Nu kā tik visa tur nav! – tieši tā gribas teikt par Mazsalacas muzeju, kas atrodas senās Valtenberģu muižas pilī Valmieras novadā.
“Šeit muzejs ir no 2015.gada. Ēka būvēta no 1776. līdz 1780.gadam. Savu nosaukumu tā ieguva no viena no pirmajiem īpašniekiem barona Valtenberga. Viss, kas vajadzīgs saimes izdzīvošanai, šeit riņķī bija. Laika gaitā un varas maiņas rezultātā īpašnieki arī mainījās. 1905.gada nemieru laikos muiža tika nodedzināta, bija palikušas tikai sienas un grīdas. 1912.gadā uzlika jumtu, lai muiža neietu bojā. 1920.gados muižu nacionalizēja un baronam izmaksāja kompensāciju. Īpašumtiesības pārgāja valstij. Un tad no tiem gadiem šeit atjaunoja telpas 20.-30.gados un pielāgoja skolas vajadzībām. Var teikt, ka līdz 2013.gadam šeit bija skolas. Tagad no 2015.gada – muzejs. Otrajā stāvā mums ir samariešu biedrībai dienas centrs,” stāsta muzeja gide.
Varbūt tomēr ir spoki…
Protams, kā jau pilī uzdodam jautājumu par spokiem. “Pati es tam galīgi neticu, jo uzskatu, ka visu var izskaidrot. Bet pēc dažiem gadījumiem es sāku domāt, ka laikam tomēr tie ir. Reiz es biju viena pati un skaidri dzirdēju, ka pa flīžu grīdu vīrietis iet ar gumijas zābakiem. Es tieši tādu skaņu dzirdēju. Protams, ar trīcošām rokām izgāju no kabineta, bet neviena nebija. Kad ar kolēģi sākām runāt, izrādījās, ka viņa arī esot to pašu dzirdējusi. Pirms tam bija vēl viens gadījums, kad es vīrieša balsi dzirdēju,” stāsta gide.
Ar to sākās muzejs
Pavisam muzejā ir septiņas pastāvīgas ekspozīcijas, vienīgi mainās ekspozīcijas koridorā. “Šobrīd koridorā izvietota Valmieras muzeja ekspozīcija par Ainažu-Valmieras-Smiltenes šaursliežu dzelzceļu. Bet pirmā ekspozīcija, ar ko sākās muzejs, ir Valtera Hirtes kokgriezumi. Viņš Mazsalacā nodzīvoja 70 gadus un dzīvoja pavisam vienkārša cilvēka dzīvi. Bet viņš bija ļoti vērīgs pret apkārtni, dienasgrāmatās rakstīja par visu, ko redzēja un kas viņam patika. Kad viņš jau bija pensijā, tad radīja šos darbiņus. Kaut gan ar kokgriešanu viņš sāka nodarboties, vēl maziņš būdams, kad gāja ganu gaitās un slēpās zem Tūteres ozola no lietus un saules stariem. Tur bija ļoti liels dobums, kur viņš mēdza līst iekšā un spēlēties. Tāpēc šis ozols bija viņam ļoti tuvs. Kad 1967.gadā negaisa laikā ozols nolūza, viņš sacirta bluķīšus un tad veidoja figūriņas. Viņš izmantoja dažādas koksnes. Ar katru figūriņu saistās kāds atgadījums no dzīves. No visām figūriņām 174 ir velni,” stāsta gide un piebilst, ka filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” varonī, ko spēlēja Ēvalds Valters, var pamanīt dažas līdzības ar Hirti.
Zvani, pelītes un citas lietas
Un tad vēl ir tāda skanoša kolekcija – visvisāda izmēra un izskata 506 zvaniņi. Zvanu kolekciju muzejam 2015.gadā uzdāvinājis vietējais iedzīvotājs Ēriks Celmiņš. Zvaniņi ir gan no stikla, gan metāla, gan porcelāna, gan kristāla. Un vēl turpat ir neliela kafijas pupiņu grauzdēšanas pannu kolekcija, kausiņi dzērienu sildīšanai, svari un metāla vāzes, kā arī gludeklis un plēšas.
Apskatei Mazsalacas muzejā ir izlikti arī vairāki izcilu mazsalaciešu dzimtas koki, piemēram, Ērenpreisu, Pēkšēnu, Vidausku, Hirtes, Kundziņa dzimtu. Dzimtu koku veidotājs ir dzimtkoku pētnieks Jānis Plūksne, bet idejas autore – Nellija Nurmika. Pavisam kolekcijā ir ap 40 dzimtu koki.
Tāpat var aplūkot vietējā iedzīvotāja un mednieka Arņa Šteinberga medību trofeju kolekciju. Izbāzeņu kolekcijā gan nav tikai nomedītie dzīvnieki, bet daži ir atrasti miruši uz autoceļiem, mežā, ezerā.
Vēl citā telpā iemitinājušās 1300 lielākas un mazākas pelītes. Tās atceļojušas no Kanādas, Hamiltonas. Tur dzīvojusī latviete Ilga Andersons, kura dzimusi Mazsalacā, uzdāvinājusi savu kolekciju muzejam. 1957.gadā, kad Ilgai bija četri gadi, vecmāmiņa uzdāvinājusi divas pelītes, no kurām tad arī sākusies šī kolekcija. 2010.gadā kolekcija nonāca Mazsalacas muzejā. Peles ir visur un no visa kā. Bet interesantākie eksponāti dzīvo un mūzikas pavadījumā veic dažādas kustības gan uz šujmašīnas, gan uz rakstāmmašīnas, gan uz klavierēm un pat tējkannā.
– Teksts un foto: Pārsla Konrāde
