3.
Kad tagadne ar nākotni sadodas rokās, atplaukst Druvienas muzejnieces Ligitas Zvaigznekalnes atmiņas:
– Latvijā 2023.gada ziemīgajā janvāra laikā bija iestājies liels atkusnis, un mūsu likteņupe Daugava parādīja savu milzīgo spēku pie Jēkabpils. Baisa dabas stihija! Atplauka bērnības atmiņas. Biju Tirzas meitene un kā šodien atceros to dienu, kad mūsu upe izgāja tālu no krastiem, un es iepazinu arī Tirzas leģendāro aptiekas kundzi Karīnu Miķelsoni. Tā radās arī savdabīga laikmeta ainiņa par darbiem un dzīvi tajos tālajos kolhozu laikos Tirzā.
Vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem mācījos Tirzas skolā 5. vai 6.klasē. Vecākā māsa Ārija bija 8.klases skolniece. Bija pavasara brīvdienas. Marts! No rīta, priecīgi satraukts, istabā ienāk paps un stāsta, ka Tirzas upe izgājusi no krastiem. Visa Tirzasleja esot ūdenī un jābrauc skatīties. Ir arī kolhoza lopu baram “kombikorma” diena, kolhoza kantorī jāizņem mammas alga, jāiet veikalā un aptiekā. Mamma gan raizējas, vai tā braukšana būs droša, bet paps uzstāj, ka bērniem jāredz kas tāds, kas notiek reizi simts gados. Jābrauc!
Ārija jūdz zirgu, paps ieliek ratos tukšus maisus. Uzliekam uz ratiem plēteni – tādu dēļu konstrukciju, lai ratu virsma būtu lielāka. Mamma iedod sarakstu ar pirkumiem, un mēs braucam!
Pret Oboļeviču mājas ceļa galu, kur lielajā šķūnī notiek “kombikorma” svēršana un dalīšana, paps paliek nemierīgs: ja nu mēs ar māsu divatā ar tiem maisiem tiktu galā, viņš varētu doties uz Tirzasleju apsekot plūdus un aizņemt rindu veikalā un kantorī pēc algas.
“Tiksim, tiksim galā! Vai tad pirmo reizi tādā uzdevumā!” pašas jūtamies varonīgas, stipras un brīvas.
Pie miltu šķūņa rindu vairs nav, tikai pāris fermu sieviņas aizkavējušās pie saviem vezumiem. Klētnieks Ķikuļtēvs ierāda, no kura apcirkņa “kombikorms” grābjams. Ar lielo liekšķeri tas ir nieks! Grūtākais ir maisu aizsiešana, celšana un uz svariem dabūšana, ratos iecelšana.
Ķikuļtēvs pukojas, ka bērni atsūtīti vieni: “Vai tad Armands nevarēja braukt?”
“Nevarēja vis!” abas ar māsu vienā balsī atbildam.
Mēs – tā laika bērni – lieku nerunājam, zinām, kas kuro reizi sakāms un ko neteikt! Klētnieks mums cenšas palīdzēt kaut ar praktisku padomu – kā pareizi aizsiet maisus, kā maisu labāk saņemt, lai to ieceltu ratos. Jāteic, ka līdz šai dienai protu to īpašo Ķikuļtēva ierādīto maisu aizsiešanas māku. Kraujam maisus uz svariem! Tad Ārija meistarīgi ieskāpina zirgu šķūnī un atliek maisus iecelt ratos. Ja maisi nebūtu kārtīgi aizsieti, viss izbirtu uz šķūņa klona. Mums viss kārtībā!
Braucam uz Tirzasleju. Jānokārto lietas veikalā, aptiekā un kantorī. Redzam, kā mazā Dzadzulīte – upīte sajaukusies ar Tirzas upes lielajiem ūdeņiem un palo visa Tirzasleja. Ūdens tāds brūns, vieglas kafijas krāsā. Dzadzulītes krasts, kur zirgu sienamie lenderi, viss ūdenī. Arī citi zirgi ar miltu maisiem tur dīdās, un mums arī savs jāpiesien. Ūdens līdz ratu rumbām! Māsa mani dusmīgi nokomandē kāpt no ratiem ārā un drosmīgi iestūrē zirgu kādā brīvā spraugā. Izņēmusi zirgam no mutes dzelžus, viņa piesien zirgu pie laikazoba un zirgu apgrauztās slitas.
