Iveta un Uģis Kozlovski saimnieko Daukstu pagasta “Kļaviņu” mājās, kur valda ne tikai mājīga, patīkama un sirsnīga atmosfēra, bet arī acīm tīkama vide.
Mājas apkārtne iekārtota pēc Ivetas iecerēm. Tajā netrūkst ziedu daudzveidības – petūnijas, samtenes, kreses, delfīnijas, kliņģerītes, magones, rozes, saulespuķes. Ir padomāts par dārza dekoriem un ziedu kompozīcijām. Vieta rasta pat neliela parka izveidei, un īpašu burvību tam visam piedod čalojošā strūklaka pagalmā. Savukārt glīti koptais zālājs ir Uģa nopelns.
Netālu no mājas mazie stārķēni pabāzuši galvas no ligzdas un ziņkārīgi lūkojas apkārt, savukārt baloži dēj olas un perē mazuļus turpat kūts augšā. Iveta ar Uģi novērojuši, ka tagad baložiem jau ir otrais dējums. Un arī bezdelīgas pie viņiem ierodas katru gadu.
Paldies par uzticēšanos!
Šobrīd nekas neliecina par to, ka pirms 35 gadiem, kad Iveta ieprecējās “Kļaviņos”, viņa uz šejieni atbrauca raudādama. Viņa bija pilsētas meitene, dzīvoja Ievugravā, Gulbenē, un lauki nebija tā vieta, kur viņa vēlējās būt. Tagad, to atminoties, Iveta smaida.
“Vīram pilsēta nederēja. Viņam bija vajadzīgi lauki, bet man jaunībā nu nemaz negribējās uz laukiem, un toreiz te jau viss bija citādāk. Bet liels paldies vīramātei, vīratēvam un manam vīram, jo viņi atļāva man te saimniekot tā, kā es to vēlējos. Uģa mamma un tētis man neko neaizliedza, teica, lai daru, kā es gribu. Ļoti labi cilvēki! Vīramāte arī ļoti mīl ziedus, bet tagad cienījamā vecuma pēc vairs nespēj rosīties. Viņa atļāva man iekopt apkārtni. Paldies viņai, ka uzticējās man! Savukārt vīrs, lai arī reizēm pukstēja par manām iecerēm, bet tāpat visu izdarīja un izdara tā, kā vēlos,” smaida Iveta.
Kad atlido kaijas, esmu laimīga!
Viņa kopā ar vīru un gadu veco Jorkšīras terjeru Taisonu ved “Dzirksteli” pastaigā pa savu sētu. Pavasaris, kad atlido kaijas, un vasara ir Ivetas mīļākais gadalaiks. “Es pavasarī gaidu kaijas. Kad dīķis vēl ir ledū, bet kāda maza maliņa jau brīva, kaijas atlido, un tad es esmu laimīga! Man tā patīk, kad viņas kliedz! Jūlija beigās gan tās jau aizlido,” nedaudz nopūšas Iveta, jo līdz jūlija beigām vairs nemaz nav tik tālu.
Šobrīd viņas mājas apkārtnē vairāk puķes zied podos, vairs tā netiek veidotas puķu dobes, lai vieglāk būtu tikt galā ar zālāja pļaušanu. Puķu stādus Iveta pērk. “Esmu pamēģinājusi arī pati sēt no sēkliņas, bet nesanāca, – tas nav priekš manis. Pavasarī dodos uz tirgu. Tos puķu stādiņus, kas iepatīkas un kuri uzrunā, arī iegādājos un audzēju savam priekam. Ne vienmēr atceros, kā kuru puķi sauc. Neesmu tāda fanātiķe, lai paturētu galvā visu šķirņu nosaukumus,” stāsta Iveta.
Magones pašas sasējas un zied. Tām blakus arī skaistās kliņģerītes. “Es tās audzēju joprojām, jo vīratēvam ļoti patika kliņģerītes. Kad braucam pie viņa uz kapiņiem, tad saplūcam un vedam viņam kliņģerītes,” stāsta Iveta.
Vieta rasta arī neliela parka izveidei. Iestādījuši mazus egļu un priežu stādiņus, kas nu jau krietni saauguši. Katru gadu viena no eglēm tiek ietērpta Ziemassvētku rotā, un šogad jau esot bijis gana grūti aizsniegties līdz egles galotnei. Turpat blakus skaisti saauguši arī ozoli, bērzi un etiķkoks.
“Sākumā pat necerējām, ka egles un priedītes ieaugs, bet ieauga, un paskat, kā izauga! Viss, ko iestādu, aug,” priecājas Iveta.
Dažādi dārza dekori – figūriņas, kas, izrādās, ir Ivetas vājība, piešķir mājas pagalmam īpašu atmosfēru. Par katru no tām ir arī savs stāsts. Ir rūķi, kuri piedod mājīgumu; zirgs, kurš, kā Iveta smejas, jau ir pensionārs, jo pirkts jau ļoti sen un maksājis 50 latus. “Ieraudzīju to veikalā un man viņš tā iepatikās!” atminas Iveta. Savukārt dekoratīvajā lapeglē sēž baloža figūriņa, kas simbolizē mieru.
