4.
Juttas Freimanes-Grambergas dzīves atmiņas:
– 1962.gadā pabeidzu Rīgas Stradiņa 2. medicīnas skolu. Specialitāte – feldšeris-laborants. Vai medicīna bija mana izlolotā profesija, pabeidzot Gulbenes vidusskolu? Noteikti nē! Jau no pamatskolas laikiem mani saistīja sports. Ar tēva taisītajām koka slēpēm visi tuvākie kalni tika pārvarēti. Vidusskolas laikā klāt nāca vieglatlētika, piedaloties gan rajona, gan republikas sacensībās. Kāpēc tad medicīna? Mamma strādāja par sētnieci Gulbenes slimnīcā, un daktere Pētersone viņai ieteica meitēnam pamēģināt spēkus medicīnas laukā. Un tā es iestājos medicīnas skolā. Protams, sportu neaizmirsu. Gadījās, ka pasniedzējam nācās man atgādināt, ka mācos medicīnu un sacensību dēļ stundas nedrīkst kavēt.
Skolu pabeidzu – diploms kabatā! Mani nosūtīja strādāt uz Gulbenes rajona slimnīcu, bet galvenais ārsts Velce mani nosūtīja uz Tirzu, kur vajadzēja slimnīcā laborantu. Devos turp. Slimnīcas galvenā ārste Tija Rubaža laipni uzņēma, ieveda kabinetā un iepazīstināja ar laboranti Martu Bārbali, kas strādāja pirms manis un darbu Tirzā gatavojās beigt. Martiņa mani izrādīja kabineta aprīkojumu. Sapratu: ir mikroskops, centrifūga, reaģenti un mēģenes, tad tik jāķeras klāt!
Zem viena jumta ēkas pirmajā stāvā ambulance, otrajā – stacionārs. Izrunājām tūliņ ar dakteri, kad būs pieņemšana ambulancē, kad ņemšu analīzes stacionārā pie slimnieka gultas. Manos pienākumos bija veikt pilnu asinsainu, urīna analīzi, kuņģa sulas frakcionēto zondēšanu, žults ieguvi, kas arī mikroskopiski jāizpēta. Arī parazītu oliņas izkārnījumos bija jāatrod. Skolā bērni, uz ārsta apskati ierodoties, atnesa arī kastītes analīzēm. Sekojām rezultātiem, un parazīti nebija nemaz tik reta parādība. Tad jāapkopo analīžu rezultāti. Jāstrādā bija ar to inventāru, kas bija. Tā sākās manas darba gaitas.
Iepazinos pamazām ar visiem kolēģiem. Kabinetā mana pirmā palīdze bija Berta Lapsa. Gadiem ejot – Irēna Līdaka, Antra Skudra. Ar humoru un praktiskiem padomiem man palīdzēja feldšere-vecmāte Maiga Nīmande, atrisinot arī vienu otru sadzīves jautājumu. Iepazinu arī otru dakteri Kārli Cauni. Tad saimniecības daļas vadītāja bija Grietiņa Grabāne, pavāres Martiņa Kaidaka un Velta Usāre.
Mūsu mīļās kafijas pauzītes! Tanīs varēja izrunāt gan darba lietas, gan sadzīvisko dzīves pusi. Bija daudz humora un arī pa asariņai nobira. Tas satuvināja visu kolektīvu. Arī slimnīcas palīgsaimniecība bija laba vieta atslodzei un rosībai kolektīvisma garā: ravēšana, siena sagāde Bangai. Ziemā zirgu jūdzām meža darbiem. Arī malka sākuma gados bija jāgādā pašiem. Ar Bangu arī dakteris Caune kādu laiku brauca mājas vizītēs. Bija pie slimnīcas sakņu dārzs, kur vienu laiku audzēja pat zemenes slimnieku uztura bagātināšanai. Darbos dārzā un mežā mūsu kompanjons bija zirgs. Lai darbinieki meža darbos nesaltu, daktere Rubaža no savas mājas apgādāja mūs ar cimdiem un siltiem apaviem. Pavārītes līdzi uz meža darbiem deva siltu tēju un sviestmaizes. Jā, tas man bija jauks laiks!
