Iespējams, tāpēc, ka nepārzinu Lietuvu ļoti labi, iepriekš par šo pilsētu pat nebiju dzirdējusi. Jonišķēle ir pilsēta Lietuvā, Panevēžas apriņķī, Pasvales pašvaldībā. Pilsētas tiesības tai ir kopš 1950.gada – rakstīts “Tezaurs.lv”. Vietējā muzeja darbinieks vēsturnieks Viktors Stanislovaitis saka, ka šobrīd Jonišķēlē dzīvo apmēram tūkstotis iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse ir bērni. Tomēr Jonišķēle ir pilsēta, un vietējie iedzīvotāji ar to ļoti lepojas. Turklāt pilsētai ir diezgan interesanta vēsture.
Mūsu ekskursija pa Jonišķēli sākas parkā. Atraktīvais Viktors gandrīz vienā elpas vilcienā izstāsta, ko katra skulptūra šajā parkā nozīmē – ej nu saproti, cik tur patiesības, jo smejamies gandrīz par katru viņa teikumu. Parkā ir vējdzirnavas, kas it kā “ražo elektrību”, lielākais sols reģionā ar pūķa trīs galvām, piemineklis aukstajai zupai, Ikars, kas lido debesīs.
“Blakus atrodas ūdenskrātuve, ko mēs lepni saucam par Jonišķēles jūru. Visi, kas atbrauc, gan saka, ka tā ir tikai peļķe, bet viņi neko nesaprot,” saka Viktors.
Burvju akmens
Bet galvenais apskates objekts šajā parkā ir burvju akmens, tā teikt, gribi – tici, negribi – netici.
“Šis akmens daudzus gadus gulēja Mūšas upē, kas tek arī Latvijā pie Bauskas (izrādās – Mūsa). Tas ir brīnumains akmens, kuram piemīt daudz un dažādas īpašības. Galvenā – ja pie akmens pieiet ļauns cilvēks, akmens sāk raudāt sarkanas asaras. Bet jūs varat būt mierīgi, jo šis akmens ļoti reti raud. Manā ļoti ilgajā gida karjerā tas nav raudājis, bet, ja parādīsies asaras, tad fotografēsimies. Ja jūs skatīsieties ne tikai uz mani, bet arī uz akmeni, tad ieraudzīsiet, ka tas nav parasts akmens. Uz tā ir dubultkrusts. Seno lietuviešu skatījumā šis dubultkrusts ir valdnieka krusts. Senos laikos pie tādiem akmeņiem savam valdniekam zvērestu deva viņa armija. Tas ir rituālu akmens. Šo akmeni apmēram pirms piecpadsmit gadiem atveda uz šo parku. Kopš tā laika novērots: ja pie akmens pastāv cilvēks, kam sāp galva, locītavas, ir problēmas ar asinsspiedienu, viņš sāk justies labāk. Mums ir tāda “vecmāmiņu armija”, kas regulāri nāk pie akmens rīvēt savus kaulus un pēc tam skraida kā jaunas meitenes. Bet pats galvenais – šis akmens var palīdzēt apprecēties jebkurai pasaules meitenei. Mēs dodam simtprocentīgu garantiju, ka tas strādā. Tur gan nepietiek tikai gribēt apprecēties, bet obligāti jāzina arī, ar ko tieši grib precēties. Pilnmēness pusnaktī meitenei jāiet pie akmeņa kailai un vismaz vienu minūti ļoti stipri jādomā par šo cilvēku. Pēc tam viss ļoti vienkārši – pēc 33 dienām un 3 stundām baltā zirgā viņš pie jums atnāks,” stāsta gids un piebilst, ka arī vīriešiem šis akmens palīdz, ja viņiem ir problēmas ar sievietēm. Protams, visi esam izsmējušies līdz asarām.
Piederēja Švobam
Jonišķēlei kā vietai ir notikumiem bagāta vēsture, ko gids izstāsta vairākos elpas vilcienos.
“Visos laikos līdz 20.gadsimta otrajai pusei mēs, ziemeļu Lietuva, bijām Rīgas cilvēki, nevis Viļņas, jo Rīga bija tuvāk nekā Viļņa. Tāpēc visas galvenās lietas mēs darījām Rīgā. Upe Mūša visos laikos bijusi robeža starp katolisko Lietuvu un protestantu evaņģēlisko Latviju. Piecu kilometru attālumā ir tāda vieta Švobiškis. Pirms 400 gadiem Jonišķēle bija Jenišķu ciems un piederēja muižkungam Martinam Švobam. Jau 1606.gadā Švobiškis bija pilsēta un tai bija sava baznīca. Kad Švoba pieņēma kalvinismu, katoļu svētnīca tika pārveidota par reformātu baznīcu. Gar Mūšas upi ir daudz ciemu, kuru vēsture saistīta ar baltvāciešiem. 1606.gadā Jonišķēlē tiek uzcelta pirmā katoļu baznīca. Tā bija no koka un stāvēja 100 gadus, līdz nodega. Pēc tam tika uzcelta mācītāja māja, kas darbojās līdz 2. pasaules karam. Pēc kara tajā mājā kādu laiku bija KGB, tika nomocīti daudzi iedzīvotāji. Pēc tam šajā ēkā bija bērnudārzs, kurā es arī kādreiz gāju. Tagad tur dzīvo visā Lietuvā pazīstama dziedniece, kas ārstē cilvēkus ar zālītēm,” stāsta Viktors.
