Staru bibliotēkā līdz 11. martam ir apskatāma Daukstu pagasta iedzīvotājas Birutas Liepiņas rokdarbu izstāde “Ietinies mīļumā!”.
Rokdarbi ir neatņemama Birutas dzīves daļa jau kopš bērnības un skolas laikiem.
“Viss sākās ar darbmācības stundām, kurās mācīja adīt, un tad skolotāja kādā reizē mani apsēdināja pie stellēm un es izgatavoju skaistu dekoru, kas aizceļoja uz kaut kādu lielu izstādi ārzemēs. Skolas laikā šuvu sedziņas, un darbiem ir ļoti augsta kvalitāte. Tie man ir rūpīgi nostrādāti,” stāsta Biruta.
Tas viss sanāk dabiski
Tie, kas redzējuši Birutas darbus, ir teikuši, ka tajos vērojams burvīgs krāsu salikums. Viņai piemīt dabas dotas spēja sajust un saskaņot krāsas, radot vizuāli harmoniskus rokdarbus. Izvēlētās krāsas ir līdzsvarā un piešķir darbiem siltumu.
“Ja man jautā, kur esmu to mācījusies, es atbildu: nekur. Krāsu salikumu man devis dieviņš. Tas viss sanāk dabiski,” saka Biruta.
Kā jau lielākā daļa rokdarbnieču arī Birutai ziema ir ražīgākais darba periods, bet arī vasarā, kad ir dārza darbi, Biruta vienmēr māk atrast vietu un laiku arī rokdarbiem. “Aizeju uz dārzu, un man tur ir iznests atpūtas krēsls. Es sēžu zem ābeles un tamborēju dvieļiem mežģīnes. Arī, kad braucu autobusā vai mašīnā, līdzi ņemu kaut ko, lai var darboties,” stāsta Biruta. Viņa ir arī Staru amatu mājas “Rožceliņš” dalībniece.
Bet vismīļākā Birutas vieta rokdarbiem ir mājas, kur ir miers un viņa pilnībā var nodoties radošajam procesam.
“Kamēr kartupeļi vārās, adu zeķi. Vakaros gultā, kamēr skatos kādu koncertu televīzijā, tikmēr kaut ko knibinu. Bērni saka, ka mamma jau nevar nosēdēt vienkārši tāpat, viņai vienmēr vajag kaut ko “ciki-caki”. Savulaik, kad bērni auga, es adīju daudz džemperu, ļoti daudz ir adītas zeķes un cimdi. Viss pārsvarā apgūts pašmācības ceļā. Kādreiz, kad strādāju sadzīves pakalpojumos, arī adīju un mani darbi ceļoja pa republiku,” atminas Biruta.
Mājās viņai ir jostu stellītes. “Aužu ne tikai mājās. Aušana notiek arī Staru kultūras namā, kurā darbojas amatu māja “Rožceliņš”. Kad gribam, aizejam un aužam,” saka Biruta.
Saviem austajiem dvieļiem viņa piešķir īpašu eleganci – pietamborē klāt mežģīnes.
“Kad pabraukā pa zaļajiem tirdziņiem, tad reti var redzēt, ka audējs savam dvielim klāt tamborē mežģīnes. Man tās ir lielas, skaistas, 15 centimetri! Tā ir vērtība! Tā ir arī kvalitāte, un tas ir vienīgais eksemplārs. Tur ir ielikta mana sirds un dvēsele, roku darbs,” uzsver Biruta.
Izstādes cienīgi
Biruta labprāt parāda savus darbus izstādē, jo tā ir iespēja dalīties ar savu aizrautību un varbūt iedvesmot arī citus radīt ko skaistu.
“Lai redz, ko daru! Varbūt iepatiksies. Lai skatās, lai priecājas! Šī izstāde, kas tagad ir Staru bibliotēkā, man pašai personīgi, kur ir tikai mani darbi, ir pirmā izstāde. Un šajā izstādē ir redzama daļa no darbiem – tie, kas ir izstādes cienīgi. Mēneša gaitā izstāde vēl tiks papildināta ar darbiem,” stāsta Biruta.
Izstādē aplūkojams arī Birutas darinātais tautas tērps, kurš tāpat kā visi pārējie viņas rokdarbi ir rūpīgi veidots.
“Tautiskie brunči – Valmieras novada, tautiska villaine, kā arī Lielvārdes josta. Man vienā momentā bija tāds periods, kad jutu, ka vajag uzaust Lielvārdes jostu – sirdij, dvēselei. Tā ir enerģijai, spēkam, izturībai,” uzsver Biruta.
