Skola ir īpaša pasaule, kurā vienmulībai nav vietas. Visu laiku jābūt kustībā, jāspēj rast bērnu uzticība, jāspēj iet līdzi laikam, pielāgoties, mainīties, būt draudzīgam, ar smaidu tikt galā reizēm dažādās neveiklās un arī kuriozās situācijās. To zina un par to jau ir pārliecinājusies Lejasciema pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja Beāte Medne, kura savulaik pati šo skolu absolvēja.
Par savu izvēli, kā nolēma kļūt par skolotāju, Beātei ir savs stāsts. “Mana mamma (Laila Medne – red.) ir skolotāja. Arī viņa Lejasciema skolā pasniedza vizuālo mākslu, bet tagad ir skolotāja Rīgā, Vecmīlgrāvī, taču tas neietekmēja to, kāpēc es gribēju kļūt par skolotāju. Māksla man ir tuva jau kopš bērnības. Mamma mājās daudz ko man mācīja, piedalījos konkursos, un pirmais konkurss, kurā piedalījos, bija četru gadu vecumā. Tā sākās mana mākslas karjera. Mācījos arī Gulbenes mākslas skolā. Kad pabeidzu Lejasciema vidusskolas 9.klasi, devos uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, kur apguvu programmu “Apģērba dizaina speciālists”. Šajā skolā bija ļoti iedvesmojoši skolotāji, viņas neapzināti izdarīja izvēli manā vietā. Sākumā to nevienam neteicu. Kad nāca jau 4.kurss, mājinieki sāka vaicāt, ko darīšu tālāk, un es atbildēju, ka došos uz Latvijas Universitāti mācīties par skolotāju. Mamma saķēra galvu, un pirmā viņas atbilde bija tāda: tu vari darīt kaut ko citu. Viņa manī saskatīja cita veida potenciālu. Tagad, kad par šo runājam, mamma noliedz, ka tā būtu teikusi, bet viņa tā teica,” smaidot atminas Beāte.
Nekad nesaki – nekad
Pirmo darba pieredzi kā skolotāja Beāte guva Gulbenes mākslas skolā. Tajā viņa strādā joprojām. “Gulbenes mākslas skolā man bija pirmā prakses vieta, kur mani labprāt sagaidīja. Mācoties Latvijas Universitātes 3.kursā, sāku līdztekus strādāt arī Gulbenes mākslas skolā, un sācies piektais gads, kopš tur strādāju. Savukārt Lejasciema skolā praksi gāju pie savas mammas. Dzīve mammai tā iegrozījās, ka viņa te vairs nedzīvo, un, kad mamma pateica skolas direktorei, ka pārtrauc darba attiecības, tad nepagāja divas dienas, kad es saņēmu zvanu no skolas direktores ar piedāvājumu strādāt te,” atminas Beāte.
Šis ir ceturtais gads, kopš viņa strādā skolā Lejasciemā. “Sanāk, ka esmu mammas vietā. Kaut gan pirms tam es biju teikusi, ka nekad nestrādāšu Lejasciema skolā, jo mans mērķis bija strādāt tikai mākslas skolā. Es nedrīkstu teikt vārdu “nekad”,” smaida Beāte.
Lielākais un vērtīgākais mantojums no mammas viņai kā skolotājai ir grāmatas un dažādi materiāli, kas nepieciešami mācību procesam. “Mamma novērtē, ka uzklausu viņas padomus, bet vēl lielāks gandarījums viņai, ka es varu pastāstīt par cita veida paņēmieniem, metodēm, kā komunicēt ar mūsdienu bērniem, kā izmantot modernās tehnoloģijas. Mamma gaida manus zvanus un klausās, kad dalos ar savām idejām, pieredzi un metodēm, kā arī skolas ikdienas stāstiem un piedzīvojumiem,” saka Beāte.
“Stirnu buks” un motokross
Par pavadīto laiku skolā, viņa secina, ka vieglāk ir sadarboties ar vecāko klašu skolēniem, savukārt izaicinājums ir sākumskolas klašu skolēni, jo ar viņiem komunikācija nav tik vienkārša, kā ar lielākajiem skolēniem. Izaicinājums ir būt arī klases audzinātājai. “Sākumā mana audzināmā bija 8.klase. Kā tikt galā ar klasi? Viņu nedarbiem! Kā visu menedžēt, lai visi visu zina, izdara. Bet kas noteikti nav izaicinājums man, bet gan ir liels izaicinājums citiem – neaizmirst par savu brīvo laiku. Es darbu uz mājām praktiski nenesu. Labāk esmu ilgāk darbā un sagatavojos stundām skolā,” stāsta Beāte.
