Neapole (itāļu: Napoli) ir pilsēta Itālijas dienvidos pie Tirēnu jūras Neapoles līča. Tā ir trešā lielākā pilsēta Itālijā aiz Romas un Milānas un lielākā Dienviditālijas pilsēta. Neapole ir picas dzimtene, un es tur pavadīju trīs dienas, kuras bija kontrastu bagātas.
Braucot no lidostas uz pilsētas centru, es jau pirmajās minūtēs sapratu, ka Neapole nudien nav mierīga pilsēta. Tā ir haosa un kontrastu pilna!
Pie gājēju pārejas pamanīju automašīnu, kurai abas sānu durvis bija aptītas ar plēvi – tā izskatījās gluži kā spēļu mašīnīte, kura ir salabota ar līmlenti, lai neizjuktu pavisam. Tāda ir Neapoles satiksme. Dīvaini, bet visapskrāpētākās un sadauzītākās ir tieši vismazākās automašīnas. Lielās ir jaunākas, tāpēc varbūt to vadītāji brauc uzmanīgāk, vai arī mazās no lielajām izvairās. Jebkurā gadījumā, ja Neapolē ejat garām automašīnu rindai, gandrīz katra ir saskrāpēta vai iebuktēta.
Kafija – gluži kā reliģija
Lai arī satiksme Neapolē ir haotiska, cilvēki iestādēs ir gana lēni. Ja esi kaut kur ieradies 30 minūtes iepriekš, tevi nelaiž iekšā. Tieši tādēļ devos uz vietējo kafejnīcu, kur mani arī ļoti lēnām apkalpoja, bez steigas, itāļu mierā. Ja jūs Itālijā paprasīsiet kafiju, jums mazā krūzītē ielies espreso. Ja gribas lielāku krūzīti, tad ir jātaujā pēc “americano” vai “long coffe”. Pie kafijas un pie visiem pasūtījumiem restorānos standartā paredzēts arī ūdens. Pie kafijas to pasniedz tāpēc, lai ūdeni izdzertu pirms tam un labāk izjustu kafijas garšu. Man gan to mazliet gāzētu patika dzert tieši pēc kafijas, jo tad pēc tumīgas kafijas rodas spirgta svaiguma sajūta.
Itāļi gan būtu šokā par to, ka Latvijā ieber dabīgo kafiju krūzītē un aplej ar karstu ūdeni. Stāstot to Itālijā, jutos gluži vai atzīstamies lielā noziegumā. Tāpat uz jums noteikti skatīsies dīvaini, ja jūs pasūtīsiet kapučīno vakarpusē, jo Itālijā kapučīno var dzert tikai no rīta. Kafiju gan var dzert, cik uziet, bet, ja Latvijā es varu izdzert pāris kafijas krūzes dienā, no viena espreso Itālijā man jau stājās sirds.
Neapolieši – gan sirsnīgi, gan ļoti vēsi
Neapoles cilvēki ir dažādi. Daži ir bezgala draudzīgi, smaidīgi un atsaucīgi, bet ir reizes, kad tu pat īsti nesaproti, kāpēc cilvēki šķiet pat rupji. Kafejnīcu personāls ne vienmēr ir smaidīgs, viņiem nav ierastas pieklājības mazās sarunas.
Pilsētas satiksme ir tikpat haotiska kā TV sižetos rādītā Indijas satiksme. Pīpināšanas troksnis kļūst gluži vai par pavadošu troksni visas manas uzturēšanās laikā. Ja tu pārvietojies pa šauru ieliņu, automašīna var pabraukt garām lielā ātrumā, pat nepapīpinot.
Bezgala skaista un grandioza arhitektūra mijas ar aplupušiem namiem, un tālākos pilsētas stūros var just arī urīna smārdu. Te ļoti krasi var redzēt dzīves veiksmīgos un bagātos un tos, kuriem nav veicies vai nu citu, vai savas vainas dēļ. Pilsēta ir pārpildīta arī ar citzemju iebraucējiem, kuri šeit meklē laimi.
Mafija un tās darbība
Jāatzīmē, ka Neapoles reģionā darbojas viena no vecākajām un lielākajām mafijām Itālijā – kamorra, kura pielīdzināma Sicīlijas mafijai. Daudzi saka, ka līdz ar to Neapole ir bīstama, taču ikdienā vienkāršs iebraucējs to nevar just. Mafijas biedri nav tikai huligāni, tie ir grupējumi, kuri pārvalda pilsētu. Tā, piemēram, tieši kamorra ir pārņēmusi ienesīgo atkritumu pārstrādes biznesu un pārvalda pilsētas atkritumus, tos nereti dedzinot – toksiskos atkritumus samaisa ar tekstilu, lai vieglāk būtu sadedzināt. Neapoles gaisa kvalitāte ir ļoti slikta, un daudzi cilvēki protestē, lai panāktu vēlamās pārmaiņas Neapolē.
Neapoles ielas, lai arī tik košas un dažādas, vieš arī tādas cilvēciskas skumjas par to, ka lielpilsētās ir jāizdzīvo, kā nu tu to māki. Pēc šādiem braucieniem sava mazpilsēta šķiet gluži vai svētība un tās klusums – pat privilēģija. Un Latvijas tīrais gaiss – nudien īsta bagātība!
