Tradicionāli tieši oktobrī kokaudzētavas sāk piedāvāt ābeļu un arī bumbieru kailsakņu stādus, tātad nedaudz lētāk var papildināt vai no jauna sākt veidot ģimenes augļu dārzu. Par to, kā izvēlēties kociņiem labāko vietu un novērtēt, vai stāds ir gana labs, stāsta Dārzkopības institūta vadošais pētnieks Edgars Rubauskis un pētniece Inese Drudze.
Rudens īpaši piemērots ābeļu stādīšanai, taču arī bumbieru stādījumus var papildināt, ja vien neizvēlēsities kādu izteikti cimperlīgu šķirni. Šī gadalaika bonuss: daudzu šķirņu garšas nianses joprojām izbaudāmas vai, tā teikt, vēl ir uz mēles gala, tāpēc vismaz šajā kritērijā skaidrību iegūt būs vieglāk.
Kāds ir labs stāds?
Atšķirībā no konteinerstādiem, kailsakņiem ļoti labi var novērtēt sakni. Jārauga, lai tā ir labi attīstīta, skaista, kupla ar daudzām mazām saknītēm. Saknes nedrīkst būt iekaltētas, sažuvušas. Arī stādu placī tām jābūt iesaiņotām vismaz plēvē, ideālā variantā papildus apbērtām ar mitrām skaidām, nevis jākaltējas vējā un saulē.
Normālam ābeles stādam jābūt garākam par metru virs potējuma vietas. Ja tam ir sānzari, tad vēlams, lai tie būtu vismaz 80 cm virs potējuma katrs uz savu pusi ar platiem atzarošanās leņķiem. Tādi, kas šaurā leņķī uz augšu, nekur neder, jo veidos konkurenci galotnei un tāpat būs jāgriež. Bet var pirkt arī vēl nesazarojušu stādu, kas atgādina vicu. Izvēloties ābeles, mazdārziņiem parasti iesaka ņemt stādus uz vidēja auguma potcelma.
Savukārt bumbierēm zaru skaits un stāda garums nav tik būtisks. Inese Drudze teic, ka tie stādi, kas garāki par cilvēka augumu un ar daudziem zariem, nemaz nav tie labākie. Pilnīgi pietiekot ar diviem, četriem zariem, jo svarīgākais ir sakne.
Kā bumbierēm, tā ābelēm jāpārliecinās, ka stumbrs ir bez plaisām vai iegrimušiem pleķīšiem, miza ir gluda, skaista un vesela. Kailsakņiem jābūt bez lapām. Kokaudzētavas parasti tos savlaicīgi atlapo, bet, ja tas nav izdarīts, stāds var ātri izžūt.
I. Drudze rosina uzmanīties no bumbieru stādiem, kas auguma ierobežošanai pavairoti uz parastās cidonijas jeb aivas potcelma saknēm. Latvijas kokaudzētavās šāda prakse nav izplatīta, jo vairums mūsu šķirņu nav ar cidoniju saderīgas – paaugs piecus gadus un tad potējuma vietā atlūzīs. Ja tomēr šādus stādus jums kāds piedāvā, visticamāk, tie atceļojuši no Polijas, bet tur ļoti izplatīta postošā bakteriālā iedega.
Kādu vietu izvēlēties?
Ābeles ir pieticīgākas, bumbierēm gan iesaka atvēlēt siltāku un labāku vietiņu, kas pasargāta no vējiem, jo to ziemcietība tomēr ir trauslāka. Ja vien platība ļauj, augļu dārzam jāizvēlas augstāka vieta. Tai gan aukstais gaiss ātrāk paskries garām, gan ūdenim būs, kur notecēt, jo nevienam kokam nepatīk «slapjas kājas». Tāpat jālūko, lai kociņus pārlieku nenoēno apkārtesošie lielie koki. Ja augļu dārzu veidosit ļoti saulainā vietā, jāuzmana, lai koki pārāk ātri neatmostas un lai saule neveido mizas apdegumus un plaisājumus. Savukārt, ja dārzs nogāzē, tad visnepateicīgākā būs ziemeļu, ziemeļrietumu puse. Piemērotākā ir dienvidaustrumu nogāze.
Lai saprastu, cik augļu kociņu dārzā varat atļauties, jārēķinās, ka vienai ābelei būs nepieciešami vidēji 15 – 20 m² (pieci metri starp rindām, trīs – starp ābelēm), bet bumbierēm vajadzēs vairāk – vismaz piecus metrus starp kokiem. Izņēmums ir pundurbumbieru šķirne ‘Pepi’, kurai pietiks arī ar pāris metriem.
Ja zemes ir maz, pētnieki iesaka veidot ģimenes koku, proti, vienas izturīgas šķirnes koka vainaga skeletzaros uzpotē citas vēlamās šķirnes. Piemēram, jau pieminētā ‘Pepi’ ir ļoti piemērota šāda koka veidošanai. Laba saderība ar daudzām citām šķirnēm ir arī vēlajai ziemas bumbierei ‘Belorusskaja pozdņaja’. Potēšana jāveic pavasarī, taču šoruden var iestādīt izturīgo šķirni, lai jau pēc pāris gadiem sāktu potēšanu.
Kā stādīt?
Augļu kociņa stādījuma vieta vismaz metra diametrā ir jāatbrīvo no daudzgadīgajām nezālēm, jo to konkurence stādam var izrādīties pārāk sīva. Augsnes ziņā problēmas varētu būt vietās, kur zeme smilšaināka un skābāka. Tā kā augļu dārzs ir projekts gadu desmitiem, vērts izvēlētajā vietā noteikt augsnes pH jeb skābuma līmeni. Augļu kokiem piemērotākā vērtība būs seši. Ja augsne skābāka, vēl pirms stādīšanas tā ielabojama ar kaļķi vai krītu. Kociņi neatteiksies arī no organiskā mēslojuma, taču nav jēgas to ielikt tikai izraktajā iedobē, labāk kopumā atvēlēto dārzu pienācīgi sagatavot. Sliktākais, ko var nodarīt kociņam, – tikai piepacelt velēnu un iebāzt stādu zemē.
