Telefoniska tikšanās, kā jau tas šinīs laikos ir tik ierasts, turpinājās ilgi, un mani jautājumi nepalika neatbildēti. Māra kā sociālā darba speciālista darba dzīve izraisīja interesantu sarunu straumi. Bijām taču pazīstami un pārgājām ar Māri sarunā uz “tu”. Uzzināju daudz par viņa kā speciālista darba specifiku. Ar to Māris ciešā saistībā jau gadiem.
Tirzā viņu pazīst kā Tirzas kultūras nama amatierteātra dalībnieku. Viņš, mūsu kultūras dvēseles Aldas Albertes uzrunāts, nekad neesot atteicies ne uz skatuves dēļiem kāpt, ne palīdzēt ar padomu, savu laiku nežēlojot. Blaumaņa, Čehova, Upīša, Rutku Tēva radītos darbus iedzīvinājis, teātra festivālos piedalījies. “Man tas patīk!” viņš tā vienkārši pasaka un atzīst, ka tā ir atslodze no tiešā ikdienas darba.
Kultūras nama vadītāja Alda viņu raksturo kā pašdarbnieku no sirds. Kad sarunas ievirzās tālāk, atceramies, ka Māris, tāpat kā daudzi medicīnas darbinieku bērni, bijis “Doktorāta” darbinieku bērnu pulciņā, ēdis pavāres Martiņas vārīto “mannā” putru. Viņš atceras arī to, kā feldšere Maiga viņa plaušas izklausījusi nevis ar tik pazīstamo fonendoskopu, bet tieši ar ausi. Bērnam tas arī ir patīkamāk, jo lieki aparāti bērnu apkalpošanas praksē var izsaukt tikai stresu. Ar ausi klausīties, to pieliekot pie bērna krūtīm, šķiet tik mīļi, un bērnam liekas arī droši! Es arī savā darbā ar bērniem šo metodi esmu lietojusi. Tad teiktais: “Es tevi paklausīšos!” – rada uzticēšanos.
Māris bijis arī nakts dežurants “Doktorāta” darbinieku atvaļinājuma laikā 2000.gadā, kad mūsu pacienti tika pārvesti uz Jaungulbenes slimnīcu. Toreiz jau videokameru nebija, bet atstāt ēku bez uzraudzības nedrīkstēja. Viss notika bez starpgadījumiem. Mācību laikā daudzi mūsu darbinieku bērni ir piestrādājuši, lai iegūtu savu kabatas naudu. Māris šinī gadā sācis arī studijas Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē fizioterapijas programmā. Tēma bakalaura grāda iegūšanai bijusi “Komunikatīvā kustību terapija pacientiem ar šizofrēniju un šizofrēniskā spektra traucējumiem”. Katedras vadītāja toreiz bijusi Latvijā pazīstama psihiatre – Raisa Andrēziņa, kura viņa darbu augsti novērtējusi. Tad Māris strādājis 2,5 gadus par māsu palīgu Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas 32.nodaļas intensīvās terapijas palātā, kurā ārstēti intensīvās terapijas slimnieki. Te arī nācies sastapties ar pacientu nāves gadījumiem, stentu tīrīšanas procedūras mēdz būt ar smagu norisi un neprognozējamu iznākumu.
Kardioloģijas centra vadītājs bijis slavenais kardiologs Andris Ērglis. Man likās interesanti uzzināt, ka Māris strādājis arī par laborantu Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūtā pie preparātu balzamēšanas un bijis arī anatomijas stundu pasniedzējs medicīnas fakultātes studentiem par atsevišķām medicīnas tēmām. Vienu gadu pēc studijām strādājis arī farmācijas firmā “Olainfarm” par menedžeri. Viņš tik labi orientējas reklāmas darbā, ka klausījos ar lielu interesi un papildināju savas zināšanas.
No 2007.gada septembra viņš strādā biedrībā “Svētā Jāņa palīdzība” – starptautiskās organizācijas “Johanniter International” dalīborganizācijā Latvijā, kura šogad Latvijā atzīmē savu 30 gadu jubileju. Šī organizācija sniedz palīdzību mūsu līdzcilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās vai neierastā situācijā, sniedzot humāno palīdzību, zupas virtuves pakalpojumu un dažādus sociālos pakalpojumus (aprūpe mājās, dienas aprūpes centra pakalpojumus, specializētais transports utt.).
Pašreiz Māris vada dienas aprūpes centru personām ar demenci “Ozolaine,” savu darbu apvienojot arī ar projektu koordinatora pienākumu veikšanu. “Man patīk savs darbs! Darbs ar cilvēkiem – tas ir sirdsdarbs, kas prasa empātiju un iedziļināšanos. Šī darba joma, kurā pārklājas biopsihosociālās komponentes, man ir ļoti saistošs. Darbs ar cilvēkiem pozitīvi uzlādē, ja spēju klientiem palīdzēt kāda jautājuma risināšanā. Tā ir kā pozitīvās enerģijas apmaiņa. Sociālajā jomā strādājot, bieži nākas pieņemt nepopulārus lēmumus. Ja cilvēks atrodas savā īstajā vietā, tad darbs nes gandarījumu un ir iespēja labprāt darīt labu citiem – tad darbs nes prieku. Iespējas ir dzīves zelts, kas ļauj mums justies laimīgiem. Viss ir mūsu rokās! Tiklīdz mēs saskatām savas iespējas un sākam tās “iekustināt”, tās daudzkāršojas. Man ļoti patīk Raiņa vārdi: “Pastāvēs, kas pārmainīsies.” To droši varētu teikt arī par Tirzas slimnīcas stāstu,” saka Māris Sirmulis.
