Kad Tirzas “Doktorātā” 2019.gadā sākās lielais remonts, kuru finansēja no Eiropas fondiem, tapa jaunā sociālās aprūpes institūcija “Grupu mājas”, divus gadus Ligita kopā ar Tirzas aprūpes nama ļaudīm un dažiem darbiniekiem (Ilzi Nikolajevu, Daigu Pušpuri) devusies uz lielo sociālās aprūpes namu “Jaungulbenes Alejas”. Bijis patīkami, ka “Doktorātā” saņemtā pieredze bijusi tāda kā svētība un arī drošības sajūta. No Tirzas “namiņa” uz “Jaungulbenes Alejām” līdzi aizvestie arī uzņēmuši pārmaiņas ar interesi. Kaut gan lielā aprūpes nama darbība bijusi plašāka un arī reizēm atgādinājusi konveijeru, bijis interesanti. Vienmēr palīdzējis humors un tas dzīves teātris, ko Ligita mīlējusi paspēlēt arī ar saviem klientiem.
Pēc diviem gadiem – 2022.gada 7.februārī – atklāta Gulbenes novada sociālajam dienestam pakļautā kapitāli izremontētā un arī finansētā “Grupu māja” Tirzā, kas sagaidījusi darbā arī vairākus agrākos Tirzas “Doktorāta” darbiniekus. Ligita atgriezusies savā bijušajā darbavietā ar rehabilitologa izglītību. Nācies daudz apgūt, strādāt, arī kļūdīties un no dzīves mācīties. Tas nav viegli! Amatā par vadītāju Gulbenes novada sociālā dienesta priekšnieks Jānis Antaņevičs pieņēmis Inesi Kindzuli. Pēc viņas arī Ginta Bleidele mēģinājusi būt kompetenta vadītāja, tomēr arī viņa nav izturējusi to nervu slodzi, kas krauta viņas pleciem.
5.
Dažiem darbiniekiem Tirzas “Doktorātā” aizritējis vai viss mūžs. Tagad notikumi sarindojas acu priekšā tik dzīvi, kā vakar notikuši. Ilzīte Nikolajeva (Baranova) man atsūtīja savas “Kāda rīta atmiņas”, kuras liekas piemērotas mana atmiņu stāsta par “Doktorātu” nobeigumā daļā. Ilze atceras, ka vislielāko iespaidu profesijas izvēlē atstājusi mūsu bērnu māsiņa Sarmīte Sirmule, mācot “skolasbērniem” sanitārās zināšanas. Tas licies tik interesanti! Un, kad vidusskolas laikā pastrādājusi par sanitāri Paula Stradiņa bērnu slimnīcā, bijis pilnīgi skaidrs, ka Rīgas 5. medicīnas skola ir īstā izvēle. Tur kā pasniedzēju ķirurģijā iepazinusi Daini Kalnu – izcilo Siguldas opersvētku organizatoru. Viņš kā ārsts uzsvēris, ka slimniekam reizēm jādara arī sāpes, lai pēc tam nesāpētu, un bieži jāizturas ar līdzjūtību.
Pēc neilga darbiņa medmāsas amatā Lizumā 1988.gadā daktere Dace Mūrniece uzrunājusi izvēlēties Tirzas lauku slimnīcu. Ēka likusies tik liela un stalta! Pievilinājusi laikam arī tā īpatnējā smarža, kuru piemin tik daudzi, kuri izvēlējušies mediķa profesiju. Pirmajā nakts dežūrā Tirzas estrādē bijusi zaļumballe, un licies, ka nekas jaukāks par šādu nakts mūziku nevar būt! Protams, ikdiena – bez mūzikas. Un visbēdīgākais licies tas, ka šādu iestādi, kura bijusi tik nepieciešama, likvidējuši, pārvēršot par pagasta sociālās aprūpes namu.
