Kad Lantes muižas īpašnieks Andis Pikāns uzzina, ka esam no Gulbenes, viņš saka: “Savā ziņā jūs esat pie radiniekiem, jo šī ir vieta, kur baroni fon Volfi atstājuši savas pēdas. Gulbenē viņi bijuši vairāk, bet šis ir Ropažu atzars.”
Viņš ir uzņēmies atjaunot šo vietu un padarīt par vēl vienu skaistu vietu Latvijā vairāk.
Iespējams, saistīts ar viļņošanos
“Mūsu muižas pamatlicējs ir barons Džeimss fon Volfs, kurš mantoja no sava tēva Ropažu muižu, kura diemžēl 1955. gadā ir nojaukta nezināmu iemeslu pēc. Šai muižai paveicies. Īstenībā šī ir pusmuiža. Pusmuižām uzdevums ir bijis piegādāt saimniecībām visus nepieciešamos materiālus lielajai muižai. Uzsākta būvēt 1887. gadā un pabeigta 1891. gadā. Vieta pēc hronikas ir zināma no 15. gadsimta. Lielās Juglas upes krastus tajā laikā apdzīvoja lībieši. Un šī arī visdrīzāk ir lībiešu dibināta vieta. Vārdam “lante” ir vairākas nozīmes lībiešu valodā. Visdrīzāk tas saistīts ar viļņiem, viļņošanos. Mums te ir diezgan straujš tas upes līkums un tad, kad ir augsti ūdeņi, tad tur vilnis sitas augstu. Iespējams, no tā arī cēlies nosaukums.”
Pārdod un pārdod
Barons ātri pēc uzbūvēšanas Lantes muižu pārdod. Vēstures liecībās redzams, ka viņam varētu būt bijuši finansiāla rakstura problēmas. Muiža tiek pārdota baltvāciešu laulātajam pārim, kurš izveido paraugpiensaimniecību. Bet viņiem nav pēcnācēju. Pēc 15 gadiem, 20. gadsimta sākumā, kundze pēc vīra nāves muižu pārdod nākamajam baltvācietim. 1. pasaules kara laikā divus gadus muiža tiek rekvizēta Latvijas armijas vajadzībām.
“1. un 2. pasaules kara laikā te ir frontes līnija. Un ir paveicies savā ziņā, ka muiža ir saglabājusies, jo tieši gar Lielās Juglas upes krastu sīvas cīņas bija 2. pasaules kara laikā, 1944. gadā, kad vācieši atkāpās uz Rīgu. Šajā ēkā vāciešiem atradās lazarete. Štolca kungam, kurš iegādājās muižu, arī ir finansiāla rakstura problēmas, un muiža nonāk ūtrupē. 20. gados to iegādājas tā laika lielākais miltu rūpnieks Latvijā Buša kungs, kurš uzdāvina muižu savai vecākajai meitai Ērikai. Viņiem tajā laikā ir pietiekami daudz īpašumu gan Rīgā, gan Jūrmalā, bet meitai tik ļoti šeit iepatīkas, ka viņa te sāk pastāvīgi dzīvot un 15 gadus šeit arī nodzīvo. Bet pienāk pirmā izsūtīšana, kas skar arī Bušu ģimeni. Tiek izsūtīts gan tēvs, gan sieva, gan arī jaunākā meita. Ērikai izdodas izglābties no izsūtīšanas. Viņi noslēpjas un, sagaidot vāciešu atgriešanos, pārceļas uz Vāciju, kur viņai piedzimst meita Irma Kalniņa, zināma kā deputāte šobrīd. Viņa izceļo tālāk uz Ameriku. 1955. gadā Ērika mirst. Kā stāsta Irma Kalniņa, tad māte nav varējusi līdz pat nāvei pieņemt to, ka viņa tika no šīs vietas izrauta. Kad Latvija atgūst neatkarību, Irma Kalniņa apņemas atgūt šo īpašumu, ko viņai arī izdodas izdarīt 2006. gadā. Viņa apņemas atjaunot muižu, bet diemžēl tas viņai neizdodas. 2020. gadā muiža nonāk īpašumā pie manis, un tad es arī uzņēmos to misiju – atgriezt to dzīvē. Tā es to daru jau piecus gadus lēnā garā. Mēs neejam ar jauniem materiāliem, netaisām eiroremontus, mēs mēģinām saglabāt maksimāli to veco, neizraut ēkai vai citām ēkām tās dvēseles. Šeit no šīm grīdām varbūt 20-30 procenti dēļu bija palikuši, bet mēs tos atgriežam tādā izskatā, kādā tie, iespējams, varēja būt kādreiz agrāk. Mēs cenšamies maksimāli pasargāt un atstāt to senatnīgumu un to patinu,” stāsta A.Pikāns.
Viņš stāsta, ka ēkām nav pieminekļa statusa un tas ļauj padarīt tās funkcionālas. Ēkas arī šajā laikā kļūst ar pievienoto vērtību. Šobrīd vēl daudz kas ir procesā, piemēram, otrajā stāvā top četras dzīvojamās istabas par gadalaiku tēmu. Arī pagrabā notiek rekonstrukcija.
“Vairāk sliecos uz mākslinieku rezidenci. Bet cilvēki, kuriem būs vērtība klusumā, mierā, kuri negribēs taisīt ballītes, tie vienmēr varēs te palikt,” piebilst A.Pikāns.
