Siguldas novadā, Inčukalna pagastā, ir ļoti interesanta vieta – bonsai parks. “Nu jau kādus gadus piecpadsmit bonsai ir mana ikdiena,” saka Inga Valtere un piebilst, ka nu jau gadu saimnieko tikai bonsai parkā.
Uzzinām, ka bonsai tulkojumā no japāņu valodas nozīmē – koks podā. “Bet ne katru koku, ko es tagad ielikšu podā, es varu nosaukt par bonsai. Bonsai ir koku veidošanas māksla, kuras sākums ir Ķīnā. Komunikācijas rezultātā tā pārceļojusi uz Japānu, Koreju, Indonēziju. Nu ir maza daļiņa arī Latvijā. Ir jāievēro bonsai kanons, lai mēs strādātu ar koku un varētu pateikt, ka tas ir bonsai. Paskatoties uz katru no kokiem, jums ir jāredz “lielais varenais”, tikai miniatūrā. Ir stingri noteikts, kādā virzienā drīkst iet. Ilgākais process visā veidošanā ir, saņemot materiālu, viņu vērot un saprast, kas nu tur no tiem “padsmit” stiliem varētu sanākt. Bonsai kokā jums ir jāredz: pagātne, tagadne un nākotne,” stāsta Inga.
Pagātni parāda koka sausās daļas, kas tiek speciāli atstātas un veidotas. Par tagadni liecina zaļums – lapotne, bet nākotne ir jaunie pumpuri. Bonsai aug tikai podos, un tos iedala āra bonsai un telpu bonsai. Klasiski bonsai ir tikai āra koks, bet eiropietis tik ļoti vēlas šo koku arī savā telpā, ka nu jau tirgus piedāvā arī telpu bonsai.
Meistara dzīves gājums
“Šajā dārzā es nestrādāju ar sēklu. Koks jau kādu laiku ir audzis podā vai tiek paņemts. Piemēram, notiek šosejas remonts, tiek līdzināti grāvji. Kamēr traktori nav pamodušies, Inga ņem lāpstu un spaini un priedēm pakaļ. Tātad viņi jau kādu laiku ir auguši, un tad es viņus sāku veidot. Vispār bonsai ir līdz 1,50 metriem, bet – jo koks mazāks augumā, jo vecāks viņš izskatās, jo viņš ir dārgāks. Viņš ir elitārāks. Šeit mēs runājam par tādu ļoti smalku sajūtu, mākslu. Stāds var būt lielāks, mazāks. Un tad pamazām, pamazām, gadu no gada samazinu poda tilpumu, samazinu lapotni. Katrs koks ir meistara dzīves gājums, dzīves ceļš. Nav tā, ka mēs uztaisām bildi un koks tāds arī paliek. Lielajiem kokiem vajadzīgas pamatīgas saknes, jo jāuzņem mitrums un barības vielas, jānoturas. Bonsai ir jāmirdz un jābūt skaistam! Jo Inga atnāk, paskatās, ko viņam vajag un visu iedod. Viņam pašam par sevi nav jārūpējas. Es viņam lūdzu: tikai, lūdzu, dzīvo!” stāsta Inga.
Taisa frizūru, izfilē saknes
Aktīvajā augšanas periodā bonsai visu laiku tiek mēsloti. Uz podiem ir redzamas granulas – organiskais mēslojums. Pie katras laistīšanas reizes tas šķīst un koks saņem barības vielas. Katru otro gadu bonsai tiek pārstādīti. “Tas nozīmē, ka ņemam no poda ārā, paskatāmies, kas notiek ar saknēm, jo saknes jau turpina augt, bet tām paliek grūti. Tad uztaisām frizūru, izfilējam arī saknes, samainām augsni un atpakaļ podā iekšā. Augsne nav tāda, ka es varu izrakt jebkur. Augsne ir speciāla – kokteilītis, kur ir dedzināti māli, lava un atkarībā no koka ir trešā sastāvdaļa, ko viņam vajadzētu. Bet augsne nav bagāta ar barības vielām, augsne nodrošina tikai to, lai saknēm piekļūtu mitrums un skābeklis, lai augsne nesablietētos. Pārējais viss tiek dots klāt,” teic Inga.
Koks, pods, galds
Ir vairāk nekā desmit bonsai stili. Ir pateikts, kādam ir jābūt stumbram, kādai ir jābūt lapotnei, kādā podā kokam ir jābūt. Un bonsai kanons ir arī stāsts par galdiņiem – uz kāda galdiņa viņam ir jāstāv. Galdiņi ir daudz un dažādi. Izstādēs viss tiek vērtēts kopā: koks, pods, galds.
“Vislabāk ir strādāt ar materiālu, kas jau podā ir audzis. Šeit kokam tiek iedota otra dzīve, viņš ir uzlikts uz skatuves, viņš ir izveidots. Es priecājos un cilvēki. Jauniem kokiem zari aug uz augšu. Man jāpanāk efekts, lai būtu forma un lai viņš izskatītos jau sens un piedzīvojis. Ar stiepļu palīdzību es izveidoju formu un nolaižu zarus. Stieples tur ne vairāk kā pusgadu, lai neieaugtu. Tad mēs skatāmies – ja jau koks formu tur, tad viss; ja ne, tad uztinam atkal pa jaunam. Arī tas, kā ir jātin, ir noteikts, lai nenodarītu kokam pāri. Stieplītes ir mīkstas,” uzzinām no Ingas.
Arī Latvijā notiek bonsai izstādes, piemēram, 22.-24.septembrī tāda būs Siguldā. Ekskluzīvās izstādes notiek Japānā februārī, kad koki vēl nav salapojuši un ļoti labi var redzēt, kā ir veidoti zari. Aprīlī parasti ir ziedošo koku izstādes. Rudenī ir kļavu krāšņums. Izstādes daudz notiek Eiropā – Polijā, Slovākijā, Vācijā. “Tad mēs tā paceļojam, pamaināmies ar pieredzi, iedvesmojamies,” saka Inga un piebilst, ka bonsai prasa pacietību. Tā kaut kādā ziņā ir harmonija, miers.
“Tad, kad es esmu visu dienu drukājusi datorā, vienā brīdī tā “smadzene” uzkaras, un es zinu, ka man mudīgi jānāk dārzā, man ir jāsāk čubināties. Pārsvarā tā ir tāda pašmācība. Es arī šeit organizēju meistarklases, aicinu meistarus no Polijas, no Vācijas, lai viņi arī mūsu cilvēkiem iedod to pamatu,” saka Inga un piebilst, ka dārzā notiek arī tējas ceremonijas. Ir Japānas, Ķīnas un Indonēzijas tēja. Katra atšķiras ar saviem rituāliem, traukiem un tējām. Arī mēs nogaršojam tēju.
