Gulbenietis Reinis Felders pavisam nesen sēdās uz vecā un uzticamā mopēda “Rīga”, lai dotos ceļojumā. Kā viņš pats atzīst, tas bija viens no aizraujošākajiem viņa ceļojumiem, jo Reinis tic, ka dzīve ir piedzīvojums, un aicina arī citus – veidot savu dzīvi par vienu lielu piedzīvojumu.
“Ar “Rīdziņu” uz Igauniju. Šis bija kaut kas nereāls, ko esmu pieredzējis! No idejas līdz realitātei, četru dienu ceļojums ar mopēdu “Rīga 13”, kopā pieveicot aptuveni 430 kilometru loku. Šis ceļojums bija par mērķu sasniegšanu par spīti visam – lietum, aukstumam un dažādām ķibelēm, kas stājās ceļā,” liecina Reiņa ieraksts “Facebook.com.”
Caur Igauniju uz Api
Reinis “Dzirkstelei” stāsta, kā radās šāda ideja, kā viņam gājis un cik daudz ir bijis to, kas viņam aktīvi sekoja sociālajos tīklos, lai ne tikai redzētu, kā viņam klājas, bet arī uzmundrinātu.
“Ar mopēdiem es sāku nodarboties jau pirms “padsmit” gadiem. Pirmo mopēdu uzdāvināja tētis, pēc tam izdomāju, ka vēlos piedalīties “Zelta mopēdā”, lai būtu tajā motokrosa vidē. Tie bija pirmsākumi. Tad, kad sapnis par motokrosu realizējās, garāžas stūrī bija nolikti mopēdi, tajā skaitā arī “Rīga”. Ziemas vēlajos vakaros iegāju garāža un nodomāju, ka būtu forši doties ceļojumā ar mopēdu. Sanāca tā, ka bija “Vaidavas kauss” Apē, un tur organizē tādu kā parādes braucienu. Man šķita, ka būtu interesanti, ja es ar tādu līkumiņu caur Igauniju aizbrauktu līdz Apei. Šī ideja man visu laiku bija galvā, un laiks pienāca ļoti ātri. Bija salikti maršrutā punkti, kur es varētu būt, un pienāca tā diena, kad jau bija jādodas ceļā. Tikai laika apstākļi nebija labākie. Bet es domāju, ja laika apstākļi nebūtu bijuši tik traki, tad tas nebūtu tik liels izaicinājums un piedzīvojums,” stāsta Reinis.
Radās negaidīti liela cilvēku interese
Ceļā Reinis devās viens pats, līdzi ņemot pašu nepieciešamāko. Sākotnēji viņam nebija domas par aktīvu piedzīvojuma atspoguļošanu sociālajos tīklos, taču pēc pirmā video un uzsauciena, ka viņš dodas ceļā ar veco “Rīgu”, radās negaidīti liela cilvēku interese un vēlme sekot līdzi, kā viņam iet. Līdz ar to viss izvērtās likumsakarīgi, ka Reinis nolēma dalīties savos iespaidos.
“Es arī nekad tā nebiju filmējies un nodomāju: kā būs, tā būs. Es sevi nofilmēju: hei, braucu uz Igauniju ar “Rīdziņu” un plānoju nobraukt aptuveni 400 vai 500 kilometrus. Pēc tam aizbraucu uz darbu un jūtu, ka mans telefons visu laiku vibrē. Apskatījos un redzēju, ka jau pirmajās minūtēs bija 10 000 skatījumu un simtiem komentāru. Tie bija mana tēta gadagājuma cilvēki, kas to jau ir izdzīvojuši savā bērnībā, un tad komentēja: vai man izdosies vai ne, kā man ies, daudzi novēlēja veiksmi, ieteica, ko vajadzētu. Un izveidojās tāda kā manu atbalstītāju grupiņa, un tie visi sveši cilvēki. Pēc tam katrai dienai ieliku videoatskatu, kam sekoja līdzi ļoti daudz cilvēku. Kopumā aptuveni 400 000 skatījumu,” stāsta Reinis.
Dienā uz mopēda – 13 stundas
Pirmajā ceļojuma dienā pirmās divas stundas pagāja bez lietus. Tajā mirklī Reinim likās, ka varbūt laika prognozētāji būs kļūdījušies un lietus nemaz nebūs, taču tad sāka līt un vairs neapstājās līdz pat pēdējai ceļojuma dienai. Reinis visu savu ceļojuma laiku pavadīja slapjumā. Nakšņoja viņš guļammaisā šūpuļtīklā, kas bija iekārts starp diviem kokiem. Dienā uz mopēda viņš vidēji pavadīja 13 stundas. Mopēds izturēja, un arī Reinis izturēja.
