6. Rit laika rats, un tas nav apturams. Manis savāktās un piedzīvotās atmiņas ar šiem gadiem it kā izfiltrējušās, daudziem notikumiem izzūdot, bet citiem pat paspilgtinoties.
Vecākā gadagājuma tirzmaliešu atmiņās spilgti saglabājies ārsta Kārļa Caunes (1871–1966) laiks – Tirzas slimnīcas izveidotājs un vadītājs pēckara pārmaiņu laikā. Viņš kara gados beidzis Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultāti. Viņa kundze Vera Caune (1897–1966) bija pirmā pagastā praktizējošā stomatoloģe. Tirzas “Virsaišos” bijusi Caunes stomatoloģiskā prakse. Vēlāk tā pārcelta uz “Doktorāta” ēku. Ģimenē izaudzis arī abu dēls Mintauts Caune – slavens psihiatrs, kurš 63 gadus no sava ārsta mūža veltījis zinātniskajam un augstskolas mācībspēka darbam, strādājot psihiatrijas un narkoloģijas nozarē, apmācījis narkologus un psihiatrus. Izcils ārsts! Viņš – habilitētais medicīnas profesors, 2019.gadā saņēmis apbalvojumu par mūža ieguldījumu psihiatrijā. Es pie viņa mācījos 1999.gadā kvalifikācijas paaugstināšanas kursos psihiatrijā un ar to ļoti lepojos! Mintauts Caune – mūsējais! Ārsta profesijas cildens pārstāvis, ar kuru varam lepoties!
Turpinot atmiņu lapu šķiršanu par “Virsaišu” mājām, paveras vairāki interesanti fakti. Zināms, ka te bijis arī zobu kabinets, un ir liecības no tagad jau septiņdesmitgadniekiem. Viņi bērnībā šeit saņēmuši zobārstniecības palīdzību un emocionāli stāstīja, cik sāpīga un mokoša bijusi zobu urbšana, plombu gatavošana un zobu raušana jeb ekstrakcija. Urbis bijis ar kāju darbināms un gaitā lēns. Stomatoloģes Caunes pirmā palīdze, sanitāre bijusi tirzmaliete Zenta Baldone, kura vēlāk, zobu kabinetam pārceļoties uz slimnīcas ēku, strādājusi arī “Doktorātā”.
Mani daktera Caunes laikā pieņēma darbā slimnīcā. Sākumā varēja piedāvāt tikai kurinātāja darbu, jo nebija štata vietu. Es tomēr par to nekautrējos, jo biju nolēmusi savu dzīvi saistīt ar medicīnu, un ar kaut ko taču jāsāk! Blakus bija medicīnas feldšeris, māsas un ārsts kā paraugs, uz ko tiekties! Kad pabeidzu Rīgas 2.vidusskolu 1957.gadā, par privilēģiju, iestājoties medicīnas studijās, uzskatīja praksi izvēlētajā nozarē. Arī alga spiedīgajos pēckara apstākļos bija svarīga. Tagad varu palepoties, ka tieši Kārlis Caune man ierādīja krāšņu kurinātāja arodu. Viņš saskaldīja vairākus klēpjus malkas, izvaicāja mani par nākotnes plāniem.
Krāšņu kurināšana man bija veselas mocības – agri vajadzēja celties un paspēt lielo darba daļu padarīt līdz pusdienlaikam. Un kur tad iekuru gatavošana! Vajadzēja saplēst skalus, no bērza malkas šķilām noplēst tāsis. Slimnīcas krāsnis bija labu meistaru mūrētas un telpās turēja siltumu līdz otram rītam. Malkas gatavošana mežā bija visa kolektīva rūpes. Talkās nāca brīvprātīgie, arī ciema iedzīvotāji, bet pārsvarā darbinieku ģimenes locekļi. Vienīgie darbarīki bija divroku velkamais zāģis, cirvji un zirga transports malkas atvešanai no meža. Es biju kurinātāja piecas dienas nedēļā. Brīvdienās, nedēļas nogalē krāsnis kurināja citi darbinieki.
Slimnīcas pastāvēšanas sākuma gados bija arī savi zirgi: vispirms Cēzars, tad Banga. Siena sagāde Tirzas upes līču pļavās, zirga transports ārsta mājas vizītēm! Sajūgt zirgu ārsta vizītēm arī bija kurinātāja vai sētnieka pienākums. Es šo zirga sajūgšanas māku neapguvu, un ārsts pats jūdza zirgu mājas vizītēm. Dienā nebija vairāk par pāris izbraucieniem. Ārstam nepieciešamie instrumenti un pirmās palīdzības lietas (asinsspiediena mērāmais aparāts, fonendoskops iekšējo orgānu izklausīšanai, stikla šļirces, medikamenti pulveros un ampulās, refleksu pārbaudes āmuriņš, gumijas žņaugs venozajām injekcijām, koka lāpstiņas kakla un mutes apskatei, gumijas cimdi, spirts vietējai dezinfekcijai un droši vien arī daudz citu lietu) bija speciālā somā – sakvojāžā. Ārstu Cauni darbinieki atceras kā diezgan bargu un savās prasībās kategorisku ārstu, kurš necietis bezdarbību un paviršību, kaut gan reizēm viņš bijis arī ļoti cilvēcīgs un labsirdīgs. Nekas cilvēcīgs viņam nav bijis svešs!