Tā Ilze palikusi par mūsu “namiņa” aprūpes māsu ar citu darba specifiku, un nācies izprast veco cilvēku psiholoģiju, prasības un vienlaikus būt gan apkopējam, gan sanitāram, gan psihologam. Ilze ļoti labi novērtē jauno vadītāju Mairu Ivanovu. Viņa sāka strādāt, kad es aizgāju pelnītā atpūtā 2015.gadā, un strādāja līdz nākamajai sociālās aprūpes reformai 2019.gadā. Viņa bijusi saprotoša, draudzīga un izpalīdzīga, arī ļoti azartiska un spējusi saliedēt kolektīvu. Aizrāvusi ar savām jaunajām idejām, pārkārtojumiem aprūpējamo sadzīves jautājumu risināšanā. Jebkurā diennakts laikā sniegusi palīdzīgu roku.
Arī Līga Judina jauno vadītāju Mairu Ivanovu vērtē ļoti pozitīvi, izceļot viņas lielo pietāti gan pret aprūpējamajiem, gan kolektīvu. Viņa mācījusi, kā uzvarēt depresiju, kas mājojusi ēkā, kā saskatīt pozitīvo. Viss, kas notiek, notiek arī uz labu, un to pierāda laiks, kurš ienes jaunas straumes veco upju gultnēs un ar gadiem pārliecina par lēmuma pareizību.
Kad aprūpes māsiņas Ilze Nikolajeva un Daiga Pušpure kopā ar saviem Tirzas klientiem pārceļas un sāk jaunu dzīvi “plašākos ūdeņos” – labāk iekārtotā daudzstāvu ēkā “Jaungulbenes Alejās”, viņas bieži ar labu vārdu piemin arī vecos laikus Tirzas “namiņā” un prātā piesauc bijušos kolēģus – gan tos, kuri vēl tepat zem saules, gan tos, kuri pārcēlušies uz citu pasauli.
Ilzes atmiņās spilgti palikuši tik daudzi darbinieki! Viņa vēlējās, lai visus darbiniekus, kurus viņa atceras, arī atgādinām un tādējādi uzteicam par viņu ieguldījumu gan sava mūža garumā, gan arī īsākā laika posmā, dodot no sevis un paliekot daudzu atmiņās šinī Tirzas “Doktorāta” stāstā.
Tie ir: Ināra Šimanska, Lidija Bicāne, Maiga Nīmande, Brigita Griestiņa, Jutta Gramberga, Sarmīte Sirmule, Valija Svolaka, Zīta Dzenīte, Līga Judina, Ina Iļjučonoka, Lija Zakarīte, Maira Ivanova, Rita Klēbaha, Pēteris Griestiņš, Jānis Zakarītis, Daiga Pušpure, Maija Circene, Ilze Šķipsna, Ina Baroniņa, Anna Krieva, Ligita Dzene, Baiba Kļaviņa, Inga Popkova, Zane Iļjučonoka, Dace Mūrniece, Ieva Bērziņa, Rita Klēbaha, Ilze Dane, Skaidrīte Sveķe, Daiga Pozdņikova, Līvija Vīksniņa, Inese Georgica, Silvija Valkovska, Broņislava Jēkabsone, Imanta Katana, Aina Zemniece, Mirdza Kadzeja, Daina Cīrule, Ludmila Ansone.
Emocijas par šo darbinieku atcerēšanās brīdi ir nedaudz smeldzīgas un izteiktas manās atmiņu dzejas rindās. Domāsim par to, kas bijis, un par to, kas skaists vēl būs zem šī atdzimušā “Doktorāta” jumta!
“Sudraba lāsēm ir ritējis laiks…
To bērnībā iecepām smilšu kūkās
un jaunības kumeļā staltajā cēlām.
Savā stikla kalnā traucoties, par daudz ko aizmirsām.
Tā pildījās laika trauks ar rūpēm un ikdienas sārņiem…
Vēlāk, sudraba lāsēm kad pazuda krāsas,
laiks pārvērtās pelēkā svinā.
Tik palika atmiņā smilšu kūkas,
stikla kalns un dzīves pusdienas laiks.
Un tomēr, lai vienmēr mums liekas,
ka sudraba lāsēm ir ritējis laiks!”
