Smiltenes novada Bilskas pagastā atrodas Mēru muiža. Tajā izvietojies Smiltenes novadpētniecības muzejs. Nosaukums izklausās ļoti dīvaini un pirmajā brīdī atgādina slimību – mēri. Vietējā gide pastāsta teiku, kas vēsta, ka pēc lieliem kariem te jājis briesmīgs jātnieks, vārdā Mēris, melnā apmetnī, melnā zirgā un sarkanu zobenu pļāvis visus, kas pagadījušies ceļā. Viens pāris – vīrs un sieva – uzrāpušies lielā ozolā. Mēris ir aizjājis viņiem garām. Un Mēru iedzīvotājus uzskata par viņu pēctečiem.
“Bet – man šīs teikas cienītājus ir jāapbēdina, jo tā taisnība varētu būt arī cita. Ar nosaukumu Meerhof (vairāk muižas, vairāk vietas – vācu val.) šī vieta parādās kartē jau drusciņ agrāk. Arhīva ziņas vēsta, ka šī vieta nemaz nav tā bijusi mēra skarta,” saka vietējā gide.
Tagadējā muižas kungu māja celta 1905. gadā neorenesanses stilā. Tās īpašnieks Jakobs Hekers iespaidojies no vēlīnā vācu manierisma. Tai ir glezniecisks siluets, iespaidīgi izmēri, celtnes būvapjomu veido divi ar stāviem zelmiņiem rotāti nevienāda lieluma flīģeļi, augsts kārniņu jumta segums ar masīvu kvadrātisku torni un jumta izbūvēm. Pilij bijuši grezni interjeri.
Gide stāsta, ka uz 20. gadsimta sākuma fona šī muiža ir neliela. Telpu ziņā ir vieta vienai ģimenei ar dažiem kalpotājiem. Muižā lielā mērā ir saglabāts plānojums. 1926. gada vasarā ēka pārbūvēta skolas vajadzībām, kura tur darbojusies līdz 2009. gadam. Tad divus gadus darbojies bērnudārzs. Šobrīd ēku apdzīvo Smiltenes novadpētniecības muzejs, kurā var iepazīt gan pašu ēku, gan tās vēsturi, gan īpašā ekspozīcijā iepazīt Smiltenes medicīnas vēsturi.
Muižas lepnums ir saglabāti logi, visos trīs stāvos kopā ir 33 krāsnis, kuras kurināt ir diezgan smags darbs.
Pirms medicīnas ekspozīcijas nonākam priekštelpā, kur ir daudz durvju, turklāt vairākas durvis ir saglabātas oriģinālās. “Katras no durvīm kaut kur ved. Es ļoti mīlu šādas durvis. Man lieks, ka mūsu mākslas, arhitektūras un interjera vēsture ļoti daudz pastāsta arī par cilvēkiem, par to laikmetu, kurā viņi dzīvojuši un ko mēs esam mantojuši,” saka gide.
Vienas no šīm durvīm ved uz torni, kurā izvietota izstāde par Vidzemi 18. gadsimtā.
Gide tur pastāsta: “Pilnīgi nejauši, periodikā meklējot citas lietas par Augustu Jakobu Hekeru, uzrakāmies uz vairākiem ierakstiem, kas vēstī, ka šeit bijusi soda ekspedīcija – Valkā un Cēsīs. Un arī Hekers ir saukts liecināt. Nostāsti vēsta, ka muižā nemieri bija, bet Hekers liecinājis, ka nekādu nemieru muižā nav bijis. Tātad viņš nenodeva šos cilvēkus. Šeit muižā bija laba dzīve, salīdzinot ar citurieni. Mēs uztaisījām pagājušajā vasarā bēniņos burvīgu kultūrvietu, kur vasarā notiek koncerti, teātri, mazas kamerizrādes.”
Kopš 2017. gada muzejā apskatāma ekspozīcija “Smiltenes novada medicīnas vēsture un muzeja pirmsākumi”. Ekspozīcijas pamatā ir Ilzes un Jāņa Krūmalu fotogrāfiju, dokumentu un medicīnisko priekšmetu kolekcija. Gide stāsta, ka remonta laikā aiz kādas līstes maliņas atrasta maza lapiņa, kurā jaunajam muižas īpašniekam pirms pārdošanas aprakstīti muižas stāvokļa fakti.
Un, protams, nevar nepieminēt lielo Mēru dižozolu, kas atrodas pie muižas. Tā vainaga izmērs esot apmēram 33 metri un tas novērtēts kā lielākais Baltijā. Dižkoku pētnieks Guntis Eniņš teicis: “Mēru dižozols aug kā traks!” Un tas ir tas pats koks, kurā, kā vēsta teika, uzrāpušies vīrs un sieva, glābjoties no melnā jātnieka Mēra.
