“Adīt zeķes Ukrainas aizstāvjiem ir tāds nieks, lai palīdzētu drosmīgiem cilvēkiem, kas šobrīd cīnās ne tikai par Ukrainas drošību, bet arī par Latvijas drošību. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas bastions krīt. Tad arī ar mums ir cauri. Latviešiem šis ienaidnieks jau sen ir zināms, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mēs katrs palīdzam, kā varam – adām zeķes, ziedojam naudu, pārtiku, drēbes, auto, uzņemam savās mājās Ukrainas cilvēkus, darām brīvprātīgo darbu,” “Dzirkstelei” saka rīdziniece Baiba Gulbe, kurai sirdī ir Druviena.
Baiba uzsver, ka tikpat svarīgi šobrīd katram latvietim ir cienīt un lepoties ar savu valodu, kultūru, cilvēkiem, valsti, turēties visiem kopā, jo sašķelta tauta ir viegls mērķis jebkuram ienaidniekam. Savas adītās zeķes Ukrainas aizstāvjiem viņa nogādā dažādos veidos. Pavasarī izmantoja piedāvāto iespēju atstāt zeķes jebkurā Latvijas pasta nodaļā, kas bez maksas tālāk tās nogādā biedrībai “Tavi draugi”, kura tālāk zeķes jau sūta uz Ukrainu. Šāda iespēja ir arī šogad. Vēl ir iespēja zeķes nodot rokdarbu veikalos “Kumode” Rīgā un Ventspilī. Pagājušajā nedēļā viņa izmantoju iespēju atstāt Ukrainas aizstāvjiem adītās zeķes Latvijas Nacionālajā teātrī. “Zeķes turpinu adīt un noteikti atkal izmantošu kādu no šīm nodošanas iespējām,” stāsta Baiba.
Būs cimdu izstāde Druvienā
Baibas adīto cimdu pirmā izstāde visu novembri būs aplūkojami Druvienas latviskās dzīvesziņas centrā. “Pateicība Druvienas latviskās dzīvesziņas centra vadītājai Velgai Černoglazovai par iedrošinājumu un uzaicinājumu manus cimdus izstādīt un parādīt druvēniešiem un Druvienas viesiem. Izstādes vieta arī īpaša. Druvienas muižas telpās ilgus gadus atradās Druvienas pamatskola, kurā ir mācījusies mana mamma – Paija Gulbe (dzimusi Peipa). Tāpat Druvienas muiža visus tās norises gadus ir bijusi mājvieta latviskās dzīvesziņas nometnei,” saka Baiba.
Viņai Druviena ir ļoti īpaša. Pirmkārt, tās ir viņas bērnības atmiņas. No Rīgas uz Druvienu pie vecvecākiem ar mammu, tēti un brāli viņa brauca gandrīz katru nedēļas nogali. Ar brāli daudz laika tur pavadīja skolas brīvlaikos. Vecmamma Marija Auguste Peipa nomira, kad Baibai bija seši gadi, tāpēc diezgan maz viņai atmiņu par vecmammu. Taču vecotēvu Jāni Peipu gan atceras ļoti labi.
“Kad bijām Druvienā, mums ar brāli bija jāpalīdz vecamtēvam lauku darbos – jāravē, jānes malka, jāiet pie kaimiņiem pēc piena un jāveic citi darbiņi, ko parasti bērni dara. Jā, un bija jāiet uz pastu pārbaudīt, vai vecātēva pirktā loterijas biļete nav laimējusi. Vecaistēvs bija stingrs, bet taisnīgs. Bija jāpadara darbiņš, bet, kad darbiņš bija padarīts, gājām peldēt un uz bodi, kur tikām pie gardumiem. Vecaistēvs bija arī ļoti vieds vīrs. Par šo man neļaus samelot neviens druvēnietis, kas viņu atceras. Pie viņa griezās gan vīri, gan sievas pēc padoma un palīdzības dažādos jautājumos. Šķiet, arī skarbais humoriņš mūsu ģimenē ir tieši no viņa. Tik daudz kas no viņa ir saglabājies mūsu ģimenes ikdienas darbos un sarunās! Otrkārt, šobrīd tie ir Druvienas sirsnīgie, sīkstie un radošie ļaudis. Es vienkārši apbrīnoju, ko druvēnieši var dabūt gatavu! Naudas nav, bet ir ideja un apņēmība. Un viss notiek. Druvienā man ir māju sajūta, un tur jūtos gaidīta. Un katra tikšanās ar aktīvajiem un radošajiem cilvēkiem man ir kā svētki, kas pozitīvi uzlādē ilgam laikam. Arī pastaiga pa Druvienas mežu, arī Druvienas kapsētas apmeklējums man ir meditācija. Tāpat kā satikšanas ar manas mammas draudzeni, ilggadējo Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāju brīnišķīgo Ligitu Zvaigznekalni ir absolūtais “must have”, kas Druvienā man ir jāizdara,” stāsta Baiba.
