardu iemītnieki jau uztvēra kā “dēlu”. Vietējā veikala “Ienāc” un vēlāk arī tējnīcas “Laiks” saimnieki Ligita un Kārlis Dzeņi ar dāvinājumiem aizvien priecējuši mūsu klientus un darbiniekus. Te bijuši daudzi ansambļi: mūsu “Atmiņu lietus” ar “groziņiem”, pie mums dziedājis Gulbenes rajona vīru ansamblis “Namejs,” Tad pie mums apaļajā jubilejā godināja mūsu klientu Andreju Spuli. Rajonā viņu zināja kā telefona sakaru atbildīgo personu. Kopā ar deju meistaru Kārli Ventu viņš rūpējās arī par leģionāru piemiņas saglabāšanu un piemiņas vietu iezīmēšanu rajona teritorijā ar baltajiem krustiem. Bijusi ne viena vien tikšanās ar Druvienas un Tirzas skolas audzēkņiem, rajona pašdarbniekiem. Nav apdzisušas atmiņas par dziednieces Ineses Ziņģītes pasniegtajām kustību stundām.
Fotogrāfijās raugoties, liekas, ka esam dzīvojuši vienos priekos un par mums teikti tikai labi vārdi, kas patiesībā tā nemaz nav. Prātā paliek viss, ne tikai labais. Kad vienā no pasākumiem, šķiet, uz iestādes desmitgadi, bija jāizvēlas mūsu kā aprūpes darbinieku simbols, izšķīrāmies par – kamieli. Šo suvenīru “Doktorāta” ģimenes ārste Dace Mūrniece iegādājās suvenīru veikalā priekš visiem kā piedevu pateicības diplomiem. Tas bija gan bēdīgi, gan jautri uztverams mājiens.
Kamielis ir kustonis, kurš ir izturīgs dzīvnieks, var ilgi paciest slāpes un barības trūkumu, iztiekot no kuprī esošā tauku krājuma. Kamielis var pacelties, savu garo kāju dēļ augstāk par citiem un spēj nest smagas nastas. Viņš ir pašapzinīgs un vienlaikus var izdot arī draudīgas skaņas. Uz kamieļa muguras var sēdēt kā uz vienīgā tuksneša satiksmes līdzekļa, arī kamieļu karavānas saimnieks, jūtoties kā liels kungs, saraustot sava nesēja apaušus un reizēm uzšaujot ar pātagu.
Es pati saņēmu “Diplomu” kā aita, kura iet tikai pa to ceļu, kur kāda sugas māsa gājusi, lec pāri sētai arī tad, ja sētas tur vairs nav un tai pārlēkusi bara pirmā aita. Tā kā “Diplomā” rakstīto saturu biju rakstījusi pati, tad tas bija ļoti paškritiski un patiesi.
Aprūpes nama ļaudis ļoti aizrāva atpūtas telpas iekārtošana. Ar laiku par valsts līdzekļiem iegādājāmies modernu lielekrāna televizoru, lai mūsu klienti varētu pavadīt laiku ne tikai savās istabiņās, bet kopīgā pulciņā un sarunās. Dabūjām arī no ārzemēm (pārsvarā Vācijas) atsūtītās mēbeles. Mums “iedalīja” skaistu trauku bufeti ar plauktiem un stiklotām durtiņām. Pamazām saradās dažādos ceļos iegūtās grāmatas, kuras tika arī lasītas.
Pie atpūtas istabas sienām ar Tirzas pagasta attīstības biedrības gādību izlikām mūsu slavenā pagājušā gadsimta piecu pagastu fotogrāfa galgausnieša Ferdinanda Knoka uzņemto fotogrāfiju kopijas veclaicīgos rāmīšos. Viņa piemiņai un atcerei Tirzā pieminētajā tējnīcā “Laiks” gadu gaitā ir Dzeņu ģimenes izveidota pastāvīga ekspozīcija.
Pie vienas no sienām mūsu “namiņā” bija arī Romas pāvesta bilde. Radās izdevība uzrunāt mūsu divu reliģisko konfesiju – luterāņu un katoļu draudžu mācītājus. Uz kristīgajiem svētkiem aprūpes namā ar viņiem bija tikšanās un sarunas. Vairākas reizes pie mums viesojās arī klostera māsas – mūķenes no katoļu draudzes. Kopā ar Tirzas mācītāju Valdi Strazdiņu un citiem mācītājiem aprūpes namā viesojās arī baznīcas meitenes Antra un Astrīda. Iepriekšējo paaudžu cilvēki par to bija ļoti priecīgi, un pasākums deva garīgo spēku.
3.
Vecie ļaudis ir viedi, un viņu teiktās un uzklausītās gudrības sniedzas no pat aizlaikiem. Tik daudz latviešu klasiskās literatūras pērļu grāmatu sējumos! Tik daudz kas sakrājies arī interneta dzīlēs! Kurš vairs piemin tautasdziesmu izdevumus! Skolās literatūras stundās? Kaut šinī globalizācijas un “glaudāmo” telefonu laikmetā jaunā paaudze vairāk uzklausītu viedo veco ļaužu domas un atmiņas, viņu padomus, tautasdziesmās ieliktās dzīves gudrības! Tagadējā veco, aizejošo un arī aprūpējamo paaudze ir unikāla, jo viņi ir kā tie tīrradņi, kurus skrejošais laiks nav samaitājis.
Dzīves ceļā katram pienāk savas sāpju, izmisuma un bēdu dienas. Mūža beigas piezogas gan pamazām, gan pēkšņi kā zibens šautra. Par šo tēmu var ilgi filozofēt un var arī par to nedomāt, jo saka, ka katram savs liktenis. Gadiem ritot, arī kapos izveidojās kapu dārziņš mūsu iemītniekiem, kuriem nebija savu piederīgo. Ibeļhaufts, Krastiņa un Fjodorova uz laiku laikiem atdusas Tirzas Kancēna kapos. Kamēr mums štatos bija kurinātājs un sētnieks Jānis Posnijs, viņa pienākums, brīvprātīgi uzņemts, bija arī rūpes par šo cilvēku atdusas vietu sakopšanu. Pavadīšana nebija tikai aprakšana, bet arī mazs piemiņas mirklis “namiņā” pirms vakariņām vai otrā rītā brokastojot. Visi visus pazina, un klusuma brītiņš bija, ja par to rūpējās personāls. Parasti mūžībā aizgājušos izvadīja Mārīte Pavlova, vienmēr atrodot īstos vārdus, ar kuriem aizvērt aizgājušajam mūžības durvis.
Patīkami ir satikt un parunāties ar tiem pagastam piederošajiem, kuri bijuši ciešā saistībā ar “Doktorātu” bet savas darbavietas dēļ nav uz mūsu pagasta ceļa tik bieži sastopami. Tāds ir arī Sarmītes un Jura Sirmuļu dēls Māris. Rakstot atmiņas par notikumiem Tirzas medicīnas un sociālās aprūpes dārziņā, uzrunāju viņu. Zināju, ka viņa dzīves gaitas Rīgas pusē ir saistītas ar sociālas aprūpes darbu. Kad izsludināja konkursu 2015.gadā uz nākamo pēc manis Tirzas aprūpes nama vadītāja amatu, arī Māris iesniedza savu redzējumu šim amatam. Viņš tika atzīts par piemērotu šim darbam, tomēr, apsverot visus “par” un “pret”, atteicies no šī amata, un Maira Ivanova tika sveikta kā jaunā nama vadītāja – zinoša, enerģiska un ar pedagoga praksi iepriekš.
(Turpinājums sekos)
