Kad ierodamies Alūksnes novada Ziemeru muižā, elegantā tērpā mūs sagaida tās saimniece režisore Dita Balčus. Viņa pastāsta, ka Ziemeru muiža senajās hronikās minēta jau 1550.gadā.
“Ziemeļu kara laikā tā tika nopostīta un pēc tam uz šīs muižas pamatiem tika uzcelta jau šī mūra ēka klasicisma stilā ar baroka logiem jumta izbūvē. Un liels ieguldījums bija barona fon Volfa dzimtai, kurai piederēja Latvijā ap 90 muižām un pāris vēl Igaunijā. Viņu ieguldījums bija neatsverams saimnieciskās dzīves attīstībā. Baroniem fon Volfiem viss sākās Jaunlaicenes muižā, kur jaunais barons Johans Gotlībs fon Volfs atveda sievu Mariju Klementīni de Valuā no Vācijas. Un tā viņi dzīvoja tur ilgi un laimīgi, viņiem piedzima 10 bērni – trīs meitas un septiņi dēli. Pēc Johana Gotlība nāves dēli mantoja viņa muižas. Vecākais dēls Zigismunds mantoja Ziemeru muižu. Zigismunds fon Volfs, turpinādams tēva tradīciju, kurš Jaunlaicenē visiem saviem dēliem bija stādījis ozolus, arī šeit saviem dēliem stādīja ozolus. Tie redzami vēl šobrīd,” stāsta Dita un aicina iekšā savā valstībā.
Ieejam tiešām citā pasaulē. Arī mums tiek piedāvāta iespēja piemeklēt sev kādu senāku aksesuāru vai cepuri, jo pielaikot tērpus vienkārši būtu laikietilpīgi. Viss telpās liecina, ka te dzīvo mākslinieki. Muižas saimnieki tagad ir režisore Dita Balčus ar meitām Elizabeti, Egiju, Kristiānu un vīru Māri.
Augšstāvā atrodas deju zāle, kurā mēs tiekam cienāti ar siera kūku. Bet pārsteigums pie kūkas ir neliels koncerts, ko nospēlē čelliste Marta Marija Silāre.
Uzzinām, ka tur, kur stāv lielais galds, esot bijusi deju zāle. Padomju laikā tur atradies kultūras nams. Barona deju zāles vietā bija iebūvēta skatuve. “Tagad mēs to skatuvi demontējām, apakšā vēl saglabājusies barona laika grīda. Savukārt mēs skatuvi izveidojām otrā pusē, jo šajā vietā tā labāk iekļaujas. Te vienmēr ir skanējusi mūzika, jo Johana Gotlība fon Volfa sieva Marija Klementīne spēlēja klavieres, mācīja saviem bērniem un pēc tam mazbērniem labās manieres un dejas,” saka Dita.
Viņa stāsta, ka arhitektoniski mākslinieciskās izpētes grupa atradusi barokālu zeltītu ornamentu, kāds bijis uz griestiem. Bet mazā apaļā telpā atrasts senas freskas fragments, kas atjaunots. “Kad mums sākās izpētes darbi, tad šeit atrada unikālu fresku. Kad studenti veica šeit diplomdarbu – viņi restaurēja šeit telpu un pēc mana lūguma atrestaurēja arī fragmentu ar senāko fresku,” teic saimniece.
Apaļā telpa atgādina telti. Apaļais kupols ir kā debesis, kurinot uguni, lai varētu sagatavot ēst teltī, lai dūmiem būtu, kur iziet ārā. Tā tas ticis izkrāsots. Armijas telts krāsojums esot unikāls, jo viņš esot vienīgais Baltijā un ļoti iespējams, ka vēl tālāk. Šajā apaļajā telpā atrodas vienīgais vēsturiskais kamīns, kas joprojām funkcionē. “Te barons ar saviem draugiem pulcējās pēc medībām, un viņi kurināja kamīnu, pīpēja savas pīpes, stāstīja mednieku stāstus. Viņu mazajai meitiņai tos ļoti gribējās dzirdēt, bet labā audzināšana to nepieļāva – bērni nedrīkstēja piedalīties pieaugušo sarunās. Un meitenīte izdomāja, ka viņa slēpsies aiz sofas un noklausīsies to stāstu. To man izstāstīja barona pēctece. Padomju laikā te bija mežniecība – bija siena pa vidu un bija divi kabineti. Kādreiz arka bija savienota ar deju zāli. Kungi šeit kurināja kamīnu, pīpēja savas pīpes un relaksējās,” stāsta Dita.
Viņa uzsver, ka aksesuāri ir viņas dzīvesveids. “Man patīk teātris, man patīk pilis un man patīk krāmu jeb blusu tirgi. Kad aizbraucu uz ārzemēm, tad es pa tiem objektiem – pilis, teātri, blusu tirgi. Tad es savācu, ko var savākt – gan taustāmas, gan netaustāmas lietas. Piemēram, es no Maltas pils pārvedu kādu ideju, jo hercogienes apartamentos bija smaržu pudelītes,” Dita rāda savu smaržu pudelīšu kolekciju. Tur ir pat padomju laiku smaržu pudelītes, piemēram, “sunītis”, “sēnīte”. Izrādās, ka “sēnīti” atradis viņas vīrs, kad racis kanalizācijas bedri. Padomju laikā daudz kas bija deficīts, arī smaržas. Nostalģija liek arī mums kavēties atmiņās… “Tā smaržo padomju laiks,” piebilst Dita.
Un tad viņa saka, ka parādīs mums savu “X stundas” aparātu, kas izrādās patafons. “Manā “X stundas” somā ietilpst šis aparāts, jo dzīve ir jāsvin! Kamēr esam dzīvi, priecājamies, ka esam dzīvi!” saka Dita. Viņa apmaina adatiņu, kas derot 3-4 reizes, un uzliek skaņuplati ar Šopēna mūziku.
Savukārt viņas meita Egija Silāre, kura ir aktrise, stāsta, ka ilgu laiku brauca šeit tikai vasarās no Rīgas atslābt un nekas te īsti nenotika. “Pirms 20 gadiem es biju pilnīgs jaunietis un mani neinteresēja dzīvot laukos, man bija citas prioritātes. Kad nopirkām, muižā funkcionēja kultūras nams, lejā bija dzīvokļi, bibliotēka. Bet viss bija tādā nolaistā padomju stilā, nebija nekā mājīga, aristokrātiska. Mamma tā kā visu laiku gaidīja, kad es kaut ko uzņemšos, darīšu. Tad jumts bruka un tecēja, un tad es sapratu, ka kaut kas ir jādara. Tālāk jau pa tādiem maziem gabaliņiem turpinām. Centīsimies restaurēt. Deju zālē visur ir gleznojumi, kolonnas, lustras aplī ir gleznojums. Te visur ir tik daudz kā, tikai vajadzētu to izcelt! Mēs kaut kā ļaujamies, ļoti neko izplānot nevaram,” saka Egija.
Tā pamazām Ziemeru muiža pārtop par kultūras un radošuma rezidenci ar īpašu gaisotni.