“Maksimālais ātrums mopēdam ir 28 kilometri stundā, bet, ja sarēķinu nobrauktos kilometrus pret pavadītajām stundām uz mopēda, tad vidēji tie bija 12 kilometri stundā. Laika apstākļi brīžiem bija pat tādi, ka īsti ceļu nevarēja redzēt – samiedzu acis, jo lietus bija tik traks, ka viss priekšā – balts. Un lietus iespaidā tapa arī dažādas inovācijas, piemēram, no atkritumu maisiem izgatavoju cimdus un zābakus. Man paveicās, ka, nobraucot vairāk nekā desmit stundas pa lietu, bija divu stundu pauze un tajā brīdī vēlā vakarā ātri paspēju iekurināt ugunskuru, pagatavot ēst, izlikt drēbes žāvēties. Tās mazliet pažuva, un jūtu, ka nāk nakts lietus. Visu ātri salocīju, savā šūpuļtīklā iekšā un gulēt. Miegs arī bija ļoti trausls. Pirmajā naktī aizgāju gulēt ap pulksten vieniem un cēlos ap pulksten četriem, un tad zem kokiem kurināju ugunskuru un sildījos, jo pirmajā naktī, šķiet, bija tikai plus 2 grādi. Liels aukstums bija, nedaudz arī nosalu. Bet pārējās naktīs gan diezgan pat labi izgulējos,” ar smaidu tagad atminas Reinis.
Viņam spilgti atmiņā arī trešā ceļojuma diena. “Lietus gāziens bija tik spēcīgs, ka, šķiet, tādu lietu pat īsti nebiju nekad pieredzējis. Un tas vēl mijās ar krusu! Tad gan nolēmu, ka Igaunijā nakšņošu spa, atbrauca arī draudzene, un tad tur es sasildījos,” par piedzīvoto stāsta Reinis.
Ir idejas nākotnei
Daudzās stundas uz mopēda dienā Reinis pat tā īsti nejuta. Visa šī pieredze sagādāja tik spēcīgas emocijas, ka viņš ne mirkli nedomāja par to, kā spēs tik ilgi nosēdēt un braukt. Galvā nepārtraukti raisījās idejas, kā uzņemt nākamo video, kā to pasniegt, lai tas būtu saistošs arī citiem. Cilvēki sekoja līdzi, rakstīja, komentēja, kā arī informēja Reini par Latvijas izlases hokeja spēlēm, jo tieši tad norisinājās pasaules čempionāts hokejā.
Kā jau Reinis bija arī ieplānojis, ceļojums ar “Rīgu” noslēdzās “Vaidavas kausā” Apē. “Tur man atbrauca pakaļ. Ielikām mopēdu piekabē, un atgriezos Gulbenē,” saka Reinis.
Vai viņš šādā ceļojumā dotos vēlreiz? “Domāju, ka šis viss ir tā izveidojis, ka es apsveru pāris idejas nākotnei, kā to realizēt vēl lielākā un skaļākā pasākumā,” atbild Reinis.
Pārdzīvo slapjumu un šaubas
Reiņa secinājumi pēc brauciena ir skaidri – šis ceļojums bija savu robežu pārvarēšana.
“Braucot, galvā nepārtraukti jautāju sev: kam man tas vajadzīgs, jo iespēja pārtraukt braucienu bija. Vajadzēja tikai piezvanīt, un bija cilvēks, kas atbrauktu pakaļ. Bet es braucu un sev teicu: tu pats sev uzstādīji šo mērķi, ir jātiek līdz galam!” stāsta Reinis un piebilst, ka tajā brīdī, kad sasniedza galamērķi, bija patiesi liels gandarījums par paveikto.
“Daudzi saka, ka ceļošana ir dārga. Man šis piedzīvojums izmaksāja aptuveni 50 eiro: kafija, tēja, kāds hotdogs degvielas uzpildes stacijā un degviela mopēdam,” saka Reinis.
Šis ceļojums viņam deva daudz vairāk nekā došanās ceļojumā uz siltajām zemēm – pieredzi, pārliecību un stāstu, ko vienmēr atcerēsies.