Mainās ambulancē dakteri un arī māsiņas. Tija Rubaža aiziet strādāt uz Siguldas slimnīcu, bet pie mums ierodas jauna, enerģiska un atraktīva daktere tirzmaliete Ieva Bērziņa. Ar Druvienas kolhoza “Plēsums” priekšsēdētāja Daiņa Birņa būvbrigādi tiek veikts plašs slimnīcas remonts. Arī es tieku pie plašāka laboratorijas kabineta. No Gulbenes laboratorija saņemam jaunas iekārtas, arī cukura līmeņa asinīs noteikšanai.
Tālajos 70.–80.gados, rūpējoties par darba cilvēka veselību, lai cilvēkam nebūtu jākavē darbs, braucot pie ārsta, komanda brauc pie viņa – tikai tā var aptvert lielu strādājošo masu. Tiek veiktas profilaktiskās apskates, fluorogrāfa autobusa izbraukumi, analīzes un ārsta apskates izbraukumos. Tiek izveidota šim darbam vesela izbraukuma komanda. Arī slimnīcai jau ir sanitārā automašīna. Arī es, “pirkstā kniebēja”, kā mani saukā, sapakoju izbraukumiem savu aparatūru.
Ar laiku iepazīstos ar pagastu, ļaudīm, kultūras nama pašdarbības kolektīviem. Sapazīstos ar savu topošo vīru Jāni Grambergu. Apprecamies. Piedzimst meitas – Iveta un Ilona. Esam ģimene. Nolemjam savu vietu veidot Tirzā. Ceļam māju un stādām dārzu, veidojam saimniecību. Skolojam meitas. Iveta pabeidz Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti. Ilona Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā izmācās par pārtikas tehnologu. Kopā ar vīru aktīvi piedalāmies Tirzas kultūras dzīvē. Vīrs ir kolhoza arodbiedrības priekšsēdētājs. Darbs prasījis spēku un enerģiju… Pasliktinās vīra veselība. Jau daudzus gadus viņš slimo ar cukura diabētu, un tad pienāk melnā diena – 1990.gadā 46 gadu vecumā viņš dodas aizsaulē…
Paldies dakteri Ievai, kura neļāva man ieslīgt depresijā un uzrunāja: “Nāc vārīt vakariņas slimniekiem – būsi cilvēkos!” Protams, ka darbs dziedē visas bēdas. Pa dienu strādāju arī laboratorijā. Gadi iet. Esam nosvinējuši slimnīcas 20 gadu, tad 25 gadu jubilejas. Par tām atmiņas ir gaišas: dejas, dziesmas, atmiņu ugunskurs.
Dzīve rit tālāk. Meitas ir apprecējušās. Iveta maina darbu aptiekā pret ķīmijas un bioloģijas skolotājas darbu skolā. Dzīvo ar ģimeni mūsu celtajā mājā “Kristālos” Tirzā. Ilona ar savu ģimeni dzīvo Mālpilī pašu celtās mājās “Dāviņos”, strādā savā izvēlētajā profesijā uzņēmumā “Žaks”, gādājot galvenokārt Latvijas skolās un bērnudārzos par ēdināšanas lietām. Man ir doti divi jauki znoti – Intars un Ivars, kas rūpējas ne tikai par savām ģimenēm, bet arī par mani. Man ir pieci brīnišķīgi mazbērni!
39 mana mūža darba gadi pagājuši Tirzas lauku slimnīcā. Laiki ir mainījušies, un Latvija ieguvusi brīvību. Patīkami atcerēties, ka arī mūsu slimnīcas darbinieki devuši savu artavu šinī ceļā! Barikādēs piedalījās Maiga Nīmande. Viņa kopā ar kolhoza ļaudīm devās uz Rīgu un bija gatava sevi ziedot Latvijai. Savukārt Pēteris Griestiņš bija Baltijas ceļa dalībnieks.
