Daumantu Dreiškenu zina un uz ielas Gulbenē sveicina pazīstamie un nepazīstamie. Kā olimpietis, kā novada deputāts un kā stalts, simpātisks vīrietis viņš vienmēr ir pamanīts.
Saruna ar Daumantu “Dzirksteles” redakcijā notiek šajā pilsētas svētku nedēļā. Šodien viņš piedalīsies sporta centra rekonstruētā stadiona atklāšanā, spēlēs basketbolu, atceroties vecās, labās dienas, kad bija vēl “Gulbenes Buku” komandas dalībnieks.
Protams, Daumants pilsētas svētkos izbaudīs arī kopā būšanu ar ģimeni, bērniem. Pastarītis Klāvs, kuram vēl tikai dzīves pirmā nedēļa, gan pārāk neļauj izvērsties ar dalību svētkos. Mazais ir jāauklē, jāsaudzē, naktis ir negulētas. Tomēr, kā saka Daumants, ar ceturto bērnu ģimenē viss ir vieglāk nekā ar pirmajiem, jo lielais brālis un lielās māsas nāk palīgā auklēt Klāvu. Visiem griboties iesaistīties – tā esot gluži vai sacensība.
Pirmajā vietā – ģimene, bērni
Daumants pieder tiem, kuri ir palikuši uzticīgi savam novadam – Stāķiem, kur pavadīta bērnība un kur dzīvo viņa mamma, un Gulbenei, kur ir viņa paša ģimenes māja. Trenera gaitas Bobsleja federācijā palaikam viņu aizsauc projām, arī nākamnedēļ Daumants dosies strādāt uz kārtējo treniņnometni tepat Latvijā. Rudenī, visticamāk, būs ārzemju komandējumi, bet ziemā noritēs pavisam intensīvs darbs. “Tas režīms, kāds man bija kā sportistam, joprojām ir saglabājies. Tikai šobrīd – kā trenerim,” viņš saka.
Taču Daumanta māju sajūta ir un paliek tieši Gulbenē. “Jaunībā ir pasaule jāapskata, jāsajūt, ko īsti dzīvē vajag. Pēc tam, kad ir ģimene, bērni, lielpilsētas dzīve ne visus uzrunā. Man mājas vienmēr ir bijušas šeit. Arī tad, kad vēl sportista gaitās daudz iznāca ceļot pa pasauli. Prieks, ka tāpat ir bijušie klasesbiedri, kuri palikuši uzticīgi Gulbenei. No tiem, reizē ar kuriem 2002.gadā es pabeidzu ģimnāziju, šeit joprojām dzīvojošo procents nav liels, bet tomēr ir. Paši jau mēs šeit veidojam šo vidi. Ir cilvēki, kuri pērk lauku īpašumus un nāk atpakaļ uz šejieni. Mēs ar sievu arī bijām apsvēruši ideju par dzīvi laukos, tomēr devām priekšroku pilsētai,” saka Daumants.
Viņaprāt, Gulbene ir ideāla vieta, kur uzaugt bērniem. Bērnudārzs, skola, pulciņi, treniņi – tas viss ir sasniedzams, ejot kājām, 15-20 minūšu laikā. “Mazpilsētā ir mierīgs dzīves ritms un bērniem te ir droši,” uzsver Daumants.
Gulbenē viņš ar ģimeni dzīvo jau ilgāk nekā 10 gadus. Divi vecākie bērni – Dāvis (12), Denīze (10) – ir skolēni, apmeklē sporta skolu, pulciņus. “Dēls spēlē basketbolu un futbolu. Futbolā netrenējas, bet abi apmeklē tautas deju pulciņu. Meita spēlē volejbolu. Viņu dienas mācību gada laikā ir ļoti piepildītas,” uzsver tētis. Jaunākā meita Rūta (6) apmeklē bērnudārzu.
Kad Daumantam kāds jautā, vai viņam nav bail par nākotni, esot tik kuplas ģimenes galvai, viņš parasti atbild: “No savas pieredzes varu teikt – tās bažas vai tā neskaidrība, protams, ir vienmēr, bet viss atrisinās. No katras bezizejas ir vismaz divas izejas. Varbūt tā nedrošība vairāk ir iekšēja. Reāli viss ir izdarāms. Bet viss ir jādara pašam. Dzīvē nekas netiks nolikts gatavs uz paplātes.”
