Lihula ir maza Igaunijas pilsēta ar 1200 iedzīvotājiem Lēnes apriņķī, kas atrodas dažādu seno tirdzniecības ceļu krustojumā. Lai gan Lihulā akmens laikmeta senlietas nav atrastas, daudzi nejauši atklājumi liecina, ka tajā laikā cilvēki šeit dzīvojuši. Senākā pastāvīgās dzīvesvietas zīme apkaimē ir akmens kaps no 5.-6.gadsimta.
Lihulas muižas ēkā kopš 1995.gada atrodas muzejs. Klasicisma stila divstāvu mūra muižas galvenā ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām, celta 1824.gadā. Ēkas fasādi ar slīpo jumtu rotā portiks ar četrām kolonnām, ko rotā trīsstūrveida frontons. Frontona karnīzes ir dekorētas ar zobu griezumu. Ēkai raksturīgi arī zemie bēniņu logi. Bet parastam tūristam pirmās acīs iekrīt skaistās koka durvis.
Muzejā var gūt ieskatu par Lihulas un Dienvidlēnes apriņķa vēsturi, kā arī Lihulas pilskalna arheoloģiskajiem pētījumiem. Izstādē ir arī aplūkojami Lēnes apriņķim raksturīgie etnogrāfiskie priekšmeti – Lihulas puses tautastērpi, ziediem izšūtie paklāji, kamanu segas un darbarīki.
Muzejs tiešām ir skaists! Vietējā gide parāda mums arī muižas apkārtni. Vienīgais mīnuss – ir grūtības sazināties ar gidi, jo neprotam igauņu valodu, bet viņa neprot citas valodas. Tad nu vairāk skatāmies un pētām paši. No senajām bīskapa un ordeņa pilīm gan vairs palikušas tikai drupas un pagrabi.
Bīskapa pils
Vēstures dati liecina, ka 1211.gadā Rīgas arhibīskaps Alberts iecēla amatā Lihulas un Igaunijas bīskapu Teodorihu. Bīskapijas centram bija jābūt Lihulā. Bīskapa pils celtniecība sākās pēc tam, kad vācieši iekaroja Igauniju 1238.gadā, un tika pabeigta 1242.gadā. Bīskaps savu pili dalīja ar Teitoņu ordeni, tomēr viņu attiecības kļuva diezgan saspringtas, un bīskaps drīz sāka meklēt mierīgāku vietu. 1251.gadā viņš pārcēlās uz veco Pērnavu un 1279.gadā uz Hāpsalu.
Galvenā Lihulas pils atradās ovālas formas kalna galā, ko ieskauj mūris. Kalna ziemeļu un rietumu malas bija stāvas, bet dienvidu un austrumu malas bija slīpas. Tāpēc pili dienvidos un austrumos aizsargāja divi atsegumi, kurus atdalīja sausi grāvji un akmens sienas.
Livonijas kara laikā pils vairākkārt mainīja īpašniekus un tika nopietni bojāta. Pēdējo reizi tā aplenkta 1581.gadā. Pēc kara tika nolemts, ka pili vairs neatjaunos. 1643.gadā Zviedrijas karaliene Kristīna deva atļauju to nojaukt. Pils akmeņi tika izmantoti muižas mūra ēku būvniecībai.
13.gadsimtā tajā pašā vietā Lihulā atradās igauņu cietoksnis. Pirmo reizi tas minēts 1220.gadā. 1220.gadā cietoksni ieņēma zviedri. 1220.gada 8.augustā igauņi to aplenca un nodedzināja. Runā, ka tajā dienā miruši 500 zviedri. Mūsdienās šai kaujai Lihulā ir veltīts piemineklis.
No 1990. līdz 1996.gadam Lihulā tika veikti arheoloģiskie izrakumi galvenās pils austrumu pusē, kur tika atsegtas galveno vārtu priekšaizsardzības sistēmas sienas. Aizsarggrāvis galveno vārtu priekšā bijis 17 metrus plats un 7 metrus dziļš. Arheologi noņēmuši 3,5 metrus kaļķakmens slāni un izpētījuši, ka pilī bijusi arī sudraba kaltuve, kā arī atklājuši telpu, kurā bīskaps bijis ieslodzīts. Pētījumi liecina, ka Lihulas bīskapa pils bijusi viena no savdabīgākajām 13.gadsimta aizsardzības celtnēm Baltijā.
Lihulas muiža
Pie Lihulas pils jau 13.gadsimtā tika izveidotas tā sauktās bīskapa un ordeņa muižas. 1630.gadā Lihulas muiža kļuva par privātīpašumu, kad Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs to kopā ar diviem tuvējiem ciemiem pārdeva Ake Totam.
Ap 1840.gadu tika pabeigta tagadējās muižas ēkas, jaunu staļļu, noliktavas un papildu ēku celtniecība. Laika gaitā muiža piederēja dažādām ģimenēm.
Igaunijas Republikas pirmsākumos muižu ieguva igaunis Kari Timbergs. Saskaņā ar 1920.gada Agrāro likumu neatkarīgi no īpašnieka tautības bija jānodod lieli zemes īpašumi, un tā Kārlim Timbergam palika tikai muiža. 1940.gadā tā tika atsavināta, un tās pēdējais īpašnieks parlamenta deputāts Ado Rosiorgs tika nosūtīts uz Sibīriju.
Padomju laikā muižas interjers tika ievērojami izmainīts, izbūvējot starpsienas, lai ēkā izvietotu Lihulas sovhoza dzīvokļus un kantori.
1995.gadā muiža tika atdota Ado Rosiorga meitai, kura dāvināja Viduslaiku Lihulas fondam muižas ēkas un to apkārtējo zemi.