Sāk saimniekot Karpu dzimta
18.gadsimta sākumā Jonišķēli nopērk muižnieks Karps no ļoti senas dzimtas, kurai ir 1500 gadu vēsture. Viņi dzīvoja Spānijā, tad 500 gadus Itālijā. 16.gadsimtā viņi atbrauc uz Lietuvu.
“Karpam ir jauna skaista sieva Johanna, kuru viņš tā mīl, ka visiem vietējiem iedzīvotājiem ciemu Jenišķis liek saukt viņas vārdā – Johanisķēle. Tā ciems saucas līdz 1. pasaules karam, pēc tam atkal ir Jonišķēle,” stāsta vēsturnieks.
Karpu dzimta bija viena no visbagātākajām dzimtām Lietuvā. Karps teicis savam dēlam: ja viņam piedzims dēls – mantinieks, viņš mantos visu muižu, bet, ja piedzims meita, tad nedabūs neko.
“Piedzimst meita, bet, protams, jaunais Karps grib dabūt naudu. Viņš savu meitu samaina ar kalēja dēlu. Viņš dabū zemi un naudu un kļūst par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Lietuvā, taču vēl simts gadus vietējie iedzīvotāji runā, ka viens no Karpiem svešo kalēja meitu mīlējis vairāk nekā savu dēlu. Nav zināms, cik patiesa ir šī leģenda, bet kapos ir kapavieta, kur apglabāta meitene ar kalēja uzvārdu, taču tiek uzskatīts, ka tā ir Karpa meita,” saka Viktors.
Viņam ir arī stāsts par to, kā Karps izglāba Jonišķēles iedzīvotājus no bada nāves.
“18.gadsimta beigas un 19.gadsimta sākums reizēm tiek saukts par “mazo ledus laikmetu”. Tas bija ļoti grūts periods visā pasaulē. Vasarā temperatūra reti paaugstinājās augstāk par 10 grādiem, bet reizēm vasarā uzsniga sniegs un nenokusa divas trīs nedēļas. Nekas neauga, un visā Eiropā cilvēki mira no bada. Ir saskaitīts, ka Eiropā nomira apmēram 15 miljoni cilvēku. Tādā grūtā laikā Karps Jonišķēlē ceļ klosteri. Karps celtniecībai savāc visus reģiona vīriešus, kuri sastājas trīs rindās 4-5 kilometru garumā. Viņi no rokas rokās nodod ķieģeļus. Tā ir vienīgā baznīca Lietuvā, kas uzcelta ar visa reģiona rokām. Karps par tīru zeltu pērk no Eiropas graudus un maksā ar tiem šiem cilvēkiem. Tādā veidā viņš uzcēla klosteri un izglāba šo reģionu no bada. 1792.gadā celtniecība tika pabeigta. Pēc diviem gadiem zibens iesper pirmajā koka baznīcā. Klosteris paliek tukšs, bet baznīcu viņš atdod vietējiem iedzīvotājiem. Ir daudz leģendu par baznīcu, piemēram, ka tur noslēpts zelts un ka uz Karpa muižu ved pazemes eja, bet divas ir galvenās. Karps ļoti lepojies ar savām itāļu saknēm, un Itālijā kaut kur atrodas tāda pati baznīca kā šeit. Otra leģenda stāsta, ka viens Karps nogalina savu brāli un tas sāk viņam nakīs rēgoties. Viņš brauc pie Romas pāvesta un lūdz piedošanu. Viņš piedod, bet liek uzcelt baznīcu zārka formā, kas būtu redzama no viņa guļamistabas loga. Ja labi ieskatās, var iztēloties,” stāsta gids.
Pirms 200 gadiem Jonišķēle pieder jaunajam Karpam, kurš mācās Viļņas universitātē un daudz ceļo pa pasauli. 24 gadu vecumā viņš saslimst un maksā 100 000 zelta rubļu, lai uz Jonišķēli atbrauktu pasaulslavens profesors no Venēcijas.
“Diemžēl 28 gadu vecuma viņš nomira, taču pirms tam paguva uzrakstīt testamentu. Šis Karps atbrīvoja no dzimtbūšanas visus viņa pakļautībā esošos cilvēkus. Viņš testamentā atstāja 400 tūkstošus zelta rubļu, lai uzbūvētu skolu un slimnīcu. Dīvainākais, ka mantojuma pārvaldīšanai un testamenta izpildei izvēlēts nevis vietējais mācītājs, bet gan Viļņas Universitāte. 1810.gadā Jonišķēlē atver vienīgo Lietuvā, vienīgo Krievijas Impērijā, vienīgo Eiropā un varbūt vienīgo pasaulē universitātes sākumskolu un universitātes slimnīcu. Tagad tā ir pati vecākā slimnīca Lietuvā, kas darbojas joprojām,” stāsta Viktors.
