Uz atmiņu vakaru par spēka gadiem, kas atdoti darba kopsaimniecībā – sovhozā “Stari” – vienā no ziedošā maija vakariem seniorus pulcināja ciema kultūras nama un bibliotēkas vadītājas Kintija Ostrovska un Sarmīte Stupāne.
Pasākumā bija arī skatāma organizatoru sarīkotā izstāde ar arhīva materiāliem no laikraksta “Dzirkstele” publikācijām par sovhozu “Stari”, kas pašās beigās īslaicīgi tika pārdēvēts par kolhozu, tad par paju saimniecību, līdz notika likvidācija.
Pie vīna glāzes un dzīvās mūzikas sanākušie dalījās savos atmiņu stāstos. Bija arī klusuma brīdis, pieminot mūžībā aizgājušos darbabiedrus. Uz to rosināja pēdējais padomju saimniecības “Stari” direktors Guntis Blūms. Pasākums tika filmēts, lai saglabātu cilvēku atmiņas novadpētniecības arhīvos.
Ar cieņu pret smaga darba veicējiem
Vārdu “kolhoznieks” šodien jaunie cilvēki, kas no tiem laikiem paši “neko nav redzējuši”, izmanto “kā apsmieklu”, teica G.Blūms. Un lika saprast, ka pavisam citu saturu šajā vārdā ieliek tie, kuri paši pirms vairāk nekā 30 gadiem ir strādājuši kolhozos, sovhozos un paju sabiedrībās. Ar to nav jāsaprot atmiņu romantizēšana. Drīzāk tas ir novērtējums cilvēku dzīvēm, centībai, smagam darbam lauksaimniecībā, kā arī neizbēgamībai. G.Blūms no sava tēva stāstītā iegaumējis, ka 1949.gadā cilvēkiem bija divas izejas: labprātīgi iet pieteikties strādāt kolhozā vai tikt izsūtītiem uz Sibīriju.
No saviem sākuma darba gadiem sovhozā “Stari” G.Blūms atcerējās 1978.gada slapjo rudeni, kad druvā grima kombaini. Ražu novākt bijis vai gluži neiespējami. “Toreiz viens kombains mums pat palika nogrimis pa ziemu. Mēs to vēlāk norakstījām un sagriezām,” viņš atminējās. Par tā laika kāpurķēžu tehnikas vadītājiem G.Blūms teica: “Visu cieņu! Tur visi kaitīgie faktori strādāja – troksnis, vibrācijas, temperatūras, caurvēji un alkohols. Un visi tie faktori pastāvīgi un vienlaicīgi darbojās nepārtraukti.” Tas atstāja iespaidu uz veselību, viņš secināja. G.Blūms bilda – šodienas lauksaimniecības tehnika nav salīdzināma ar vakarējo, taču viss maksā.
Kā necilvēcīgi smagu G.Blūms raksturoja arī lopkopju darbu kopsaimniecībā padomju gados. Taču, viņaprāt, šis darbs nav viegls arī mūsdienās, jo prasa augstu pašdisciplīnu un fizisku piepūli. “Ir jāiet un jāstrādā neatkarīgi no tā, vai tev dzimšanas diena vai bērniem izlaidums, vai esi mazliet saslimis,” sacīja G.Blūms.
Sportiskie “Stari” – saglabāts tituls
G.Blūms pieminēja arī, ka Staros padomju saimniecības darbības laikā ļoti kultivēts sports. Tika izveidota mototrase, kur regulāri notika sacensības, bija sava vieta treniņiem ložu šaušanā, tika uzcelta sporta zāle, kur attīstīts galda teniss un citi sporta veidi.
Jāzeps Odumiņš, bijušais sovhoza “Stari” kompartijas sekretārs, atminējās, ka G.Blūms viņu pārvilinājis uz “Stariem” no iepriekšējās J.Odumiņa darbavietas, kur viņš bija fiziskās kultūras un sporta rajona komitejas priekšsēdētājs jeb vadošais sporta darba funkcionārs. J.Odumiņam bija apnicis papīra darbs. G.Blūms aicinājis nākt uz “Stariem” attīstīt sportu un sporta bāzi. Tie partijas sekretāra 10 gadi vēlāk, Latvijas atjaunotajā brīvvalstī, tika izsvītroti no J.Odumiņa darba stāža, kaut padomju gados nereti viņam pārmests – partijas darbs atstāts novārtā, spēki atdoti sporta attīstībai “Staros”.
