Cēsu novada Raiskuma pagasta “Žagatās” saimnieko Dins Sumerags. Viņš ir ne tikai Latvijā vecākās mucinieku dzimtas tradīciju turpinātājs, bet arī otolaringologs un mūziķis. Vispirms nelielā kamerzālē mājas otrajā stāvā noklausāmies koncertu, ko sniedz Dins ar sievu Dženiferi. Pēc tam Dins pārģērbjas, kā viņš saka, darba drēbēs un stāsta par mucu tapšanu.
“Dzimta, no kuras es nāku, skaitās jau piektā paaudzē mucinieki. Mana vectēva vectēvs uztaisīja savu pirmo mucu 1869.gadā. Tā tie amata noslēpumi gāja līdz šai dienai. Tagad man ir doma uztaisīt, ka varētu te mācekļi nākt un iemācīties taisīt mucas,” stāsta Dins.
Tad viņš jautā, kādēļ mucas vispār tika izgatavotas. Protams, lai uzglabātu produktus, bet ne tikai. “Mucas pirmo reizi radās senajā Mezopotāmijā, Babilonijā tieši transportam. No kuģiem bija dēļi nolikti, un muca, kurai ir vēderiņš, ripo labi un nav jāstiepj uz muguras. Tā nu no vienas valsts uz otru gan siļķes, gan kāposti ceļoja mucās. Tagad gan mucinieku vairs nav daudz, bet vīna ražotņu arvien vairāk pasaulē. Es arī taisīju Sabiles vīna dārziem mucas, tagad visi grib audzēt vīnogas un taisīt vīnus,” stāsta mucinieks.
Ozoli – resni, bet zaraini
Katra mucas stīpa ir konusveidīga. Tagad ir stīpu valcis, bet agrāk to ar āmuru visu sita. Vienai stīpai, lai metālu izsistu konusveidā, jāsit 250 sitieni. Kad muca ir jau uztaisīta, izvārīta, tad visa bija jānopucē ar ēvelītēm, kamēr spīd un laistās.
Uzzinām, ka mucas gatavo no ozolkoka, bet priedes, egles koksni izmanto dažādiem kubuliem.
Ozoli Latvijā ir diezgan resni un zaraini, tāpēc industriālas mucu ražotnes mums nav. “Francijā ozoli ir kā priedes, simts gadus un vairāk veci. Viegli izzāģēt. Pie manis bija atbraucis viens no Austrālijas, domāja eksportēt no Latvijas ozolus, bet nesanāca, jo ļoti maz ir tā bezzaru materiāla, bet mucām vajag, lai nebūtu zaru. Tāpat arī visas gadskārtas ir precīzi jāsaliek, kas arī ir diezgan sarežģīti. Kad tu zāģē to baļķi vai skaldi, tev viņš jāgroza tā, lai visas gadskārtas būtu pareizi pēc seno laiku likumiem. Tagad diemžēl tos likumus mazāk ievēro, uzreiz sazāģē, tad gadskārtas nav pareizi. Tad ielej ūdeni, bet pēc gada visi tie dēlīši sāk krustu šķērsu iet,” skaidro Dins un piebilst, ka koks jāžāvē trīs četrus gadus, bet procesu paātrina ar vakuuma kalti.
Bija jāmācās septiņus gadus
“Senos laikos mucinieki bija vieni no spēcīgākajiem pēc kalējiem. Sēdēja uz beņķa, ņēma dēlīti un pēc šablona, kur tiek pieregulēti leņķi, visu ziemu “trenējās”. Darbs ir ļoti smags. Tagad jau izdomātas visādas ēveles un frēzes. Mans vectēvs, kurš arī bija mucinieks, taisīja mucas dienu un nakti tā, ka diezin vai tagad ar visām ēvelēm un frēzēm tiktu viņam līdzi. Un arī kvalitāte senos laikos bija, jo bija visādi noslēpumi, kas no paaudzes uz paaudzi gāja, vienkārši pazuda. Vecie meistari ne vienmēr gribēja atklāt tos saviem mācekļiem. Agrāk, lai iemācītos mucas taisīt, bija jāmācās septiņi gadi. Un tad vēl tas māceklis sākumā kādus divus gadus istabas slaucīja, gatavoja ēst, tikai trešajā gadā tika klāt. Pēc septiņiem gadiem neviens vairs baigi negribēja vēl kādu mācīt. Mans vectēvs arī man pat tā negribēja visu atklāt. Visu par mucām atklāja man viņa brālis mucinieks. Mana vectēva brālis, kad aizgāja kaut kur uz veikalu un ieraudzīja ķipīti, pēc tam nakti negulēja. Es saku: kāpēc nakti negulēji? Viņš saka: “Šausmu lietas es tur ieraudzīju – kaut kādu ķipīti veikalā. Kā var vispār tā atļauties strādāt – gadskārtas tur nepareizi!” Senos laikos viss bija tā pamatīgi,” stāsta mucinieks.
Mucām dēlīšus vāra, lai tie kļūtu mīksti un varētu visu savilkt. Darbs tiešām nav viegls, par to liecina smagais āmurs. “Man kādreiz tētis teica: “Tu tikai nepārstrādājies!” Es domāju: kā tad var pārstrādāties? Bet vienreiz dzīvē man sanāca. Nāca Jāņi tuvāk un bija kādas divdesmit mucas jāuztaisa. Iedomājieties, cik sitienu vajag! Pirms Jāņiem tad sanāca strādāt trīs diennaktis. Kad nāca Jāņu rīts, domāju, ka, redz, cik labi – visu esmu paspējis! Kad piecēlos, roka bija uzpampusi un to nejutu, visi nervi bija saspiesti no pārstrādes. No tā laika tiešām vairs nepārstrādājos,” teic Dins.
Prezentācijas materiālā redzama lielākā muca pasaulē, spēcīgākais zāģis pasaulē, kā arī mucinieka gatavotās lietas – dažādi spaiņi, vannas, mucas zem izlietnēm, kubuli, kā arī, protams, mucas.
“Pieprasījums pēc muciniekiem ir ļoti liels, mani pat aicināja uz Austrāliju mucu rūpnīcā kaut ko vadīt, solīja lielas naudas, bet es paliku Latvijā, jo arī šeit vajag muciniekus. Mana vectēva brālis izmācīja septiņus mācekļus. Bet, tikko mācekļi izmācās, viņi izvēlas vieglāku amatu, jo pie mucām ir daudz roku darba un nav uzreiz tik finansiāli izdevīgi. Tāpat darbs ir reizēm ļoti bīstams, jo jāgāž ļoti lieli koki. Gadās, ka ozolos ir iestrēgušas lodes, tad tas vairs neder. Mēs arī laižam mucā uguni – jo tumšāka muca, jo vīns ir tāds tumšs. Principā Latvijas ozolkoka mucās turēts vīns ir garšīgs,” saka Dins.