Ārija ies pēc mammas algas, bet es uz aptieku. Jaunākajai māsai Ilonai liels klepus un temperatūra. Mamma man piekodināja visu izstāstīt aptiekas kundzei – gan jau viņa zināšot, kādas zāles iedot. Brienu pa ūdeni un domās sarindoju secībā, ko teikšu aptiekā. Droši vien prasīs, no kuras mājas esmu, kā sauc, kāda vajadzība. Aptiekas trepēm pirmie pakāpieni ūdenī. Veru durvis, nošķind zvaniņš, un mani apņem tā īpašā smarža, kas Tirzas aptiekā valda vēl šodien… Nostājos pie augstās letes.
Cienīgā gaitā no blakustelpas izpeld aptiekas kundze. Es zinu, ka viņai ir slimas kājas, tāpēc liekas – izpeld. Gaita viņai tāda līgana, peldoša. Padodu labdienu un ievelku elpu, lai teiktu savu sakāmo.
Aptiekas kundze, laipnām acīm uz mani paskatījusies, prasa: “Kas tad Zvaigznekalnu mājā atgadījies, ka zāles ievajadzējušās?”
Cik labi, ka viņa mani pazina! Stāstu, kas māsai atgadījies, un pēkšņi atceros, ka vecāmāte Eķiņa kaut ko par garo kāsu teica, un speru laukā: “Laikam māsai garais kāss!”
Aptiekas kundze mierīgā balsī sāk mani izprašņāt par to klepošanu un beigās piebilst, ka garais klepus jau nu nebūšot vis, lai es pasēžot aptiekā un pagaidot – esot jāsataisa pulveri.
Atsēstos uz brūna pagara sola ar kokgriezumiem rotātu atzveltni. Durvis uz blakusistabu ir vaļā, un gar augstās letes stūri var redzēt, kā tiek taisīti pulveri: kaut kas tiek bērts piestiņā un berzēts, tad uz tādiem brīnumsmalkiem kā rotaļu svariņiem tiek svērts… Redzu, kā gatavo pulveri ieloka vienādos papīra gabaliņos. Katrā papīriņā – viena zāļu deva. Tad to visu ieliek lielā tūtā, virsū uzraksta, kam zāles domātas, kā jālieto, un vēl tur kaut ko raksta. Man jautā, vai vēl ko nevajadzēšot. Jā! Jā! Vecmammai sāpošajām kājām vajag! Zāles nav jāgaida. Aptiekas kundze paņem no plaukta brūnu pudeli, pievieno garu papīra asti – laikam recepti. Samaksāju un salieku zāles acainajā diegu tīkliņā, un eju, par viņas rūpēm pateikusies, ārā.
Pie Nīmandu Kārļa veikala gara rinda – laikam desas pieveduši. Paps stāv rindas vidū. Āriju nekur nemanu – laikam vēro palus. Es arī brienu uz upes pusi, bet nekur tālu netieku. Tik vien kā līdz slimnīcas trepītēm. Piesmeļas pat zābaki. Biedējoši! Apsēžos uz slimnīcas trepju augšējā pakāpiena un izleju no zābaka ūdeni. Skatos, kā visa upes paleja līgo ūdeņos. Toreiz Tirza bija ūdeņiem bagāta upe, brīva un atvaraina. Nekādi “hesi” un aizsprosti to neturēja ciet! Virs ūdens rēgojas tikai elkšņu puduri un kārklu galotnes. Tilts tur tālāk pa labi ar skaistām spraišļotām koka margām – vai tik nesāks peldēt? Iztēlojos, kā izskatīsies tāds peldošs tilts – kuģis. Nepeld! Man tikai galva reibst. Toreiz tilts likās tāds stiprs un mūžīgs…
Pie veikala vēl ārpusē rinda. Papu neredzu – laikam jau būs ticis iekšā. Kārļa veikala grīda visa ūdenī, bet Nīmandu Kārlis, kalsns un izveicīgs, ģērbies baltā ķitelī un micītē, veikli apkalpo pircējus. Tad jau arī mūsu rinda klāt. Nopērkam desu – šoreiz visu gabalu. Tad paps lūdz nosvērt siļķes. Veikalnieks izņem tās no muciņas ar tādu kā dakšu un ietin sviestpapīrā. Tad vēl ievīsta avīzē, lai labums neiztek. Pērkam etiķa esenci. Toreiz tā bija trijstūrainās bieza stikla rievotās pudelēs ar aizlakotu galviņu. Paps vēl nopērk “kortelīti” un saudzīgi ievieto šineļa iekškabatā. Tur jau ir noglabāts liels rūtains mutauts. Paps valkāja šineli, un neatceros, ka kādreiz viņš būtu staigājis “pufaikā”. Tā gan bija silta un praktiska, tomēr sveša… Ziemā viņam bija kažoks jeb, kā pats teica, “praķis”.
