Aizkraukles novadā Mazzalves pagastā atrodas skaista ēka – Ērberģes muižas kungu māja, kas celta ap 1868.gadu arhitekta J.Helda vadībā. No 1922. līdz 1927.gadam kungu mājā darbojās pasta nodaļa, bet kopš 1925.gada tajā atrodas Mazzalves pamatskola. No agrākajām muižas ēkām vēl saglabājusies klēts, smēde, “vešūzis” un divi pagrabi.
“Ar mūsu Mazzalves pagastu sākas Sēlija – tātad vārti uz Sēliju, kas aiziet tālu, tālu aiz Daugavpils. Mazzalves pamatskola šī ēka ir no 1.septembra līdz 31.maijam, bet no 1.jūnija un līdz 31.augustam un sestdienās un svētdienās arī vēl septembrī un oktobrī tā ir Ērberģes muiža. Ēka ir viena un tā pati, jo ēku kompleksu ir cēluši vācu baroni. Vārds Ērberģe pirmo reizi ir izskanējis 1465.gadā. Tātad veci mēs esam,” sagaidot saka vietēja gide Silvija, kas tobrīd ir baronese Marī.
Tērpi un grāmata
“Aiz “vešūža” bija pirmā koka muiža, ko uzcēla baroni Taubes, jo viņiem patika šī vieta. Protams, precību rezultātā cilvēki kļūst bagātāki un tiek uzcelta skaistā skolas ēka. Tie jau ir baroni Hāni, jo muiža tiek veidota precību rezultātā. Un tad, kad muiža ir uzcelta, veidojas ļoti skaista vide. Aptuveni pusotra kilometra attālumā bija liels purvs. Ja mēs runājam par skaistām “spīzmanīšām”, kuras prata cept ļoti gardus ēdienus, tad vācieši ir tie, kuri iemācīja gatavot meža gaļu ar dzērvenēm un brūklenēm,” stāsta baronese.
Uzzinām, ka skaistos baronu laiku tērpus, kuru esot jau vairāk nekā trīsdesmit, Ērberģes muižā ieguvuši, uzrakstos dažādus projektus. Tāpat ir uzrakstīta grāmata “Mazzalves dižozola stāsti”, uz kuras vāka ir pie ēkas augošais milzu ozols.
Baronese piebilst, ka latvieši ir dziedātāji, “dancātāji” un baudītāji. Latvieši vienmēr visām dziesmām zina vienu pantu un vienu piedziedājumu. “Bet ir tomēr viena dziesma, ko latvieši dzied pilnīgi visur un prot nodziedāt trīs pantus, jo tos iemācās jau bērnudārzā. Protams, tā ir par gaili. Ja runājam par vārdu Hāns, jo baroni Hāni šeit ir dzīvojuši un veidojuši šo medību pili, tad vācu valodā tas nozīmē – gailis,” stāsta baronese. Gailis ir arī baronu dzimtas ģerbonī.
Kā nopelnīja skaisto nosaukumu
Kamēr runājam ar baronesi, pa durvīm iznāk arī pats barons. Tiekam sveicināti visās valodās. Atraktīvais barons pastāsta par muižas nosaukumu leģendu.
“Tajā laikā, kad es vēl biju jauns un smuks, vietām, par ērberģi sauca tādu milzīgu ēku, gandrīz tā kā graudu klēts, kur vienā galā dzīvoja ļautiņi, otrā galā lopiņi, pa vidu – malka, siens un viss pārējais. Trīs iekš viena jau toreiz bija zināms. Šī muiža bija Taube, piederēja baroniem Taubēm. Kad mani senči mantoja šo muižu, viņiem radās doma mainīt nosaukumu, bet nosaukums nemētājas kā veca ķeizarnauda grāvmalē – ej tikai salasi. Nē, nē, jābūt kādam zīmīgam notikumam. Un notikums ir šāds: savā ērberģī kāds zemnieciņš padzirdējis, ka Šenenbergā (Skaistkalnē) ir gadatirgus. Viņam ir pieci sivēni, kurus viņš ar mierīgu sirdi aizved. Atnāk leiši un visus piecus paņem. Naudiņu makā, priecīgu sirdi viņš brauc mājās, jo pa ceļam ir – pieci krogi, kur to naudu investēt. Visas investīcijas notikušas veiksmīgi. Tad atnācis pie zirģeļa, atsējis viņu no slitas un ratos salmos uz deguna aizgājis ciet. Zirģelis, visu dienu stāvējis pie slitas ne ēdis, ne dzēris, iet uz upi padzerties. Padzēries, atnācis muižas priekšā un gaidījis. Uz rīta pusi baronam kafijas istabā pasniedz kafiju ar “goldbrandveina” (konjaka) piešprici. Viņš atver logu, lai tas lauku aromāts nāk. Un aromāts nāk spaiņiem, maisiem un tonnām. Viņš skatās, kas tad tur ir. Stāv zirģelis, galvu nokāris, ratos salmos zemnieciņš guļ un ļoti skaļi elpo ar visiem galiem. Un pie zirga pamatīga zirgābolu kaudze. Barons pārskaities auro. Zemnieciņš izlec no ratiem, nesaprot ne rīta, ne vakara un uzreiz prasa: kur mans ērberģis? Vēlāk baronam iešaujas prātā ģeniāla doma. Viņš izdod ediktu: no šodien vairs nav Taube, bet Herberģene jebšu Ērberģe latviski. Tā mēs nopelnījām šo skaisto nosaukumu un godam nēsājam,” ir lepns barons.
Zilā dāma un lidojošā galva
Katrā muižā, katrā pilī ir spoks, arī Ērberģes muižā ir Zilā dāma. “Viņa šajā muižā dzīvo savus 200 gadus un ir zināmā mērā apaukstējusies – nu mūros jau vienmēr nav silti –, un staigā, klusu šķaudīdama. Viņai pat ir sava Zilās dāmas zāle – kamnīnzāle,” stāsta barons.
Arī pati Zilā dāma atnāk sevi parādīt un kādu leģendu pastāstīt. Pat skolas apkopēja esot reiz dzirdējusi, ka atveras zāles durvis, kuras nupat aizslēgtas, un sievietes aiziet pa gaiteni uz kāpņu pusi. Izrādās, kamīnzālē, nespēdama samierināties ar nepiepildīto mīlestību, padarījusi sev galu barona māsa.
Vēl ir stāsts par lidojošo galvu, kas kādu nakti ielidojusi pie skolotāja jumtistabiņā. Tā viņa lidojusi vēl divas reizes, līdz skolotājs esot uzvilcis trīs krustiņus uz durtiņām. Kāpēc galva? “Tajos laikos, kad viss piederēja Taubem, kas bijis šerps, ļaunatminīgs, ātras dabas, vienmēr pa ķērienam turējis zobenu, zemniekiem bija jānodod nodevās vistu olas. Dzeltenumu atdeva ķēķī “spīzmanīšām”, olu baltumu jauca klāt pie kaļķa javas. Kāds zemnieciņš nebija izpildījis nodevu un bailīgi teicis, ka vistām ir dēšanas un “bezdēšanas” laiks. Iznāk pārpratums, bet Taube izrauj zobenu un – tankš – viņam pa galvu. Un viņš ir beigts un pagalam,” stāsta barons.
Tās ir dažas leģendas no tām daudzajām, kuras savākusi novadpētniece un vēstures skolotāja Emīlija Varkale. Muižas darbinieki tās vienkārši vizualizējuši.