Laiki ir citi. Mans mazdēls Dāvis saka: “Omīt, ir 21.gadsimts!” Vai arī man jācenšas mainīties līdzi? Dzīvoju Mālpilī, savu mīļo aprūpēta. Bieži satiekamies. Nosvinēta mana 80 gadu jubileja. Skaistos svētkus sagādāja meitas, znoti un mazbērni. No Tirzas pagasta neesmu izrakstījusies, un mana ģimenes ārste Dace Mūrniece man ir “Doktorātā”. Manas saiknes ar Tirzu ir stipras!
5.
Ināra Krieva-Šimanska stāsta, kā ir tad, kad mamma darbavietā ir jau priekšā un visa ģimene ir saistīta ar Tirzas slimnīcu:
– Kad 1965.gadā Tirzas pamatskola pabeigta, nav ne mazāko šaubu, ka mans tālākais ceļš vedīs tieši uz Cēsu medicīnas skolu. Tai pie mums ir laba slava! Nav tālu un tur jau mācījušies arī man pazīstami jaunieši. Bagāžā skolas ceļamaize ar skolotājas Pavlovas matemātikas ieliktiem labiem pamatiem, skolotājas Burkas latviešu valodas iedotais “pūrs”. Par iestājeksāmeniem varu neraizēties. Skolas laikā apmeklētās sanitāro posteņu zināšanas iekustinājušas interesi par medicīnu. Padevās labi matemātika, fizika, ķīmija. Atceros – ja eksāmenā pasniedzējs matemātikā prasīja par Pitagora teorēmu, tad tas jau bija svarīgs moments rezultāta vērtēšanai: taisnleņķa trijstūra hipotenūza ir vienāda ar katešu garuma kvadrātu summu. Vai man kā mediķim to dzīvē vajadzēja? Tā bija ar vairākiem priekšmetiem, kurus dzina mūsu galvās, lai veicinātu domāšanu. Pasniedza arī pamatskolā sanitāro kopu apmācības un neatliekamo palīdzību. Tas gan noderēja visai dzīvei un radīja interesi par medicīnu.
Feldšere Maiga Nīmande mūs cītīgi skolā mācīja. Medicīnas māsiņa Lidija Bicāne demonstrēja praktiskās iemaņas. Pazinu tolaik jau daudzus Tirzas slimnīcas darbiniekus. Galvenais manā izvēlē par labu medicīnai bija arī tas, ka mamma no 1960.gada strādāja Tirzas slimnīcā par sanitāri. Biju, kā saka, “sasmaržojusies” ar to slimnīcas savdabīgo aromātu kopš bērnības. Mājās reizēm runa grozījās par un ap slimnīcu. Kopā ar māsu Imantu gājām uz slimnīcu pie mammas. Tirzas zobārstniecības kabinetā pie Dainas Cīrules par sanitāri strādāja draudzene galgausniete Rita Šteina. Viņa kopā ar mani gribēja stāties Cēsu medicīnas skolā.
Lai veiksmīgāk sevi parādītu kā patriotiskas jaunietes, mums bija jāstājas pionieros. Tolaik iestājdokumentos skola atzīmēja, kā noskaņota ģimene un ka mana māte ir ticīga katoliete. Tēvam bija citādi uzskati. Neļāva! Es nebiju pioniere, bet tēvu iesauca sarkanajā armijā, Blīdenes kaujās ievainoja. Lodes palika pleirā iestrēgušas, bieži par sevi atgādinot. Tēvs strādāja par kurpnieku rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā Kancēnmājā. Tur bija šuvēju darbnīca, vēlāk vilnas maiņas punkts, ķīmiskās tīrītavas filiāle, frizētava, kurā strādāja, kā atceros, arī Ligita Dzene. Vēl gara acīm redzu: Noru Biti, Emīliju Veiguli, Grietiņu Ozoliņu, manu mammas māsu Veltu Siliņu.
(Turpinājums sekos)