Stādot ābelīti, jārauga, lai potējuma vieta būtu virs zemes vismaz piecus centimetrus, jo potcelms ir tas, kas ierobežos ābeles stiepšanos garumā. Savukārt bumbieres var stādīt tā, lai potējuma vieta ir nedaudz zem zemes un potcelms nesāk dzīt atvases. Potcelmam šajā gadījumā uz šķirnes augumu nekādas ietekmes nav.
Rudenī kociņš jāsalej tikai tik, lai augsne pieblīvētos saknēm un neveidotos gaisa spraugas, jo mitruma jau parasti pietiek. Ja augsne īpaši slapja, pietiks, ja to tikai stingrāk piemīsit.
Uz ziemu nenāktu par ļaunu jaunos stādījumus nomulčēt, lai pasargātu kailsala gadījumā. Tam derēs skaidas, šķelda un pat kūdra kaudzītē virs potējuma vietas. Pavasarī to varēs izlīdzināt.
Nedrīkst aizmirst par balstu, jo stumbram jābūt vertikālam. Taisni audzis tas būs izturīgāks, kā arī nebūs tik pakļauts, piemēram, saules apdegumiem. Tāpat jāatceras aizsardzība pret dažādiem apskādētājiem un dedzinošajiem saules stariem. Pašlaik veikalos pieejami dažādi sieti. Var izmantot arī egļu zarus, niedru segas u. c. Edgars Rubauskis piesaka, lai tikai netin plēvi, citādi izsautēs stumbru. Arī agrotīklu nedrīkst uzlikt pārāk agri un kavēties to noņemt pavasarī.
Kādas šķirnes izvēlēties?
Ja garšas preferences paliek katra paša ziņā, tad E.Rubauska ieteikums ir izvēlēties izturīgākas šķirnes. Mūsu puses valdošajiem klimatiskajiem apstākļiem lielākoties gan piemērots gandrīz viss vietējo kokaudzētavu sortiments. Ja akurāt vajag to kaprīzāko šķirni, tad labāks risinājums jau atkal ir izvēlēties izturīgu kociņu un tā vainagā iepotēt cimperlīgo. Ja ar augu aizsardzības līdzekļiem savā dārzā krāmēties negribat, vēlams izvēlēties tādas ābeļu šķirnes, kuras noturīgākas pret kraupi. Tādas ir, piemēram, Dārzkopības institūta radītās jaunās šķirnes ‘Gita’, ‘Dace’, ‘Felecita’. Mazdārziņos E. Rubauskis neiesaka stādīt ‘Melbu’, ‘Ligol’, ‘Lobo’, arī ‘Baltais dzidrais’ ir kraupja ieņēmīgs.
Pētnieks uzsver, ka ļoti svarīgi augļu kokiem ir nodrošināt labvēlīgus augšanas apstākļus, jo veselīgs koks, kurš turklāt nav arī pārmēslots, būs izturīgāks.
Ieteikumi
Iesaka Dārzkopības institūta vadošā pētniece Laila Ikase: ābolu šķirnes mazam dārzam
Vasaras: ‘Agra’ vai ‘Baltais dzidrais’, ‘Konfetnoje’, ‘Roberts’, ‘Lembitu’, ‘Kovaļenkovskoje’, ‘Sügisdessert’ vai ‘Rīgas rožābele’.
Rudens un agras ziemas: ‘Auksis’, ‘Tiina’, ‘Dace’, ‘Gita’ vai ‘Merrigold’.
Ziemas: ‘Antej’, ‘Beforest’, ‘Spartan’.
Iesaka Dārzkopības institūta pētniece Inese Drudze: bumbieru šķirnes mazam dārzam
Vasaras: ‘Vilma’ – ļoti agra, ienākas augusta sākumā, augļi sulīgi, ar saldu garšu bez īpašiem papildaromātiem. ‘Vasarīne sviestīne’ ienākas augusta otrajā pusē, augļi lieli, līdz pat 0,5 kg, saldi, sulīgi un kraukšķīgi.
Rudens: ‘Pepi’ – pundurauguma koks, augļi sīki, ļoti garšīgi, sulīgi, kūstoši, bez īpašiem papildaromātiem, vienmēr sagaidāma raža, jo nav vajadzīga apputeksnēšanās. ‘Sēlija’ – izturīga, vidēja auguma koks, ēdama septembrī, uzglabājot vēsumā (+ 1 vai +2 grādi), arī oktobrī, augļi lieli, ābolformas ar izturīgu mizu, tāpēc nokrītot nesasitas; tehniskajā gatavībā – sulīgi, kraukšķīgi, nogatavināti (divas trīs dienas siltās telpās) – sulīgi, puskūstoši.
‘Prosto Marija’ – vieni no garšīgākajiem bumbieriem, augļi lieli, ļoti kūstoši, medaini saldu garšu, ienākas septembra beigās, novākti tehniskajā gatavībā, vēsumā glabājas līdz janvārim.
Ziemas: ‘Belorusskaja pozdņaja’ – vidēji, pat pasīki augļi, saldi, sulīgi ar vāju muskata garšu, ļoti ilgi glabājas – novākti tehniskajā gatavībā, vēsumā glabājas līdz pat pavasarim.
– Kristīne Sēnele