Nodibina Jonišķēles republiku
Viņš stāsta – kad 1918.gadā Lietuvā pasludina neatkarību, pēc divām nedēļām šo ziņu uz Jonišķēli atved vietējais skolotājs.
“Tolaik Jonišķēle bija apgabala, kurā ietilpa Pasvale, Birži, Pakroja, centrs. Dzīvoja apmēram 5000 cilvēku. Vietējie iedzīvotāji sprieda, ko darīt tālāk, jo vecās varas vairs nebija, bet arī jaunās vēl nebija. Bija tikko beidzies 1. pasaules karš. Cara zaldāti atgriezās no vācu gūsta un pa ceļam uz mājām nodarbojās ar laupīšanu. Dzīvot bija nedroši. Pagaidu valdība Lietuvā pieņēma lēmumu, ka katrā ciemā jānodibina pašaizsardzības nodaļas, lai varētu pasargāt vietējos iedzīvotājus. Radās jautājums, kur ņemt ieročus un par ko nopirkt. Par labāko valūtu kļuva olas, speķis, alus. Pirmie septiņi ieroči tika nopirkti Bauskā par speķi. No tiem trīs pat šāva, bet pārējie bija sarūsējuši. Ja jums kādā tumšā vietā draudēs ar ieroci, jūs taču neprasīsiet, vai tas šauj. Divu nedēļu laikā šeit visi apbruņojās un laupīšana beidzās,” saka gids.
Viņš stāsta, ka 1. pasaules kara laikā vācieši uzcēla šaursliežu dzelzceļu no Šauļiem līdz Jonšķēlei. Pēc kara vietējie Šauļos atraduši kādu Jozasu, kurš 20 gadus Pēterburgā dzelzceļa stacijā bija čemodānu nesējs.
“Ar to pietika, lai viņš sāktu vadīt vilcienu un kļūtu par stacijas priekšnieku. Par 40 mucām alus vietējie nopirka tvaika lokomotīvi, vagonu, platformu. 1919.gada sākumā vācieši aizgāja, atnāca boļševiki un okupēja daļu Lietuvas. Izsludināja mobilizāciju. No mobilizācijas atbrīvoja visus Jonišķēles iedzīvotājus, lai viņi veiktu slepenu misiju. Misija bija uzņemt boļševikus un viņiem palīdzēt. Bet iedzīvotāji gatavoja sacelšanos, lai varētu okupantus aizdzīt. 1919.gada sākumā Jonišķēlē notika neskaitāmas kāzas un bēres – ne mazāk par divām reizēm nedēļā varēja vērot bēru procesijas, nesa krustu, vainagus, ļoti lielu zārku. Aiz zārka gāja raudoša atraitne. Katru nedēļu viena un tā pati. Gāja mācītājs. Visi iegāja baznīcā un kaut kur pazuda. Šajā zārkā bija ieroči, kurus viņi pēc tam izdalīja apkārtējos ciemos. Mācītājs zem sutanas varēja noslēpt 15 granātas, viņš brauca uz Šauļiem uz vācu zonu, pret speķi iemainīja granātas un veda uz Jonišķēli. Tā kā boļševiki neļāva pulcēties kopā vairāk par trīs cilvēkiem, tad regulāri rīkoja kāzas un bēres. Aprīļa sākumā vietējie aplenca boļševiku štābu un izdzina viņus. Viņi uzvilka savu karogu – melnu ar galvaskausu un diviem kauliem, un šausmīgu uzrakstu – “Jonišķēles nāves bataljons”. Bataljonam bija 1500 labi apbruņoti cilvēki. Viņi izdzina boļševikus no teritorijas un nosauca to par Jonišķēles republiku, kas pastāvēja gadu. Tad atgriezās boļševiki, atkaroja Biržus. Vietējie iedzīvotāji vilcienam priekšā pielika platformu, uz tās no visa, kas pa rokai, izveidoja kaut ko līdzīgu lielgabalam, nokrāsoja to melnā krāsā un brauca boļševiku virzienā šaudīdamies. Boļševiki domāja, ka tas ir bruņuvilciens. Kamēr viņi gaidīja no Bauskas artilērijas pastiprinājumu, vietējie uzpirka vāciešus un uzvarēja,” stāsta Viktors.
1919.gada aprīlī šis bataljons aizstāvēja aptuveni 70 kilometrus garo frontes līniju – no Latvijas robežas līdz Bernatoņu ciemam pie Panevēžas. Vēlāk šis Jonišķēles bataljons pievienots Lietuvas regulārajai armijai.
