Madonas novada Mētrienas pagasta “Brīvnieku” mājās dzīvo un strādā podnieki Baiba un Einārs Dumpji. Mūs sagaida saimniece Baiba.
“Šīs ir manu senču mājas, kas te dzīvojuši daudzās paaudzēs, bet pati esmu dzimusi Rīgā. Mēs ar vīru atnācām šeit dzīvot 1989.gadā. Tā nu mēs šeit darbojamies galvenokārt podniecībā. Trakajos deviņdesmitajos gados mēs te mēģinājām ar visādu lauksaimniecību nodarboties, mums bija pat govis un cūkas, bet tad mēs sapratām, ka ir jādara tas, ko katrs prot: lai tā lauksaimniecība paliek lauksaimniekiem, mēs taisīsim podus. Tā mēs arī daudzus gadus strādājām Vidzemes podniecībā, braukājām pa tirgiem. 2000.gadu sākumā dzīve mazliet mainījās. Man iepriekš bija tikai mākslas izglītība – keramika. Tad es desmit gadus nostrādāju podniecībā un izdomāju, ka man vajadzētu vēsturi pastudēt, lai labāk saprastu podniecības vēsturi,” viņa saka.
Tad saimniece ved aplūkot nelielo keramikas ekspozīciju. Pirmajā brīdī šķiet: kas tie par dīvainiem traukiem? “Tas, ko jūs te uz plauktiem redzat, ir mani un vīra taisīti atdarinājumi pēc arheoloģisko atradumu paraugiem. Tie ir tapuši no 2000.gadu sākuma, un ar šiem paraugiem es jums varu izstāstīt visu podniecības vēsturi Latvijā,” viņa saka. Un tiešām noklausāmies aizraujošu stāstu ar uzskatāmiem paraugiem.
Svarīgi, lai var vārīt ēdienu
Akmens laikmetā Latvijā, kā pats vārds jau liecina, cilvēkiem bija akmens darbarīki. Paleolīts, mezolīts, neolīts – tā iedalās akmens laikmets.
“Neolīts jeb jaunākais akmens laikmets ir tas posms, kad cilvēki sāka taisīt māla traukus šeit. Tas notika pirms 7500 gadiem. Senākie māla trauki, kas mums Latvijā ir atrasti, ir datēti ar 5400. gadu pirms Kristus. Agrā neolīta paraugi ir taisīti pēc atradumiem Osas apmetnē. Lubāna ezera ziemeļu galā ir tāda upīte Piestiņa, kas ietek Lubāna ezerā. Un šīs Piestiņas krastos ir pētītas vairākas apmetnes. Viena no tām ir Osas apmetne. Tajā ir atrastas trauku lauskas, protams, veseli trauki gandrīz nekur nav saglabājušies, jo šie trauki bija ļoti trausli. Tie ir apdedzināti ugunskurā. Traukiem ir tādi spožumiņi, tie ir gliemežvāciņi – sadedzināti un sasmalcināti. Pašas gliemenes, visticamāk, apēda, bet uzkrājušās gliemeņu čaulas sadedzināja. Izkarsētas tās kļūst vieglāk saberžamas. Tad tās pievienoja māliem klāt. Kāpēc cilvēki tā darīja? Tīru mālu izdedzināt ugunskurā var, protams, bet tas ir ļoti grūti. Tīrs māls ir ļoti blīvs un ātri reaģē uz aukstuma un karstuma izmaiņām, un vienkārši saplīst. Bet, ja mālam ir klāt kaut kādi citi piemaisījumi, ko sauc par liesinātājiem, tad mālu var izdedzināt parastā ugunskura apdedzinājumā un pēc tam, kas ir svarīgi, šajos traukos var vārīt ēdienu,” stāsta Baiba.
Šiem podiem ir smaili dibeni. Podus lika vienkārši zemē, pavardā oglēs, un tie stabili stāvēja un nekrita. “Uguns karstums smuki iet riņķī traukam un ļoti labi uzkarsē trauka saturu. Bija gan lieli un mazi podi, gan garenas bļodiņas. Tās ir taisītas kā kopijas, pēc iespējas atdarinot visu – sākot ar trauka sastāvu un beidzot ar virsmas apstrādi un rotājumiem. Ja kāds domā, ka akmens laikmetā cilvēki taisīja šķībus, greizus traukus, tās ir pilnīgas blēņas! Ļoti smalki un ļoti rūpīgi nostrādāja, virsmu nogludināja. Svītriņas taisīja ar mazu ķemmīti. Tas tiešām diezgan lielas pūles prasa,” saka podniece.