Viens no viņas vaļaspriekiem ir sports. Īpaši Beāti saista taku skriešanas sacensību “Stirnu buks” atmosfēra. Viņas iecienītākā distance ir “Vāvere” – 5 līdz 7 kilometri. “To es daru priekš sevis,” uzsver Beāte, kurai skriešana stadionā šķiet pārāk garlaicīga, tāpēc brīvajā laikā viņa labprāt skrien, piemēram, apkārt Lejasciemam. “Mazākais aplis ir aptuveni 6 kilometri, lielākais, ko skrienu, aptuveni 10 kilometri,” saka Beāte.
Kopš bērnības viņu interesē arī motokross. Viņa kopā ar savu māsu Mairu un brāli Ernestu Paulu ir lielākie tēta fani, kurš brauc motokrosā hobija līmenī. “Līdz ar to brīvdienas bieži vien pavadu motokrosā. Ar acīm sekoju līdzi, kā novēršos vai ilgi neredzu tēti, rodas satraukums. Uz motokrosiem viņam līdzi braucu jau kopš mazotnes. Sākumā tā likās kā jauka izklaide, tagad jau ir citas izjūtas – atbalstīt, palīdzēt, reizēm būt pat kā mehāniķei. Šādi mirkļi satuvina vēl vairāk. Pati gan motokrosā nebraucu, bet varbūt kādreiz braukšu,” smaida Beāte.
Un vēl viņai ļoti patīk šūt. “Ne velti esmu pabeigusi apģērbu dizainu, bet šuju tikai sev, citiem gan ne,” stāsta Beāte.
Radošs un draudzīgi noskaņots
Par atgriešanos savā dzimtajā pusē Beāte saka: “Man te, Lejasciemā, ir draugs. Te ir manas darba iespējas. Domāju, ka esmu īstajā vietā, jo nesaista dzīve pilsētā. Es varu būt daļa no tā, kas veido ciemu, dodot ieguldījumu arī no sevis. Tas pats attiecas arī uz skolu. Esmu nesusi mūsu skolas vārdu dažādos konkursos,” ar gandarījumu atzīst Beāte un kā piemēru min Latvijas fotokonkursu “Mana zeme skaistā”, kurā skolēni uzņēma Latviju raksturojošas fotogrāfijas un ir saņēmuši Pateicības rakstus. Tagad Latvijas skaistumu caur skolēnu radošajiem darbiem ikviens var redzēt, ieejot Lejasciema skolā, jo pie sienas izveidota skolēnu foto kanvu izstāde.
“Piedalījāmies arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības rīkotajā konkursā “Kas ir mediķis?”. Atzinību skola guvusi arī Robežsardzes rīkotajā konkursā. Meklējam iespējas, kur ar bērniem piedalīties,” stāsta Beāte un atzīst, ka diemžēl ir vecāki un arī skolēni, kuri domā, ka māksla nav nekāds nopietnais mācību priekšmets. Tāpēc Beāte domā, ka ir jāspēj savs mācību priekšmets “iznest par tikpat nozīmīgu kā matemātika un latviešu valoda, protams, eksāmenu laikā nevajag bāzties virsū ar savu mākslu”.
Beāte uzskata, ka skolotājam ir jābūt tādam, kurš uz skolu nenes savas ikdienas problēmas, kurš ir radošs, draudzīgi noskaņots un idejām bagāts. “Skolotājs nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt, ka ir pārāks. Ir jāieklausās bērnu idejās un jāspēj arī tās pieņemt. Tikko mums bija ļoti laba mācību stunda: bērni izdomāja, ka varētu zīmēt portretu ar acīm ciet. Un kāpēc gan ne? Man tāda ideja nekad neienāktu prātā. Izdarījām. Veiksmīgi un ļoti labi sanāca. Ieklausīšanās un uzticēšanās ir svarīga arī klases audzināšanā. Uzticoties pagājušajā mācību gadā savai audzināmajai 9.klasei, mums bija tik jauki noorganizēts izlaidums! Kolēģe, kas sen te strādā, atzina, ka tas bija labākais izlaidums, kāds līdz šim bijis, un man kā jaunai skolotājai to dzirdēt bija ļoti patīkami,” ar prieku atceras Beāte.
- Inita Savicka
Par Beāti Medni
Vecums: 26 gadi.
Dzimšanas diena: 13.maijs.
Mācījusies: Lejasciema vidusskolā, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, Latvijas Universitātē.
Darbs: Gulbenes mākslas skolā, Lejasciema pamatskolā.
Dzīvo: Lejasciemā.