Diskutēt, bet darīt mūsdienīgi
Kā cilvēks, kā deputāts, kā sporta sabiedrības pārstāvis Daumants labi zina Gulbenes cilvēku viedokļu dažādību un visus plusus un mīnusus. Kaut vai sakarā ar šodien gaidāmo rekonstruētā stadiona atklāšanu. Daumanta domas: “Labi, ka viedokļi ir dažādi. Tas ir ļoti labi. Ja protam viedokli paust ar cieņu, nevienu personiski neaizskarot, tas ir vajadzīgs. Lai notiktu attīstība, ir vajadzīga viedokļu dažādība. Cilvēki, kuri saprot procesus, pēc tam paši var izsvērt to, kas ir un kas nav adekvāti.” Katram ir savs skatījuma leņķis – liek saprast Daumants. Iemeslu viņš raksturo tā: “Paaudzes mainās, arī tendences un ikdienas vajadzības mainās.”
Daumants ļoti augstu vērtē to, ja cilvēkiem sportā ir ambīcijas. Sevišķi, ja ir runa par bērniem, par jauniešiem, par Gulbenes sporta skolu, kura cīnās, lai saglabātu treniņgrupas. “Bet, ja vecākiem, ja bērniem nav ambīciju… kustība jau notiek, sportošana norit. Bet, ja tomēr bērnam ir redzama ambīcija, kas nedaudz lielāka par vidusmēra, vecākiem būtu to jāpamana un jāatbalsta. Arī finansiāli. Vismaz ārzemēs bērnu un jauniešu izaugsme sportā uz to arī lielā mērā balstās. Nevar gaidīt, ka skola visur aizvedīs, visu iedos. Vecākiem ir jābūt gataviem nākt palīgā ar savu ieguldījumu. Visticamāk, tāda tendence un nepieciešamība turpmāk būs, ja ir vēlme sasniegt kaut ko vairāk. Un tas ir ieguldījums savos bērnos, viņu attīstībā un veselībā,” saka Daumants.
Sports un kultūra, viņaprāt, ir tās jomas, kas spēj un liek Gulbenes novada vārdam izskanēt plašāk ārpus novada un veicināt novada atpazīstamību. “Nest Gulbenes novada vārdu pasaulē,” uzsver Daumants. “Tas ir kā papildu pienesums tam, ko spēj un dara novada slavenākie uzņēmumi, kuru produkcija ir plaši zināma un pieprasīta,” viņš piebilst.
Daumants uzskata – pašvaldībai piemīt veselīgas ambīcijas. Par to liecina izraudzītās prioritātes, plānojot finansiālo atbalstu sportam. Par to liecina pašvaldības atbalsts uzņēmējdarbības vides sakārtošanai Lizumā, Šķieneros, Gulbenē. Tāpat arī projektu ieceres. Daumants zina teikt, ka savu realizācijas stundu gaida Gulbenes lielā stadiona rekonstrukcijas 2.kārta, kad būs pieejamas investīcijas. Vai projekta iecere tiks realizēta maksimāli – ar hokeja laukumu zem jumta, tas būšot atkarīgs no finanšu iespējām. “Kad projekts pašvaldībā būs uz rokas, tā būs priekšrocība, kura gana dārgi izmaksāja. Bet mājasdarbs ir izdarīts. Ja paveras fondu piesaistes iespējas, varēsim durt lāpstu zemē,” saka Daumants.
Gulbenes magnētisma divas puses
Šai “mazpilsētai piemīt izaicinājums”, ar kuru sastopas katrs jaunais aizsākums, katrs jaunais cilvēks, kurš sevi sāk pieteikt profesionālajā apritē, – saka Daumants. “Nav garantiju, ka viss uzreiz aizies, kā cerēts. Bet nevajag tāpēc mest plinti krūmos pie pirmās neveiksmes,” viņš iesaka. Un piebilst: “Gulbenes fenomens ir tāds, ka vietējiem tomēr sabiedrība vairāk dod handikapu. Bet daudz kas ir atkarīgs no cilvēka rakstura, nevis no lokālās piederības.”