Viņai uz Druvienu laika trūkuma dēļ atbraukt neizdodas tik bieži, cik gribētos, taču viņas vecāki uz Druvienu brauc regulāri. Viņi ne tikai saimnieko lauku sētā, bet arī apmeklē dažādus kultūras notikumus.
Arī Baibas meitai, kura jau no agra vecuma katru vasaru piedalījās Latviskās dzīvesziņas nometnēs, Druviena ir mīļa. “Nometnēs sadraudzējusies ar Druvienas, Tirzas un citiem jauniešiem, ar kuriem kopā šobrīd gatavo jau trešo jauniešiem paredzēto nometni “Jauniešu vasaras piedzīvojums”, kas nākamvasar Druvienā notiks jau trešo reizi. Par šo liels paldies druvēniešiem, īpaši Druvienas kultūras nama vadītājai Valdai Putenei, kas ļauj jauniešiem izpausties,” saka Baiba.
Rakstus izvēlas pēc noskaņojuma
Baiba saviem adītajiem cimdiem rakstus noskata dažādos avotos. Tie ir dažādi rokdarbu žurnāli, arī dūraiņu adīšanai veltītas apjomīgas grāmatas. Īpaši mīļa viņai ir Marutas Grasmanes 2014.gadā izdotā grāmata “Latvieša cimdi”. Ir raksti, kas noskatīti Mirdzas Slavas 1992.gadā izdotajā grāmatā “Latviešu rakstainie cimdi”, kā arī 1929.gada izdotajos žurnālos “Latvijas Saule” un, protams, arī internetā. Īpaši ir tie cimdi, kas adīti, noskatoties rakstu no vecās mammas adītajiem cimdiem.
“Izstādē būs apskatāms arī viens cimdu pāris, kas pārzīmēts no meitas draudzenes Emīlijas Treijas, kura iepazīta Druvienas nometnē, cimdiem, kamēr viņa ciemojās mūsu mājās Rīgā. Domāju, Emīlija pat nenojauš, ka esmu pārzīmējusi. Būs arī dūraiņi, kam raksts pārzīmēts vienā no tikšanās reizēm pie L.Zvaigznekalnes no cimdiem, kas žāvējās uz mūrīša. Rakstus izvēlos pēc noskaņojuma – kas iepatīkas, to arī adu. Man svarīgi ir katram pārim piefiksēt vietu, no kurienes raksts cēlies, raksta piederību. Interesanti ir arī adīt vienu un to pašu rakstu ar dažādu krāsu dziju kombinācijām un spēlējoties ar dažādiem valnīšiem. Tie cimdi izskatās ļoti atšķirīgi,” saka Baiba.
Vecāsmammas zīmētie cimdu raksti
Ar adīšanu viņu iepazīstināja mamma, kura ir beigusi šūšanas kursus un prot arī dažādus rokdarbus. “Bērnībā, laikā, kad neko jēdzīgu veikalā dabūt nevarēja, mamma mani apšuva un apadīja. Un šīs prasmes jau bērnībā man ierādīja – mammas virsuzraudzībā apšuvu un apadīju savu mīļāko lelli Daci. Vēlāk skolā darbmācībā bija jāada zeķes. Tā kā mācījos mūzikas skolā, kur man stundas bija piecas reizes nedēļā, adīšanai laika neatlika, un mamma mājās zeķes adīja manā vietā. Skolotājai nekādas aizdomas neradās, jo stundas laikā adīju pati,” atminas Baiba.
Viņas lielā adīšana sākās, kad gaidījusi savu meitiņu Martu, kurai šoruden jau sešpadsmit gadi. Sākusi adīt meitai mazas zeķītes, jaciņas, cepurītes. Tā vairākus gadus viņai adīšana aprobežojās ar zeķīšu adīšanu meitai, jo kāja auga un zeķes vajadzēja arvien lielākas. Arī pirmais cimdu pāris tika adīts tieši meitai, un tas notika Druvienā.
“Aizbraucām mana atvaļinājuma laikā – janvārī – uz Druvienu. Bija daudz sniega. Un izrādījās, ka ir no Rīgas paņemts par maz maiņas cimdu Martai. Nācās adīt. Laukos vienmēr uz vietas ir kaut kāda dzija un adāmadatas. Atradu vecāsmammas zīmētus cimdu rakstus un sāku adīt. Mamma mācīja, kā adīt cimdam īkšķi, kā noraukt – amats bija rokā! Nākamais adīšanas vilnis sākās pirms kādiem trim četriem gadiem, kad izdomāju, ka vēlos sev rakstainus dūraiņus. Grāmatnīcā nopirku tādu mazu grāmatiņu par dūraiņu adīšanu. Un tā tapa mans pirmais pieaugušo rokai adīts dūraiņu pāris ar Rudzātu rakstu. Tad jau tapa otrais, trešais pāris ar rakstiem no tās grāmatiņas. Tad parādījās jaunas grāmatas un žurnāli un tapa aizvien jauni cimdu pāri,” stāsta Baiba.
- Inita Savicka