Runājot par musturiņiem, viņa uzsver krustisko švīkājumu, kas acīmredzot tā diezgan apzināti ir taisīts. Tajā pašā laikā ir arī tādi gludi, burtiski spodrināti trauki. “Kādus pāris tūkstošus gadu šitā cilvēki darbojās. Tad Latvijā drusku mainījās klimats un pie mums no ziemeļiem ienāca cilvēki, kuri taisīja traukus ar ķemmes keramikas tehniku. Iespiedumi ir ļoti rupji un klāj visu trauka virsmu. Ir uzskats, ka Latvijā šie cilvēki ienāca no Karēlijas. Šie trauki vairs nav taisīti ar gliemežvākiem, bet gan ar akmens zvirgzdiem. Zvirgzdi ir sadrupināts granīts. Tāpat izkarsēja akmeņus ugunī, tad ar citu akmeni saberza smalkumiņos un pielika klāt māliem. Pilnīgi cita tradīcija izgatavošanā un rotāšanā. Tā, ilgu laiku dzīvojot blakus, šīs tradīcijas saplūda kopā. Piestiņas upes krastos ir izpētīta vidējā neolīta apmetne, kas nosaukta par Piestiņas apmetni. Trauki bija līdzīgi, tikai vietējā izpildījumā – skujveida motīvi, līkloču motīvi,” stāsta Baiba.
Viņa rāda podus, kuros arī vārīts ēdiens, lai pārliecinātos par to izturību darbībā. No apakšas ir ogles, virspusē nosēdušies kvēpi un iekšpusē ir sācis veidoties piedegums. “Interesanti, ka visiem senajiem traukiem ir ļoti liela piedeguma kārta iekšā, līdz pat 5 milimetriem dažreiz. Paši trauki ir diezgan trausli, izberzt nebija tik viegli un varbūt arī nepūlējās to darīt. Katru dienu vārīja vienu un to pašu viru, pārsvarā zivis – tas ir noskaidrots. Mūsdienās var veikt visādas analīzes un noskaidrot, kas tur vārīts. Tā tas turpinājās tūkstošiem gadus ilgi,” stāsta podniece.
Trauku izskats mainījās
Plauktā atrodas arī trauki ar plakaniem dibeniem. Tas jau ir vēlais neolīts – pašas akmens laikmeta beigas, un trauku izskats ir mainījies. “Viens no iemesliem acīmredzot ir tas, ka radušies kontakti ar Viduseiropu. Tuvākie mums ir no Kuršu kāpas, kur tajā laikā bija tā saucamā auklas keramikas kultūra izplatīta. Nosaukums cēlies no tā, ka traukiem ir aukliņu rindu nospiedumi. Bet tas nav vienīgais, kā tika rotāts. Arī ar skujiņām ļoti raksturīgi rotājumi. Kultūrām satiekoties, vietējie atdarināja gan formas, gan rotājumu veidus. Literatūrā to sauc par tekstilo faktūru, jo taisīti, atspiežot audumu, bet pētījumi parādījuši, ka šo trauku virsmu rotāja, ripinot dažādas aukliņas vai kociņus ar aptītu aukliņu, nevis vienlaidu plakanu audumu,” uzzinām no Baibas.
Auklas keramikas traukiem nav gliemežvāciņu klāt, bet ir pieliktas smiltis vai zvirgzdi, vai šamots – māla trauku lauskas, kuras ir saberztas. Arī mūsdienās ļoti daudz izmanto šamotu. “Tā ir atkal pilnīgi cita izgatavošanas tehnika. Tas pilnīgi norāda uz to, ka tradīcijas ir ceļojušas lielos attālumos un cilvēki aizvien jaunus veidus izdomājuši, kā traukus izgatavot. Tad atkal nākušas klimata izmaiņas, apmetnes Lubāna ezera krastā applūda, cilvēki pārcēlās uz citām vietām un sāka taisīt pilnīgi citus traukus. Bronzas laikmeta trauku atdarinājumu man nav daudz. Mana sirds pieder akmens laikmetam, jo tur ir tik daudz visa kā, visādas nianses! Pēc tam vairs nekad nav tik rūpīgi izstrādāti trauki, kā tas bija akmens laikmetā. Cilvēkiem bija daudz laika taisīt skaistas lietas. Bronzas laikmetā bija daudz smagāks darbs, sliktāki klimatiskie apstākļi. Keramika kļuva tāda diezgan masīva un vienkārša,” secina Baiba.
Var aplūkot arī pirmās podnieku ripas. Baiba stāsta, ka apmēram 10.gadsimtā pa Daugavu aktivizējās tirdzniecība, tas ir tā saucamais vikingu laiks, un šeit nonāca no slāvu zemēm amatnieki, kuri atveda podnieka ripas. “Uz šīs ripas taisīja pilnīgi citādus traukus. Iepriekš traukus taisīja no mazām māla kārtiņām, tie tika izveidoti bez podnieka ripas un apdedzināti ugunskurā. Šie meistari taisīja māla traukus arī no kārtiņām, bet uz podnieka ripas griežoties piešķīra formu. Atpazīt šos traukus var pēc raksturīgā dibena veidojuma. Šos traukus apdedzināja ceplī, karstus ņēma ārā no krāsns un mērca šķidrā rudzu miltu putrā. Tad sanāk raibi raksti. Ja trauki nav glazēti, tie laiž cauri ūdeni. Šis ir tāds mākslīgais piedegums, kas padara trauku mazāk ūdenscaurlaidīgu,” stāsta podniece.
Protams, pie podniekiem var iegādāties arī mūsdienu traukus, kurus pārsvarā veidojot saimnieks Einārs, aplūkot cepli un dažādas senlietas, piemēram, plēšas, kā arī uzkāpt pašu veidotā nelielā skatu tornī.
