Katrai apdzīvotai vietai ir kaut kas tāds, ar ko tā atšķiras un saista. Tās ainava bez vietvārdiem un tikai tai piederošām ziņām par pagātnes liecībām ir tukša un akla. Diemžēl laiks tās izdzēš kā vējš pēdas smiltīs, tāpēc rast atbildes uz jautājumiem par mūsu senču dzīvi pirms 100 un 200 gadiem līdzinās neiespējamai misijai. Tomēr ir vērts mēģināt.
Senāk pagasta teritorijas mēdza iedalīt galos. Galgauskā ir Ūsiņgals. kas nosaukumu ieguvis pēc “Ūsiņu” – vienu no vecāko un ievērojamāko māju – nosaukuma. Savukārt mājas tā nosauktas acīmredzot tāpēc, ka to apkārtnē bija dieva Ūsiņa akmens tēls.
Latviešu mitoloģijā Ūsiņa senākā nozīme ir gaismas dievs, kas vēsta par pavasari un ved cilvēkiem sauli. Viņa svarīgākais simbols ir kumeļš, bet Galgauskā tas bijis galvenokārt bišu dievs. Bites ir izslavētas kā dieva kalponītes, cilvēka čakluma un saprāta līdzinieces. Dievu un dievību godināšana jeb daudzināšana noritējusi katrā zemkopja sētā. Šim nolūkam bijusi svētvieta, kāda koka, parasti ozola vai liepas, pakājē liels laukakmens vai akmeņu krāvums ar dieva tēlu vai bez tā. Tur nesti un likti ziedojumi.
“Ja cilvēkam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu,” uzskatīja Zenta Mauriņa.
Lāsts tam, kas patur Ūsiņa tēlu
Galgauskā bijuši četri “Ūsiņi”. Gulbenes novada bibliotēkas novadpētniecības materiālos atrodamā teika vēsta, ka tur bijis bišu un zirgu dieva Ūsiņa tēls. Tas bijis no akmens, glīti izcirsts dieveklis, bez bārdas, uz galvas ar cepuri, bet uz krūtīm bijušas izkaltas bites. Galgauskas teicējs Lācis stāstījis, ka “Ūsiņos” bijusi Ūsiņa svētnīca, kurā bijis koka tēls, līdzīgs zirga galvai. Vēlāk zirga galva stāvējusi rijā vai klētī.
Gulbenes novada pazīstamais novadpētnieks Jānis Kučers secinājis, ka “Ūsiņu” mājās ceļmalā stāvējis bišu un zirgu dieva Ūsiņa tēls. Par to viņam stāstījis “vecais “Ūsiņu” iedzīvotājs”, kas tēlu vēl redzējis.
Viena versija vēsta, ka Galgauskas barons Mengdens licis Ūsiņa tēlu aizvest uz muižu, bet, kad padzirdējis par lāstu, kas dieva tēlu patur, kļūst akls, un pavēlējis to vest atpakaļ. Vedējiem pienākusi nakts, tāpēc tie iebraukuši savās mājās, kur sievas sacēlušas brēku un prasījušas ātrāk vest prom Ūsiņu. Vedēji izmantojuši tumsu un akmens tēlu iegāzuši dīķī pie “Sīļiem”.
Vairāk dzirdēta cita versija. Kad mācītāji sākuši braukāt pa mājām, seno dievu tēlus cenšoties izskaust, tad Ūsiņu esot ierakuši aiz “Ūsiņu” vecā tēva mājas staļļa. Pēc kāda laika tas atkal izrakts un nolikts savā vietā. Kad Ūsiņa izracējs zaudējis redzi, viņš tēlu ielicis ratos un aizvedis uz “Ozoliņu” ganībām, kur to ieracis zemē. Kad atkal ticis izrakts bišu dieva tēls, tas pēc muižas īpašnieka Mengdena pavēles kā velna tēls atkal aprakts. Iespējams, ka kādā pļavā vai tīrumā kaut kur vēl guļ bišu dieva Ūsiņa tēls.
Biškopis kā bišu dievs
Tagad “Ūsiņu” māja, kurā, visticamāk, atradās Ūsiņš, ir gandrīz sabrukusi, krūmiem aizaugusī vieta ir klusa un mēma, bet turpat netālu ir bišu drava. Senāk piemājas bišu dravā saimniekojis Armanda Galviņa onkulis Jānis Mednis, bet mazais puika viņam palīdzējis, tiklīdz spējis noturēt dūmekli. Onkulis arī zinājis stāstīt par bišu dieva tēlu. Tas atradies mājas piebūvē un bijis apzeltīts, tāpēc, sākoties pirmajam pasaules karam, tas ticis aprakts, lai saglabātu.
19.gadsimta deviņdesmitajos gados Galgauskas barons Emanuels Mengdens ierīkoja plašu bišu dravu un par biškopi pieņēma galgausnieti Jāni Mazkalniņu. Drava bijusi lejpus Galgauskas muižai Tirzas upes līcī, ko dēvēja par bišu līci. Tur kā pats bišu dievs darbojies Jānis – garš, mazliet salīcis un garu, baltu bārdu. Acīmredzot ar savu izskatu atgādinot iedomājamo Ūsiņu. Viņš apglabāts Tirzas kapos, un uz viņa granīta pieminekļa pēc galgausnieša Alvila Klēbaka ieteikuma ir iekalta tautasdziesma:
“Pavaicāju bišu mātei,
Ko dar’ vecais dravenieks.
Dzeini pina, volnu raksta,
Saulītē sēdēdams.”
Bišu Ūsiņš dzīvo Jaungulbenē
Bišu Ūsiņš vēl arvien dzīvo ne tikai nostāstos, bet ir arī redzams A.Galviņa saimniecībā “Niedrāji” Jaungulbenes pagastā. Vienu no 16 bišu dravām viņš ir pārvērtis par savdabīgu bišu parku. Katru atnācēju tajā sagaida bišu dievs Ūsiņš, paša darināts bišu strops, kas ir kā bišu dieva galva, bet lielā mute ir ieeja stropā. Bišu dieva kabatā var ielikt kādu ziedojumu. Tur ir arī no simtgadīgas liepas Armanda roku darināta bišu baznīca, tāpat arī stropi, lāči un citi veidojumi. Bet, šķiet, vissvarīgākā ir bišu dziedinātava. Biškopis saprata, kāpēc viņa tēvs bieži mēdza apsēsties un piespiest muguru pie bišu stropa. Enerģija no bitēm pāriet uz cilvēku un dod spēku. Tagad A.Galviņam ir 300 bišu saimes, bet sāka ar 10. Kamēr vien spēs, viņš strādās ar bitēm. Vai tā nav patiesākā Ūsiņa svētība?
Mūsu senči ievēroja bišu nozīmīgumu jau tad, kad vēl nebija nekādu zinātnisku pētījumu. Katra tauta rada dieva priekšstatu pēc saviem uzskatiem un pārliecības. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīvesveids sevī ietver cilvēku sapni par laimīgu dzīvi. Varbūt tā var skaidrot Ūsiņa – bišu un zirgu dieva klātbūtni Galgauskā.
– Mārīte Dzene