Izgājuši no veikala, sapakojam pirkumus papa mugursomā, kā viņš saka – “rukzakā”. Vēl tikai Ārija jāsameklē. Piepīpētajā kantora telpā cilvēku daudz. Cik vien sevi atceros, tik prātā palicis – kur mūsu paps parādījās, tur sprēgāja joki un telpa it kā kļuva gaišāka. Tā arī šoreiz. Papa atnestais “kortelītis” sāk iet uz riņķi. Viņš pats no pudeles nedzer – Armands ir estēts. Viņam kabatā glāzīte un mutauts: izspodrina glāzīti, ielej, ilgi tur rokā. Pamazām iemalko un stāsta kādu no saviem nebeidzamajiem jokiem.
Ārija beidzot ir saņēmusi mammas algu, un brienam uz mūsu vezumu. Liekas, ka ūdens līmenis ir vēl cēlies. Zirgi pie slitas ir nemierīgi. Māsa uzņemas izbraukt zirgu viena. Ar šausmām skatos, kā viņa brien pa brūno ūdeni starp zirgu galvām un kājām. Tad ieliek zirgam mutē dzelžus. Viņa pievelk te vienus, te otrus grožus, runājas ar zirgu un izstūrē ratus uz ceļa. Zirgs, visu laiku nostāvējis ūdenī, raujas uz priekšu, un Ārija kliedz: “Leciet ratos iekšā!” Paps uzmetas aizmugurē uz maisiem. Es, ieraususies ratos, ieķeros plēteņa malā. Laižam auļos. Māsa ir tā, kas ar zirgiem saprotas. Pretī pa ceļu brauc “kāpurnieks” – traktors ar lāpstu priekšā un milzīgām koka ragavām aizmugurē. Ārija pasviež grožus papam. Viņš tos novelk kā stīgas, un Ārija jau ir nostājusies pie zirga galvas. Tur to aiz apaušiem, glāsta krēpes un stāsta zirgam kaut ko ausī. Tas klausa, un briesmas ir garām. Braucam! Māsa iegrūž man bukņu sānos: “Nesnaud, Ligur, izkritīsi!” Esmu no bailēm aizmiegusi acis…
Tad ceļš ved pa muižas līkumu pie tā sauktā Kuzbasa šķūņa un dziļajiem grāvjiem abpus ceļa. Tad jau mājupceļš. Zirgs, sajutis mājas tuvumu, nomierinās un uzņem mierīgu riksi. Paps no šineļa izņem līko dārznieka nazi, kurš viņam kalpojis no Bulduru dārzkopības skolas laikiem ar pamatīgu vēsturi, kara laikus izstaigājis… Kādreiz brūnā spala daļa nodilusi, ka krāsu vairs tikko var nojaust. Paps nogriež mums pa rikai no ķieģelīša, virsū maizei uzliek prāvu desas ripuli. Mēs ar māsu noraisām lakatus un atpogājam biezās jakas. Pavasaris! Smaržo atkususī zeme, putni, priecīgi sasaukdamies, nāk mājās. Pavasaris sajucis prātus arī mazajai Isliņas upītei. Liekas, viņa lielās, ka arī izkāpusi no krastiem un skalo savus ūdeņus pāri koka tiltiņam. Drīz būsim mājās! Pa labai rokai paliek Ķoderu pakalne, Bitaiņu mājas, Leišu mājas ar mazu graudu kaltīti. Tad mūsmājas! Mammīte, iznākusi rijas galā pretī, noraizējusies ceļ roku pie acīm. Gaida.
Man bija gaišiem notikumiem pilnas bērnības dienas. Kad palu ūdeņi norimst, atmiņas allaž var aizvest uz to labāko, kas mums ir – uz mājām, lai arī kādi laiki būtu bijuši. Šīs ziemas atkušņa pali uzjundīja atmiņas, un tā laikmeta aina atdzīvojās. Un mūsu pagasta leģendu – aptiekas kundzi – gara acīm redzēju dzīvu!
