“Sagšai” – 70. Tautas lietišķās mākslas studija turpina pastāvēšanu jaunā desmitgadē. Laika gaitā darbošanās iegūst laikmetam raksturīgo saturu. Tomēr ir vērtības, kas nemainās, un tas visam ir pamatu pamats. Tāpēc jubilejas gadā “Sagša” savu dzimšanas dienu svinēt sāk, sarīkojot studijas vecbiedru goda izstādi, kura Gulbenes bibliotēkā būs skatāma līdz 30.septembrim.
Šogad plānots sarīkot arī “Sagšas” tagadējās spēka gadu paaudzes darbu izstādi, tā būs Gulbenes muzejā. To stāsta studijas vadītāja Biruta Akmentiņa, kura ir kopā ar “Sagšu” ir kopš 1973.gada. Savukārt 15.septembrī “Sagšas” pašas senākās dalībnieces tika aicinātas uz vakarēšanu. Izskanēja sirsnīgas atmiņas, vērtējums gan par paveikto, gan par to, kā bija darboties padomju varas apstākļos. Bija gan lepošanās, gan humors un arī ironija.
Kāds smuks dvielītis!
B.Akmentiņa slavēja: “Jūs ar saviem darbiem esat veidojušas studijas vēsturi un esat atstājušas paliekošas pēdas.” Viņa pieminēja, ka gulbeniešu rokdarbi ir augstu novērtēti, jo ziņas par tiem ir ierakstītas Latvijas kultūrvēsturei svarīgās grāmatās. Daudzreiz kuplināti lielie Dziesmu un Deju svētki, piedaloties izstādēs.
“Sagšas” vadītāja teica, ka studija ir vieta, kur prasmes tiek nodotas no rokām rokās, vieta, kur dzimst un nostiprinās draudzība. Kā studijas leģenda klīst nostāsts, ka viena “Sagšas” dalībniece, ciemodamās pie otras, iesaukusies: “Kāds tev smuks pašausts dvielītis!” Bet tā pretī: “Tu tak pati man to dāvināji!”
Pārdod segu karalim, uzceļ garāžu
Vera Mika, kura ir tautas daiļamata meistare, pastāstīja – “Sagšā” viņu ievilinājusi studijas dibinātāja Marija Meļķe (1900-1974). Lai iegūtu daiļamata meistares nosaukumu, tolaik V.Mikai bija jāsagatavo 10 darbi dažādās tehnikās un dažādās krāsās. Šos darbu vērtēja Rīgas profesionāļu komisija no Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra. Viņa darbojās studijā laikā, kad tautas lietišķās mākslas tradīcijas bija konservatīvas. Žūrija varēja aizrādīt par tādām niansēm, kādas šodien nevienam neienāktu prāta pārmest.
B.Akmentiņa atminējās, ka, piemēram, kāda vērtētāja norādījusi, ka viņai nepatīk dzeltenās krāsas izmantošana V.Mikas austajā segā. Toties pārsteidzošs un saviļņojošs meistarei bijis cits gadījums, kad viņas austo segu zilzaļos toņos ar oranžām svītrām Brīvdabas muzejā 2014.gadā iegādājies Zviedrijas karalis – samaksājis 500 zviedru kronas. Par tām Miku ģimene toreiz uzcēlusi garāžu.
Nedienas ar bārkstaino Ļeņina ģīmetni
Arī tautas daiļamata meistare Arta Kokta “Sagšai” pievienojusies vēl M.Meļķes vadības laikā. Viņa pamanījusi A.Koktas skaistos adījumus, aicinājusi nākt uz studiju. A.Kokta atnākusi, nemācēdama aust. Iemācījās! Palīdzējušas citas dalībnieces – Nelda Šneidere un Marta Kalēja. A.Kokta pieminēja, ka laika gaitā piedzīvojusi divas savu rokdarbu personālizstādes, bet kopīgo “Sagšas” dalībnieku izstāžu esot bijis bezgala daudz. Un katra reize – svētki, teica A.Kokta.
A.Kokta atcerējās arī pārdzīvojumus toreiz un tagad jokus sakarā ar Ļeņina ģīmetni, kuru M.Meļķe veidojusi kā bārkstainu audumu. “Zinājām, ka viņa mājās auž ko īpašu, gatavojoties izstādei. Tikai nezinājām, kas tas ir,” atminējās A.Kokta. Kad beidzot darbu ieraudzījusi, izsaukusies, ka izskatās pēc suņa, ja sabužina bārkstis. Ja saglauž, tad pēc Ļeņina. No partijas rajona komitejas nācis instruktors, ilgi pētījis darbu, tad līmējis bārkstis, lai nerastos pārpratumi.
