Izdzirdot Peipusa ezera vārdu, pirmais, kas nāk prātā, ir zivis un sīpoli. Šoreiz vairāk par īpašajiem sīpoliem. Ar ko tad atšķiras Peipusa sīpoli? Ar to, ka sīpoli tiek audzēti pēc vecticībnieku metodes. Un vēl tie atšķiras pēc skata, garšas un stipruma. Pie Peipusa audzētie sīpoli ir gan zeltaini, gan ar rozīgu toni, tie ir nedaudz saplacināti un ar spēcīgu garšu, bet nav sīvi. Un pavisam interesanta ir to audzēšanas metode.
Kostjas sīpolu saimniecība atrodas Igaunijā, Kolkjas ciemā. Tas ir rindu ciemats, tādi stiepjas 7 kilometru garumā. Konstantīns Avvo jeb Kostja stāsta, ka agrāk galvenā nodarbe pie ezera bijusi zvejniecība, tāpēc mājas celtas gar ceļu rindā, lai būtu tuvu ezeram. Bet siltā vasarā ūdens sasilst un zivis neķeras. Ko darīt? Un tad kādam ienāca prātā doma, ka var pamēģināt kaut ko audzēt. Sanāca tā, ka sīpoli bija tas, kam ezera ekosistēma bija ļoti piemērota. Kostja stāsta, ka bija arī otrs variants – cigoriņi, bet tiem nav pieprasījuma. Taču sīpolu audzēšana šeit jau kļuvusi par tradīciju.
Stāda augstajās dobēs
Padomju laikā ļoti daudz sīpolu veda uz Krieviju. Kostja stāsta, ka zinātnieki izpētījuši – šīs teritorijas pirms 8000 gadu bijušas zem ūdens, jo ūdens līmenis bijis par pieciem metriem augstāks. Vecā ezera pamatā ir smiltis, uz tā melnzeme – sapropelis. Tehnoloģija balstās uz augstajām dobēm. Rindstarpas ir 50-60 centimetrus dziļas, izraktas ar lāpstu līdz smiltīm. Dobes platums ir līdz pusotram metram. Var iestādīt 7-8 rindas sīpolu. Agrāk izlīdzināja ar dakšām, bet tagad Kostja ir iemācījies to izdarīt ar frēzi. Augstas dobes ir vajadzīgas tādēļ, ka teritorija pie ezera ir mitra, lai gan Kostja saka, ka pēdējā laikā ir sausāks. Agrāk dobju starpu raka divatā, tagad rok viens. Lauku sauc “peregon”, jo tas tiešām tiek pārrakts.
Kostja stāsta, ka agrāk ģimene iztikusi no sīpolu audzēšanas visu gadu. Agrāk ar rokām varēja apstrādāt apmēram pushektāru un raža, neskaitot lociņus, rudenī bija 15 tonnas sīpolu. Tagad palicis viens lauks. Seši cilvēki tādu var pārrakt vienā dienā, vienam paiet divas nedēļas. Ja sāk rakt aprīlī, tad līdz maija vidum jābūt visam iestādītam, protams, tiek ievēroti arī laika apstākļi.
Kostja stāsta, ka pavasarī viņš iestāda 70-100 tūkstošus sīpolu. Vasarā izravē, izkaplē rindstarpas. Vecās lapas un visu, kas sapūst, liek rindstarpās. Rudenī dobes vidū novelk auklu un zemi uz abām pusēm ar dakšām samet uz iepriekšējās rindstarpas. Pavasarī rok jaunu rindstarpu, veido jaunas dobes. Kostja saka, ka pēc šādas metodes sīpolus pie Peipusa audzējot jau 150-200 gadus. Audzē vienā vietā, mainot nevis kultūraugu, bet gan pārjaucot zemi. Un sīpolu raža ir puslīdz stabila. Sīpolus nelaista, laista tikai sīksīpoliņus.
Sīpoli no Krievijas
Arī sīpolu šķirne ir īpaša, lai gan tā nav reģistrēta. Kostja stāsta, ka “pričudskije” (krievu valodā Peipusa ezers saucas – Čudskoe) sīpoli ir kā zīmols, jo vecticībnieki nav reģistrējuši savu šķirni. Sākumā Igaunijā nebija savu sīpolu un visa Igaunija iepirka sīpolus no vecticībniekiem. Paskatoties uz rindu ciemu, Konstantīns saka, ka pats mazākais varētu būt 500 tonnas sīpolu, ko ciems varēja piegādāt. Piegādāja rūpnīcām Tartu, kur ražoja dārzeņu konservus. Vecticībnieki nekad nepirka sīpolu sēklas. Varbūt pielika klāt sēklas, zinādami, ka pašā sākumā bija Bessonovskas sīpoli. Kostja paskaidro, ka Bessonovska ir sādža Penzas apgabalā. Pirms 200 gadiem cara laikā no turienes cilvēki atveda uz šejieni šo šķirni.
Kostja secinājis, ka acīmredzot tolaik ziemas bija bargākas, bet tagad ziemā zeme nesasalst un izdzīvo daudz patogēno mikroorganismu. Kā ar tiem cīnīties, nav saprotams, bet cīnīties vajag. Saskaņā ar vecticībnieku tradīcijām nedrīkst lieto “ķīmiju”. Zemes pārrakšana arī ļauj mazliet iznīcināt patogēnos mikroorganismus.
Tā kā sēklas netiek pirktas, viņi paši tās savāc. Sīpolam jābūt pārklātam ar caurspīdīgu miziņu. “Mēs gribējām sākumā atlasīt sarkanos un sārtos sīpolus un atstāt tikai zeltainos, bet tūristi sāka prasīt sarkanos un sārtos, grib virtenes divās krāsās. Nu ko darīt – atstājām,” saka Kostja.
Peipusa sīpoli ir cerojošie jeb ģimenes sīpoli – no viena sīpola izaug trīs četras galvas, vidēji 60-100 gramus smagas. Lai saglabātu šīs īpašības, nepieciešami četri gadi. Paņem četrus gadus vecu sīpola galvu no labas “ģimenes” dzimtas turpināšanai. Ja glabā aukstumā, pumpurs dod ziedkātu. Tad veidojas “kastītes”, kurās parādās sēklas. Tie ir pirmā gada sīpoli. “Lai mēs saglabātu savu sīpolu populāciju, pietiek ar sešām septiņām glāzēm sēklu,” saka Kostja. “Ja nav lieli aukstumi, tad nebūs ziedkātu. Cenšamies agrāk iestādīt, jo tad vēl nav sīpolu mušas. Profilaksei pret sīpolu mušu laistām tos ar sālsūdeni – uz lejkannu 2-3 ēdamkarotes sāls. Sāls izsūc no mušu kāpuriem mitrumu,” skaidro Kostja.
Protams, arī pie Kostjas var nopirkt gan lielus, gan mazus sīpolus un vēl visu kaut ko uzzināt.
