Saulkrastu novadā Sējas pagastā Pabažos ir tāda vieta, kur var ieraudzīt, sajust, izsmaržot, ļauties dabas valdzinājumam, brīnīties un priecāties. Aptuveni 10 hektāros šeit Laura Dance radījusi savu Augustes iedvesmas dārzu, kas tiek paplašināts un iekopts pamazām. Kāpēc Augustes, nevis Lauras dārzs? Izskaidrojums, izrādās, vienkāršs. Zemes īpašnieki bija plānojuši šeit uzcelt villu “Auguste”. Spāniski “au gusta” nozīmē “tev tas patīk”, tāpēc Laura nolēmusi, ka būs Augustes dārzs.
“Šeit rosos otro gadu. Pirms tam desmit gadus nostrādāju ziedu vairumtirdzniecības bāzē. Pirku, meklēju, iepirku pa visādām valstīm visu, ko vien var iedomāties piedāvāt ziedu veikaliem, izņemot augus un telpaugus: visādus dekorus dārzam, mājai, interjeram, visādus tehnisko materiālus, svecītes, dāvanas – visu kaut ko. Ļoti patika tas darbiņš, bet desmit gadu laikā laikam sevi biju izsmēlusi. Gribējās darīt kaut ko radošāku, jēgpilnāku, pašai priekš sevis. Sāku meklēt, kas tas tā kā ir, kas man patiktu un ko es varētu darīt. Nonācu pie dārza idejas. Sākumā mēģināju kaut kā savilkt to ar lauku mājām, bet likās – nu mēs uzcēluši māju, tikko ievākušies, nostabilizējušies. Nu tad sapratu, ka tam jābūt dārzam pašam par sevi, uz kuru es braucu kā uz darbu, bet netramdu ģimeni tādēļ,” stāsta Laura.
Izaicinājums, protams, ir liels
Kad viņa sapratusi, ka grib veidot dārzu, vienā dienā piezvanījis klients. Viņa izstāstījusi, ka vēlas veidot savu dārzu. Viņš teicis, ka viņam ir zeme Sējas pagastā, lai aizbrauc paskatīties. Viņš stāstījis, ka gribējuši atjaunot kādu Latvijas muižu, bet nevarējuši atrast, tāpēc nopirkuši īpašumu, sastādījuši 1800 hortenzijas, pļavā plānojuši būvēt viesu namu, kura projekts jau saskaņots būvvaldē. Un tad nonāca izsolē Nordeķu muiža, kurā puisis bija uzaudzis, jo tēvocis to bija apsaimniekojis.
“Un tā viņi pēkšņi pārcēlās uz Nordeķu muižu un šo īpašumu pameta. Sākumā likās – nu kā es tā svešā vietā, svešā zemē! Bet āķis bija lūpā un braucu skatīties. Kad pirmo reizi atbraucu, hortenzijas bija ieaugušas zālē līdz padusēm, redzēt viņas vispār nevarēja. Viņas bija 2018.gadā iestādītas, bet pēc tam nebija ne grieztas, ne koptas. Viss bija aizaudzis – riktīgi džungļi! Pastaigāju pa mežiņu, uzkāpu kalniņā, un tas kalniņš mani kaut kā “paņēma”. Nu viss šai vietai ir: reljefs tik interesants un tās hortenzijas, un dīķi! Domāju – nu nebūs man otrreiz tādas iespējas. Nu tā es te sāku šeptēt. Izaicinājums, protams, ir ļoti liels. Redzēs, pie kā tas aizvedīs un vai pie kaut kā vispār aizvedīs. Bet nu šis jau otrais gads, kad mēs te šeptējam ar ģimeni un trīs bērniem. Šis pavasaris ir bijis ļoti skarbs un nežēlīgs – ar salnām un pēc tam ar ļoti lielu sausumu. N-tās reizes paspēju iestādīt vasaras puķes, kuras nosala, un bija atkal jāsāk viss no sākuma. Tā nu cīnāmies. Pagājušajā gadā lielākais izaicinājums bija zāles pļaušana, jo nebija zāles pļaujamā traktorīša. Šogad mums ir zāles pļaujamais traktorītis, taču, izrādās, viņu nevajag, bet vajag laistīšanas iekārtu,” saka Laura.
Te ir mana smilšu kaste
Viņa sapņo, ka izveidos stikla siltumnīcu, kurā varēs dzert tēju, kafiju, nopirkt kūkas, suvenīrus un taisīt radošās meistarklases. 1800 hortenziju dārzam, kurā ir astoņas populārākās šķirnes, šogad iestādītas klāt 65 jaunas šķirnes. Un vēl iestādīta gara dobe ar dažādu šķirņu dālijām.
Netālu no majestātiskajām kolonnām tiek veidota mandala no akmensdārza augiem un dažādu krāsu oļiem. “Te ir mana smilšu kaste, kurā es labprāt spēlētos vēl un vēl, jo man pašai ļoti patīk akmeņi. Šo akmensdārzu es veidoju ar vēlmi pievērst cilvēku uzmanību, cik ļoti daudz dažādas faktūras, krāsas, nianses var būt tādam dabas materiālam,” saka Laura.
Viņa stāsta, ka mandala sastāv it kā no trīs reiz astoņām lapiņām – lielām, vidējām un maziņām. Uzzīmēt mandalu uz papīra bijis ļoti vienkārši, bet, kad novilkti 16 dažādi striķi, viņa stāvējusi ar lāpstu rokās un vairs neko nesapratusi. Kad mandala nofotografēta no augšas ar dronu, Laura pamanījusi kļūdu zīmējumā un nolēmusi, ka tā jāizlabo. “Bet tad palasīju vairāk par mandalām un vispār par mandalu nozīmi. Tur bija viens tāds teikums, ka mandalās ir ļoti svarīgi tās neuztaisīt perfekti, lai tur būtu vieta dievam. Un tad es nodomāju – lai mana kļūda tur paliek, lai būtu vieta dievam,” saka Laura.
Savukārt rīkstnieks Andris Špats atklājis, ka kalna galā ir spēka vieta, kas veido septiņus enerģētiskos apļus. “Būtu ideāli iet kalnā pa serpentīnu, izejot visus tos apļus. Tā ir tāda viena no nākotnes iecerēm. Un es vēl gribētu iet tālāk – tā kā katrs tas aplis atbilst savai čakrai, tad man vēl gribētos uztaisīt, ka apļi ir čakru krāsās,” piebilst Laura.