Caur pazīšanos atved diegus čemodānos
Daina Dziedātāja atceras “Sagšas” 20 gadu jubileju. Tagad no toreizējās svētku fotogrāfijas šajā saulē vairs ir tikai dažas vecbiedres – A.Kokta un Ērika Mazmača. Uz 20 gadu jubileju visām bijušas sašūtas vienādas tumši brūnas krāsa luksa kleitas kā formas. Visas dalībnieces pie šīm kleitām valkājušas vienādas rotas – metāla saktas, kas bijušas speciāli pasūtītas Rīgā.
Daina teica – “Sagšā” darbojusies kopā ar dzīvesbiedru Laimoni. Abiem kopā bijušas trīs personālizstādes. Gājuši uz studiju kā pie savējiem, jo tur visi dalījušies ar priekiem un bēdām, un reizēm arī ar savu sviestmaizi.
Viņa teica, ka materiālā nodrošinājuma ziņā padomju gadi studijā bijuši sarežģīti. Piemēram, lai noaustu aizkarus Gulbenes kultūras namam, diegi caur pazīšanos meklēti kādā rūpnīcā un čemodānos vilcienā vesti no Rīgas.
Par Gulbenes smalkumu un eleganci
Cirēnija Mezīte sacīja, ka vairs nav tādu roku un atmiņas kā senāk.
B.Akmentiņa bilda – šīs meistares darbi raksturīgi ar māksliniecisku krāsu izjūtu, tāpēc viena viņas sega ir iekļauta tautas lietišķās mākslas darbu grāmatā. B.Akmentiņa sacīja – sega, kurā ir apmēram 35 krāsu toņi, esot unikāls veikums.
“Es atceros, kad viņa (C.Mezīte – red.) to segu auda, ak, kamolu bija ka biezs! Tinām vaļā kamolus un mērījām,” atminējās D.Dziedātāja.
B.Akmentiņa teica – “Sagša” laika gaitā palīdzējusi saprast un novērtēt smalkumu un eleganci, rokdarbos izmantojot zemes toņu, kas raksturīgi Gulbenei. Viņai kā studijas vadītājai sākumā licies, ka kurzemnieki ir iznesīgāki. Taču profesionālie vērtētāji “atvēruši acis” un likuši noticēt sev. “Un tad bija lūzums manī. Mēs esam īpaši! Ar savu pelēko, ar brūno, ar saviem mierīgajiem toņiem,” teica B.Akmentiņa.
Citus iedvesmo, ja kāds ir dumpinieks
Ausma Žeļezņaka “Sagšā” ienākusi deviņdesmitajos gados. B.Akmentiņa viņu īpaši izcēla kā drosmīgu novatori. Tika pieminēts A.Žeļezņakas austais galdauts ar saulrieta motīvu.
Meistare pastāstīja, ka noskatījusies šo motīvu dabā. Tas tik ļoti iespiedies prātā, ka gribējies to parādīt savā audumā. “Tolaik tā bija “bomba” (spridzeklis – red.). Galdautā ignorēti visi kompozīcijas likumi. Vienreizēji!” komentēja B.Akmentiņa. Bet A.Žeļezņaka pauda – viņa ir pret obligātām prasībām un ierāmēšanu. Ja turas pie noteikumiem, nekas vairs nesanāk.
Ietekmēšanās citai no citas, tomēr studijas rokraksta saglabāšana, to B.Akmentiņa novērojusi laika gaitā. Viņa uzsvēra, ka lietpratēju aprindās ir zināms termins “Gulbenes dvieļi”. “Mēs visu Latviju pārsteidzām ar četru krāsu dvieļiem – sarkani, zili, zaļi, dzelteni… Rīgas komisijai tas bija kas neredzēts, atšķirīgs no tradicionālajiem dvieļiem. Senās aušanas tradīcijas jaunās krāsās!” sacīja B.Akmentiņa.
Audēji ar apbrīnojamām darbaspējām
Aina Libeka “Sagšā” ir slavena ar dalību izstādēs, ar personālizstādēm, ar košiem darbiem un arī atļaušanos.
B.Akmentiņa atminējās, cik daudz vilnas segu bija saaudusi A.Libeka, kura studijā darbojās kopā ar dzīvesbiedru Gunti.
Savukārt pati audēja pieminēja, ka vīrs bijis “saslimis” ar aušanu. Kur gājis, redz, ka diegi pārdošanā, jau ir interese kopā ar sievu izlemt, kuras krāsas pirkt.
B.Akmentiņa pieminēja, ka A.Libeka bijusi pārdroša krāsu salikumos. Iespaidojis arī tas, ka jāizmanto bija tādas krāsas diegi, kādi bija pieejami. Tagad tāda krāsu izvēles drosme nevienu vairs nešokē. B.Akmentiņa teica – Latvijas mēroga izstādēs tādu košu segu esot kaudzēm, taču A.Libekas košā krāsu izvēle toreiz bijusi drosmīga uzdrīkstēšanās.
- Diāna Odumiņa