Pēdējā laikā ne reizi vien ir izrādījies, ka pašvaldības konkursu rezultātā atbildīgos amatos tiek iecelti cilvēki, kuri Gulbenē ir ienācēji. Ne visi šajos amatos paliek uz ilgu laiku. Tomēr ir arī izturīgie. Kā labo piemēru Daumants piesauc Sporta pārvaldes vadītāju Lauru Krēmeru. Bet, runājot par pagastu pārvaldēm, Daumants saka: “Katrā pagastā tomēr vajag savu pārvaldnieku. Vislabāk, ja tas ir kāds no pagasta cilvēkiem, kurš ir cilvēkiem zināms jau daudzus gadus. Ja pārvaldnieks ir no vietējās kopienas, viņam vairāk uzticas, un tad arī efektīvāk uz vietas var risināt sasāpējušas problēmas. Ja vienam pārvaldniekam tiek paplašināta kompetence par vairākiem pagastiem… Cilvēkam jau ir tikai divas rokas un divas kājas. Tīri fiziski cilvēks nevar pavilkt tādu apjomu, jo ir robežas enerģijas resursiem un kapacitātei. Un, ja darba apjoms iet pāri cilvēka izturības limitam, tā var strādāt mēnesi vai divus, bet ne ilgāk. Citādi var sadegt, un tas jau būs regress. Tad sākas doma par darba attiecību izbeigšanu.”
Pēc Daumanta domām, pašvaldība ir tikai ieguvēja, ja tās darbinieks strādā možs, ar prieku, jo ir pietiekami laika arī atpūtai. Pēdējā laikā pašvaldība ir saskārusies vairākkārt ar situācijām, kad darba attiecības nolemj pārtraukt darbinieki atbildīgos posteņos, jo ir pārdeguši. Daumants saka: “Visu cieņu tiem pašvaldības administrācijas darbiniekiem, kuri iztur visu to atbildību, kura nāk pār viņu galvām. Varbūt atalgojums nav tik adekvāts, ņemot vērā prasības darbā un svaru katram parakstam zem ikviena dokumenta, turklāt sabiedrība vēro, skatās uz pirkstiem un par katru kļūdu vai neizdarību kar pie lielā zvana. Strādāt pašvaldības administrācijā – tas nav viegls darbs.”
Jānovērtē zaļa dzīve zaļā pilsētā
Tiem, kuri saka, ka Gulbenē nav nekā, ko redzēt, nav, kam piesiet aci, Daumants zina pateikt pretargumentus: “Zaļā pilsēta, parki, pastaigu takas, “zaļais dzelzceļš”! Ja atbrauc ciemiņi, vedam ne tikai uz bānīti, uz dzelzceļa staciju, uz Vecgulbenes muižu, kas ir mūsu vērtība! Ejam pastaigāties! Ejam uz nomali! Dodamies apskatīt vides objektus!” Svaigs, nepiesārņots gaiss, ko elpojam Gulbenē, – arī tā taču ir vērtība.
Runājot par tuvākajā laikā Gulbenē realizējamajiem projektiem, Daumants īpaši izceļ Gulbīšu parka atjaunošanu. “Tā ir laba lokācijas vieta pilsētas centrā. Pietiekami plaša, lai tur izveidotu iespējas pavadīt brīvo laiku dažāda vecuma sabiedrības pārstāvjiem. Tā būtu vieta, kur sanākt kopā. Gribētu šo vietu redzēt “friši” veidotu. Lai labi ir pašiem un lai ir, kur aizvest mūsu ciemiņus, un tur kopā varam pavadīt pusi dienas. Cerams, ka šis projekts realizēties. Viss ir procesā. Tomēr šobrīd raksturīgais cenu pieaugums būvniecības nozarē bremzē virzības tempus,” saka Daumants.
Viņš piemin arī Gulbenes Dzirnavu dīķi kā nozīmīgu dabas objektu, bet atzīst: “Pagaidām ar šiem ūdeņiem mēs nevaram lepoties.” Ir idejas par šīs vietas atjaunotni, taču līdz realizācijai vēl tālu.
Daumants ir arī no tiem gulbeniešiem un novada deputātiem, kuri uzskata – pilsētai tomēr vajadzētu savu tirgus laukumu. Daumants pats regulāri apmeklējot ceturtdienas tirdziņu un tirdzniecības vietu pie veikala “Beta”.
Būt lokālpatriotiem ne tikai vārdos, bet darbos – uz to aicina Daumants. Katrs par šo pilsētu, par te notiekošo attīstību vai tās tempiem var pateikt gan kaut ko labu, gan sliktu. “Gulbenē kā jebkurā citā vietā Latvijā ir savas problēmas. Bet, ja mēs esam vietējie patrioti, tad mēs cīnāmies. Nākam ar idejām! Darām paši! Negaidām, kad citi visu izdarīs! Visas iedzīvotāju idejas uzreiz pašvaldībā atbalstīt un realizēt nav iespējams. Bet, ja katrā sezonā tiek realizēts pa kādai no šīm idejām, tas jau ir daudz. Tā pamazām arī viss notiek,” uzsver Daumants un saka – viņš cer uz iedzīvotāju padomēm, kuras veidosies gan pilsētā, gan pagastos.
