Kādā sestdienā devāmies ciemos uz Madonas novadu pie darbīgiem ļaudīm.
Cesvaines muižas kompleksā atrodas smēdes ēka, kas būvēta vēl pirms Cesvaines pils – ap 1880. gadu. Šobrīd ēku iegādājusies trīs bērnu ģimene. Kad ierodamies, smēdes ēkai tiek likts jauns jumts.
“Cesvaines smēde celta pirms Cesvaines pils. Kā jau īsteni saimnieki viņi uzcēla saimniecības ēkas un tad tikai savu māju. Man ir no Latvijas laika avīzes rakstiņš, ka šeit aicināja zemniekus uz semināru, kā pareizi apkalt zirgus. Ēkā bija smēde, tad kokapstrādes darbnīca, pienotavas laboratorija, būvmateriālu veikals, kantoris, dispečeru punkts. Tur stūrī ir soliņš, kuru nevar dabūt ārā no zemes, tikai nofleksēt. Es nezinu, kā tas tur ir iemetināts. Man nāca kundzītes un stāstīja, ka viņas uz tā soliņa sēdējušas un gaidījušas autobusu, savukārt šoferīši gaidījuši norīkojumus, uz kurieni jābrauc un kas ir jāved. Padomju laikos te tāds riktīgs aprites centrs bijis. Tad šeit ir bijis nelikvīdo olu veikals. Tad bijusi nūdeļu ādu glabātava. Tad bijis diakonijs, sociālie dzīvokļi, “humpalas”. Daudziem te ir bijusi darba pieredze, interese, sentiments un atmiņas,” stāsta smēdes tagadējā saimniece Diāna Druvaskalna.
Kamēr aplūkojam ēku, saimniece cep pankūkas, par kurām arī ir savs stāsts. Viņa pieteikusies mājas kafejnīcu dienām, bet, izrādās, vīrs tobrīd bijis aizņemts un nevarēja piedalīties. Tā nu viņa izdomāja, ka varētu piedāvāt viesiem pankūkas. “Tajās trīs dienās man bija pankūkas – maziņās un pildītās ar šķiņķi, sieru un bija ar banāniem un “Nutellu”,” atceras Diāna.
Tagad viņa maina pankūkas pret gabaliņu jumta un cep pankūkas ballītēs, izlaidumos un visur citur, kur ir elektrība. Ēkā darba vēl daudz, bet arī tas, ko redzam, jau ir pievilcīgi. Un drīzumā kā jau smēdē pieklājas apmeklētāji varēšot izkalt arī savu veiksmes monētu.
Muzikāla pietura ar atmiņām
Savukārt Madonas tūrisma piedāvājumā “Iepazīsti Madonas novada skaņas” ir apkopota informācija par 15 vietām, kur var saklausīt dažādas skaņas, arī zvēru sarunas, putnu balsis, dārzu simfonijas, vēja zvanus.
“Esmu liels pašdarbnieks. Kaut kādu apzinīgo savas dzīves daļu no 30+ esmu veltījis tādiem mūzikas pasākumiem kā “Sinepes un medus”. Tad turpinās “Ģitāristu sesija”. Festivāla himna tapusi 1992.gadā,” savu stāstu sāk Imants Pulkstenis, kurš ar sievu saimnieko Praulienas pagasta “Ceļmalās”.
Mums jāatmin, kas dzied šo festivāla himnu. Jāteic, grūts uzdevums. Protams, Imants pasaka priekšā, ka dzirdamas grupas “Citruss”, “Latvian bluz band”, Marijas Naumovas, Haralda Sīmaņa, Gvido Lingas, Agneses no Gulbenes balsis. “Ģitāru spēlē Armands Alksnis no grupas “Credo”. Paši saviem spēkiem no nekā, var teikt, 15 gadus madonieši uzturēja festivālu,” piebilst Imants.
Vaļējā garāžā ir izstāde ar festivāla “Sinepes un medus” un “Ģitāristu sesijas” fotogrāfijām. Visvairāk bilžu ir no “Ģitāristu sesijām”, un par katru bildi Imantam ir savs stāsts. “Tas modelis bija tāds, ka tās jaunās grupas varēja attīstīties. Piesakās uz brīvo skatuvi, pēc tam nākamajā gadā turpina strādāt ar savu repertuāru un mūziku. Un tad viņi varēja piedalīties konkursā. “Ģitāristu sesija” festivālam “Sinepes un medus” bija kā stūres pastiprinātājs automašīnai,” stāsta Imants un ved mūs uz savu atpūtas māju ar pirtiņu. Ejam garām plaukstu nospiedumiem. “Ja Liepājā ir slavas aleja ar bronzas nospiedumiem, tad šeit arī ir dažu nospiedumi,” piebilst Imants. Tālāk seko dziedāšana un spēlēšana, kopīga padziedāšana un “Klimpu” spēles apgūšana, kas izrādās diezgan sarežģīta.
Saskaņā ar dabu
Arī Lazdonas pagasta “Kalni” ir iekļauti skaņu maršrutā, jo tur saimniece ar dažādiem atdarināšanas rīkiem demonstrē gan dzīvnieku, gan putnu skaņas. Un daži putni pagalmā pat atsaucas. Blakus ir ezers Durenītis, kuram priekšā ir uzplūdums, un “Kalni” atrodas uz tādas kā pussalas.
Pirms desmit gadiem saimnieki nopirkuši 1920.gadu mežsarga māju, kura iepriekš gadus desmit stāvējusi pamesta. Tagad tā ir ļoti mājīga dzīvesvieta, kurā atstāti un iestrādāti dabiskie elementi.
Anita Upīte un Gundars Vāveriņš ir biologi un zoologi, tāpēc kalna galā, kur ir Jāņu svinēšanas vieta, ir arī barotava zvēriem. Savukārt ūdenī uzbūvētas mākslīgās ligzdas pīlēm, kas atrodas augstu no ūdens virsmas, lai mazos pīlēnus neapdraudētu plēsēji. Tāpat viņi izveidojuši sev un tūristiem “Atpūtnīcu”, kas ir kompakta pirtiņa.
Vaļasprieks kā dzīvesveids
Bet Irēna un Aivars Kluši Kalsnavas pagasta “Kamenēs” izrāda dārzu ar akmeņiem, ko varētu saukt par akmeņu parku. Saimnieka sirdslieta ir senlietas, kuras viņš ļoti rūpīgi izvietojis vairākos namiņos un arī zem nojumēm. “Es jau ar to aizraujos no skolas laikiem – man monētu kolekcija bija. Un sākās jau pamazām. Kad te to māju uzcēlu, tad te iesākās. Sākumā pats sāku meklēt un sievastēvam daudz kas bija. Tagad jau man ir pazīstami cilvēki, mēs esam tāda kompānija,” stāsta Aivars un ved rādīt savu bagātību. Jāsaka – kā tikai visa tur nav!
Kādā nojumē sakrautas lielas metāla mucas. “Tādu kolekciju neredzēsiet nekur! Tās ir vācu vērmahta mucas. Te sākas ar 1937. gadu, tad 1943., 1940., 1942.gads,” lepojas saimnieks.
Savukārt Irēna stāsta par puķēm un akmeņiem. Trīs vai četras reizes akmeņu kravas esot vestas no Beļavas pagasta. “Mums jau tas ir vaļasprieks, dzīvesveids. Saimnieks visu pats ir būvējis,” saka Irēna un rāda akmeņus, kas atgādina Cūkmenu, dzērāju, spoku. Ir iekārtotas dažas vitrīnas ar fosilijām un atrastiem artefaktiem.