4.
Tā jau saka, ka visas cilvēciskās nelaimes un laimes izjūtas sākas no salīdzināšanas: labs, vēl labāks, izcils… Cilājot atmiņas, pārdomājot un salīdzinot manu sarunbiedru – “Doktorātam” piederīgo cilvēku dažādās emocijas par vienu notikumu vai lietu, ir tik dažādi un arī pretrunīgi viedokļi! Laikam ejot, darbiniekus saskatīju pilnīgi citā gaismā nekā toreiz, kad dzīves ceļi grozījās ap mums nozīmīgo vietu. Toreiz mazsvarīgais tagad liekas vērtīgs un ievērības cienīgs. Ir lietas un vietas, kas atsauc atmiņās bijušo un pārdzīvoto citādā gaismā.
Ziedi man bieži asociējas ar cilvēkiem. Reizēm salīdzinām satiktos un tuvāk iepazītos cilvēkus ar ziediem, sakot: “Ak, tu, neaizmirstulīt! Tā nu gan ir kā roze, bet tā – kā īsts dadzis! Tai nu gan lilijas cēlums! Kas par pujeni!” Asociācijas ar ziediem man saistās arī ar mūsu darbinieci – gulbenieti medicīnas māsu Ludmilu Ansoni. Ļuda bija īsts paraugs, kā izturēties pret kolēģiem un klientiem! Mani viņa uzrunāja krievu valodā: “Milij, doktor!” (mīļo, dakter!) Bieži parunājāmies par viņas ģimeni, mazmeitu Amandu, kura arī bija mūsu darbinieku bērnu pulkā. Kādus puķu un stādu klēpjus Ludmila veda uz darbu no sava puķu dārziņa Gulbenē! Tagad, piegājusi pie tiem stādiem, kas labi ieaugušies manā puķu dobē, viņu pieminot, saku sīkrozīšu krūmam: “Labrīt, Ļudočka! Padzeries ūdens veldzi!” Arī pie “Doktorāta” savā laikā ziedējušas no viņas dārza ņemtās puķes. Droši vien Ludmila arī tur, aizsaulē, puķes stāda…
Daudzus gadus Tirzas aprūpes namā nostrādājuši ļoti daudzi. Ligitai Dzenei te aizgājuši mūža astoņi gadi, un atmiņu straumes plūstin plūst! Kad viņa sapratusi, ka izglītības papīri dzīvē ir galvenais, pieredze pēc tam, viņa metusies dažādos kursos: aprūpētāju, māsu palīgu. No jaunās aprūpes nama vadītājas Mairas Ivanovas saņēmusi padomu domāt par nākotni. 2020.gadā beigusi sociālās rehabilitācijas programmu Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžā. Iegūta pirmā līmeņa augstākā izglītība par rehabilitologu. Un vienmēr optimisms un humora ver durvis tai laimes izjūtai, kas reizēm liekoties kā tāda “laba slimība”. Ligita pārbaudījusi, ka uzņēmību raksturo arī spēja panākt savu. Viņa citē seno tautas padomu: “Ja tevi izmet pa durvīm, lien caur logu!” Bet tautasdziesmā slēptā gudrība ir kā dzīves kredo:
“Visi man labi bija, kad es pati laba biju,
Visi man ienaidnieki, ja es naida cēlējiņa.”
No 2022.gada 7.februāra Gulbenes novada sociālais dienests Tirzas “Doktorāta” ēkā atver jaunu iestādi, kas tiek saukta par “Grupu māju”. Vadītājs visam grandiozajam “Doktorāta” ēkas pārbūves darbam ir novada sociālā dienesta vadītājs Jānis Antaņevičs. Viņš bieži ar saviem sociālā dienesta darbiniekiem bija klāt arī agrāk, kad sociālās aprūpes namā “Doktorāts” rīkojām dažādus pasākumus.
Par savu pieredzi un darbu, profesionālajos kursos iegūtām prasmēm rehabilitētāja Ligita Dzene, kura strādā grupu mājā, stāsta: “Vienmēr jau no tiem laikiem, kad strādāju Tirzas SVAN, pasniedzu savu domu ar tādu kā humora pieskaņu, kas nevienu neaizvainot.” Iemaņas jokiem ar māksliniecisko pieskaņu gūtas pašdarbības kolektīvā Tirzas Biedrības namā. Kopā ar Valdu Puteni un Ligitu Zvirbuli izspēlētas “Silmaču” veceņu Tomulīšas, Bebenes un Pindacīšas lomas gan pie Svētavota, gan tirzmaliešu saietos un svētku uzrunās, pagasta viesus sagaidot.
(Turpinājums sekos)
