Dzejnieces un dziesminieces Broņislavas Martuževas (1924-2012) dzīvesvieta no 1974. līdz 2012.gadam bija Madonas novada Indrānu pagasta mājas “Dārziņi 1”. Tur tagad iekārtota piemiņas vieta dzejnieces, viņas dzimtas un Latvijas godināšanai.
B.Martuževa zināma kā Nacionālās Pretošanās kustības dalībniece, piecus gadus viņa dzīvoja bunkurā zem mājas, bet vēlāk tika represēta un izsūtīta uz Sibīriju. B.Martuževa ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ir izdoti 13 B.Martuževas dzejoļu krājumi. Laikā no 1980. līdz 1989.gadam B. Martuževas dzejoļi izdoti ar Evas Mārtužas vārdu.
Mūs sagaida Anna Egliena, kura saka: “Mēs varam smaidīt, bet Broņislava ir rakstījusi par visu. Arī par malku.” Pie katra objekta A.Egliena noskaita kādu atbilstošu Martuževas dzejoli.
Pirmais pagalmā pārsteidz interesants veidojums ar spoguļiem. Izrādās, ka tas ir virszemes bunkurs, kas nosaukts par “Spoguļvirsmas slēptuvi – veltījumu Pretošanās kustībai”.
A.Egliena stāsta, ka B.Martuževa dzimusi Latgalē, Bērzpils pagastā. Kad viņai bijuši trīs gadi, tēvs varējis atļauties pārcelties no Latgales uz Vidzemi. 18 kilometrus no Lubānas nopircis 24 hektārus zemes. Tā nebija iestrādāta aramzeme, bet izstrādāts mežs. Nebija ceļa, nebija elektrības. Tur viņa piecus gadus pavadījusi bunkurā, jo, kā pati Broņislava teikusi: “Man bija mēle par garu ar jauno varu.” Vienā brīdī nākusi ziņa, ka viņa tiks apcietināta. Zem grīdas tika ierīkots bunkurs.
“Kad veco klēti pārbūvējām par Dzejas klēti, nebija domas, ka šeit vajadzētu kādu bunkuru, jo tas bija vecajā mājā. Bet scenogrāfs Ivars Noviks, kas visu ko palīdzēja, teica: nē, iekārto bunkuru, ielaid uz piecām minūtēm, pasaki, lai padomā par pieciem gadiem, tad nevajadzēs stāstīt, ko nozīmē piecus gadus pavadīt ārpus dzīves. Viņa gan nebija 24 stundas bunkurā,” stāsta A.Egliena un piebilst, ka naktī B. Martuževa gulējusi mājā, bet uz matracīša, nevis gultā, – lai nebūtu silta gulta, ja atnāk meklētāji.
Mitrās augsnes dēļ bunkuru nevarēja izveidot uz leju, tāpēc tas ir taisīts uz augšu. “Tam ir tāda simboliska tērauda virsma, spoguļa virsma – kā ārpasaule līdz sienai tiek un atlec, atstaro un netiek pie tā, kas ir iekšā. Un tas, kurs ir iekšā, netiek pie ārpasaules. Laiks bija drūms, tāpēc iekšpusē ar baltiem burtiem uz melna fona ir tajā laikā Broņislavas rakstītais. Viņa teikusi, ka dzejolis ir dieva dāvana, kas nokrīt no gaisa. Virs galvas ir krimināllietas vāks ar sprieduma fragmentiem,” par virszemes bunkuru stāsta A.Egliena un mudina četrus ieiet un izjust, kā ir dzīvot bunkurā. Mēs jau ieejam tikai uz brītiņu, tomēr jūtamies neomulīgi. Šobrīd ir grūti iedomāties, kā pastāvīgās bailēs tā var nodzīvot piecus gadus (1946-1951). Pēc tam visa B.Martuževas dzimta tika apcietināta un piecus gadus (1951-1956) viņa bija izsūtījumā Sibīrijā.
Savos dzejoļos B.Martuževa apcerējusi katru koku, katru krūmu ap māju. Tāpat ap māju ir izvietoti “Rakstu akmeņi” – interesanti laukakmeņi ar zīmējumiem un dzejas rindām. Savukārt vecā, pussabrukusī klētiņa pārtapusi par Dzejas klēti. Tur A.Egliena rāda divus bišu stropus un liek uzminēt, kas tur iekšā. Izrādās, tie ir “Dzejas stropi”. Kad izņem kāri, tur ir kāds dzejolis. Tādas “Dzejas kāres” tur ir trīsdesmit.
