Ir neierasti redzēt pie stellēm vīrieti, bet ne neiespējami. Un tad noteikti ir vērts ar šo vīrieti, kuram sirdslieta ir aušana, arī aprunāties. Tāda izdevība bija “Dzirkstelei”, uzzinot, ka arī Gulbenes novadā, konkrētāk Daukstu pagastā, dzīvo Andris Kanaviņš, kurš aušanai pievērsies vairākus gadu desmitus.
Andris labprāt “Dzirkstelei” parāda gan savas stelles istabā, kuras saglabātās no vecvecāku laikiem un vēl joprojām ir darba kārtībā, gan arī savus austos darbus. “Manas vecāsmātes tēvs taisīja šīs stelles. Viņai nāca šīs stelles pūrā,” saka Andris.
Šobrīd gan stelles stāv tukšas, bet Andris nav aušanai galīgi atmetis ar roku. Viņš smaida: “Dievs dos, audīšu!”
To, cik pa šiem gadu desmitiem noausts dvieļu, segu, lakatu, viņš nav skaitījis. Audis sev, savam priekam, kā arī daudzi austie darbi aizceļojuši pa Latviju kā dāvanas citiem. “Kādreiz bija savas aitas un sava vilna. Tad kaimiņiene atdeva vilnu, es viņai pretī savu austo segu,” atminas Andris, kurš aušanai vairāk atvēlēja ziemas vakarus, kad bija vairāk brīvas vaļas.
Skolā mācīja adīt un tamborēt
Rokdarbi Andra dzimtā vienmēr bijuši cieņā. Bet viņš ir vienīgais vīrietis savā dzimtā, kurš aizrāvies tieši ar aušanu.
“Vecmammas auda, un mamma auda. Kādreiz Balvos bija vīrietis, kurš arī auda. Mūsu novadā gan nezinu nevienu vīrieti, kurš būtu audis, kaut gan tagad jau ir dažādi pulciņi un visi, kuri grib, tie māk. Es pirmo reizi pie stellēm piesēdos 22 gados. Es tad tiku pie aušanas grāmatiņas, kuru man iedeva tēva māsīca. Viņa Jaungulbenē beidza komercskolu Latvijas laikā, un tur viņiem arī mācīja aust. Man skolā nemācīja aust, jo tajā laika mūs, puišus, mācīja adīt un tamborēt. Adīt nemāku. Tur gan vajag pacietību un visu laiku līdzi rēķināt. Vēlāk skolā sāka mācīt arī darboties ar koku, un virpot man patika,” stāsta Andris.
Patīk, ja labi izdodas
Par aušanu Andris runā ar lielu mīlestību. “Pati aušana neprasa pacietību, bet tehniski visu pirms tam saštellēt gan prasa pacietību. Segu uzaust prasa divas trīs dienas. Bet ne jau visu dienu audu, ne jau astoņas stundas dienā. Aušana jau ir kā saldais ēdiens. Pašam patīk, ja labi izdodas. Pats sākums ir būtiskākais – sagatavoties pašai aušanai. Un, kad tas paveikts, sāc strādāt, un tad ir prieks. Ar aušanas procesu ir tāpat kā ar zupas vārīšanu. Sākumā viss jāsagatavo, un aušana jau ir kā zupas ēšana,” smaida Andris.
Vēl joprojām viņam saglabāti žurnāla “Sieviete” pielikumi, kuros savulaik varēja smelties padomus aušanā. Savukārt viņš līdz pat šai dienai ļoti nožēlo, ka pirms vairākiem gadiem palaidis garām izdevību iegādāties Viļumsona stelles. “Toreiz maksāja 80 rubļus krievu laikā. Es nenopirku. Ar šodienas prātu uzreiz būtu nopircis,” stāsta Andris.
Bet viņš ir ļoti priecīgs, jo joprojām izdevies par piemiņu saglabāt savas māmiņas adītos rakstainos cimdus. Tos viņš parāda arī “Dzirkstelei”. Un ar tik skaisti rakstainiem un krāšņiem cimdiem patiešām var lepoties.
– Inita Savicka