Anna Masaļska pastāstīja kādu amizantu gadījumu. 1954.gadā viņa gājusi iesvētībās. Tirzas baznīcā togad bijis daudz iesvētāmo jauniešu. Anna Masaļska strādājusi Tirzas patērētāju biedrībā par grāmatvedi. Neatliekama darba dēļ vai tāpēc, ka ies iesvētīties, no darba neesot palaista. Tikai – ja slima! Ko darīt? Daudz domāt nav bijis laika. Aizgājusi pie ārsta un visu atklāti izstāstījusi. Dakteris izrakstījis darba kavējuma zīmi un iedevis vēl pāris dienas klāt. “Kas tad tā par slimību uz vienu dienu!” tikai noteicis. Nekāda atlīdzības došana jeb kukulis nav tolaik bijusi modē.
Dr. Caunes laikā pavāre slimnīcā bijusi Hermīne Krastiņa, kas gatavojusi ļoti garšīgus ēdienus. Slimnīcas dārzā audzētas pat dārza zemenes, dažādas saknes, un to kopšana bijusi viņas rūpes. Bijuši arī augļu koki un ogu krūmi. Personāls ticis sūtīts arī ogās uz mežu, kas bijis ārpus darba laika. Dažreiz ravēšanā piedalījušies pēc brīvprātības principa arī darbinieki. Krastiņai savas ģimenes nav bijis un brīvo laiku viņa labprāt pavadījusi dārzā. Ar slimnīcas pārtikas atlikumiem barotas pāris cūkas gadā, piens ņemts sākumā no kaimiņu mājas saimniecības, vēlāk no kolhoza fermas. Arī darbinieki ziedojuši ēdienu gatavošanai savu piemājas saimniecību produktus, un dežūrpersonāls (pēc slimnieku pabarošanas) par brīvu ēdis virtuvē. Dakteris Caune vienmēr lietojis savus personiskos traukus.
Virtuvē bijusi speciāla burtnīca, kurā ārsts vai virsmāsa pirms porciju pasniegšanas slimniekiem parakstījušies par ēdiena kvalitāti – ņēmuši provi. Vēlāk slimnīcas štatos bijis arī saimniecības daļas vadītāja amats. Pirmais saimnieks bijis Kārlis Nīmands, tad Grietiņa Grabāne, Ilga Ziepniece, Lidija Žurovska, Austra Sprice, Imanta Katana un ar 1973.gadu sāka par saimniecības daļas vadītāju strādāt Rita Klebaha līdz pat aiziešanai pensijā, piedzīvojot gan padomju, gan Latvijas kā neatkarīgas valsts nodibināšanu. Par viņas laiku atmiņu lapās būs vairāki stāsti.
Par slimnieku kopējām strādājušas pagasta ģimeņu izcilākās mātes: Margarita Krieva, Alda Liepiņa (Tēta), Nora Vēverbrante (Logina), Berta Lapsa, Veronika Fišere, Ieva Pavāre, Gaļina Gerčikova.
Ārsta iecirkņa štatos pirmajos pēckara gados bija arī dezinfektors. Es atceros Alvīni Beidiņu. Viņa bija krieviete, bet runāja arī latviski. Viņa slimnīcas pagrabā kurināja lielo tvaika boileru, ko saucām par “titānu”. “Titānā” ievietoja “barabanus”, (metāla caurumotus cilindrveida traukus) ar sterilizējamo materiālu. Uzdzenot tvaiku līdz 2 atmosfēru spiedienam, uz 45 minūtēm bijusi jānodrošina dezinfektores klātbūtne. Reizēm gan “titāns” bijis atstāts uz kādu brīdi bez uzraudzības. Tvaika noplūdi avārijas gadījumā nodrošinājis speciāls drošības ventilis. Tad gan pagrabs bijis tvaiku pilns! Lai kontrolētu temperatūru, “barabanos” uz sterilizējamā materiāla lika stikla mēģenē iebērtu sēra pulveri. Tā kušanas temperatūra ir 112 grādi, un, ja tas izkusis, tātad bija sasniegta vajadzīgā temperatūra. Uz lapas, ko uzlīmēja uz “barabana” vāka, tika arī rakstīts sterilizācijas datums un atbildīgā paraksts. “Titānu” pagrabā kurināja vairākas reizes nedēļā un pēc vajadzības. Pagrabā bija vardes, un man bija paniskas bailes no šīm radībām, tāpēc es nemēdzu tur uzkavēties.
(Turpinājums sekos)