“Patīkami, ka arī šodien sporta zāle ciemā darbojas, ka Agris Koris turpina attīstīt galda tenisa sporta veidu. Žēl, ka ir paputējusi ložu šaušana,” teica J.Odumiņš. Viņš pauda, ka šautuve būtu noderējusi arī šodien, kad civiliedzīvotājiem katram gadījumam būtu vajadzīgs apgūt prasmes savas dzimtenes aizstāvēšanai, rokās turot ieroci. Līdzīgi, kā tas šodien ir nepieciešams Ukrainas iedzīvotājiem.
Pret darbu kā pret piedzīvojumu
Traktorists Jānis Morozs pastāstīja, ka, piemēram, palīdzējis atvest ozolkokus, lai Staru kultūras namā tiktu ielikta parketa grīda. Runājot par privātajām “haltūrām” brīvajā laikā, J.Morozs nosmējās: “Man tas patika. I vēl šodien es to visu laiku daru.”
Dzintra Cepurīte, kura strādāja par piena mašīnas laboranti, pastāstīja – viņai darbadiena sākās puspiecos no rīta un turpinājās līdz pēcpusdienai. Ceļš uz fermu un atpakaļ ne vienmēr bija viegls, drīzāk otrādi. Situācija mainījās, kad šur tur ceļi jau bija asfaltēti. Uz jautājumu, vai izslauktais piens kādreiz arī saskāba, viņa atbildēja: “Visādi bija, ja salej kopā rīta slaukumu ar vakara slaukumu. Gadījās, ka pienotavā neņēma pretī, sūtīja atpakaļ.”
Sovhoza darbiniece Skaidrīte Kalvakāne atcerējās laiku, kad benzīns maksāja 7 kapeikas litrā un vidējā alga bijusi 70 rubļi.
Celtnieks Juris Spenners teica – mūžā piedalījies vairāk nekā 50 objektu celtniecībā. Gadījies arī strādāt virsstundas. J.Spenners pieminēja, kā 1986.gadā pēc Čornobiļas atomelektrostacijas avārijas izdevies nosargāt sovhoza autokrānu, kurš faktiski arī bija jāatdod avārijas seku likvidācijai. Autokrāns bijis jauns, žēl bijis to atdot. “Mani samācīja, ka vajag noņemt hidrosūkni autokrānam. Noņēma un cauri. Kara komisārs bija nikns,” teica J.Spenners. Toreiz pēc nedēļas hidrosūknis atlikts atpakaļ, kur tam jābūt.
Atmiņā darbs un cilvēku dzīves
Agronoms Aivars Indzeris sacīja – viņa darbība Staros sākusies vēl pirms 1965.gada 1.marta, kad sovhozs ieguva nosaukumu “Stari”. Lai piesaistītu strādniekus, sākusies daudzdzīvokļu māju būvniecība. Trūcis tehnikas, bijusi niecīga materiālā bāze un neizkopta infrastruktūra, taču “cilvēki apbrīnojami strādāja”, teica A.Indzeris. Un tas bijis smags roku darbs, lai izpildītu normas un saņemtu niecīgo atalgojumu. Piemēram, vienam cilvēkam jāpārcilā piecas tonnas siena, kas bija gandrīz neiespējamā misija. Turklāt galvenās darba darītājas bijušas sievietes. Ražas un izslaukumi sākumā bijuši minimāli – izsmiekls! Tomēr dažu gadu laikā piena izslaukumi palielinājās. “Zootehniķi tolaik pulksten 6.00 jau pa fermām gāja,” teica A.Indzeris. Visi šķūņi bijuši piedzīti ar sienu, tāpēc rezultātiem bija jābūt. “Ne velti saka, ka piens govij ir uz mēles. Jāapbrīno tādas slaucējas kā Viktorija Grase, Ozoliņu Velta, Neilandu Milda – vienreizēji cilvēki! Neticami! Grūtu darbu darīja. Un nebija par smagu,” viņš teica. Šodienas pusmūža vīri Staros ir uzauguši kopsolī ar vecākiem. A.Indzeris pieminēja, ka Oļļu Ilga vasarā kopā pulcinājusi puikas, lai ar grābekļiem kasa sienu. Tagad to dara jaudīga, moderna tehnika. “Grūti senāk bija, taču cilvēku attiecībās valdīja sirsnība. Šodien ir tikai “es” un “man”,” ar nožēlu pauda A.Indzeris. Viņš pieminēja, ka savā laikā kāds PSRS līderis solījis, ka nākamās paaudzes dzīvos komunismā. “Tagad ir komunisms, salīdzinot ar tiem laikiem,” konstatēja A.Indzeris.
– Diāna Odumiņa
