Kad nejauši pamani, kā Kārlis un Iva Venti Gulbenes ielās iet viens otram cieši blakus, tu nešaubies: viņi ir dejotāji. Vienmēr un mūžīgi. Tas staltums un paļaušanās uz partneri ir viņu būtība. Triju Zvaigžņu ordeņa Zeltītās goda zīmes īpašnieks, deju pedagogs, horeogrāfs Kārlis Vents 26.janvārī svinēs 95 gadu jubileju. Viņš ir labi pazīstama personība ne tikai Gulbenē, Ventspilī, Jēkabpilī, Krustpilī, Balvos, kur strādājis kā deju skolotājs, Baldonē, kur piedzimis, bet arī visā Latvijā un vēl aiz tās.
Otra šā cilvēka biogrāfijas daļa ir saistīta nacionālo patriotismu. Otrajā pasaules karā, vēl jauns puisis būdams, viņš bija iesaukts Latviešu leģionā. Šā fakta dēļ padomju gados K.Ventam pierādīt sevi radošajā darbā nemaz nebija tik viegli. Viņš bija tā laika ideoloģijas stigmēts cilvēks. Un tomēr viņa jaunības degsme, mīlestība uz deju darīja brīnumus. K.Vents spilgti pierādīja sevi mākslā. Bet līdz ar atjaunoto Latvijas brīvvalsti K.Vents kļuva arī politiski aktīvs. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņš iesaistījās balto piemiņas krustu izvietošanā tajās apzinātajās novada vietās, kur apbedīti vācu karavīri. Tāpat K.Vents atjaunoja vanadzēnu organizāciju novadā. Viņš bija Gulbenes pilsētas deputāts atjaunotajā Latvijas brīvvalstī. Kopš 2005.gada K.Vents ir bijis biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” Gulbenes rajona nodaļas izpildinstitūcijas sastāvā (liecina “Lursoft” dati).
Iemīlēties dejā – to Kārlis Vents iemācīja Gulbenei
Lūk, kā par K.Ventu 1978.gadā rakstīja laikraksts “Progress”: “Tā dejo gulbenieši. Tūlīt sāksies rajona kultūras nama deju .kolektīva kārtējais mēģinājums. Jaunieši, nostājušies pret savu vadītāju, sasveicinās ar viņu. Tas notiek dejiski. Arī atbilde – tāda pati. Tad sākas “iesildīšanās”. Sekojot vadītāja Kārļa Venta norādēm, jaunieši izpilda klasisko un mūsdienu deju elementus. Pēc tam seko dejas slīpējums. Šoreiz tā ir “Nāc man līdzi uz Vidzemi”. Sezonas repertuārs – grūts, taču, ja ir laba griba, padarīt var daudz. Par to liecināja pārskata koncerts, kas Gulbenē notika martā. Skatītāji atceras, ka to ievadīja latviešu deja “Diži, diži tautas nāca” un “Apsveikuma deja” K.Venta horeogrāfijā.”
“Gulbenē tautiskā deja kļuva populāra, kad šeit parādījās K.Vents. Radās kolektīvi, tika apmācīti vēl citi vadītāji. Viņš vadīja seminārus. K.Venta inteliģence, mīlestība uz deju iedvesmoja visus,” “Dzirkstelei” saka Gulbenes deju pedagoģe Dainuvīte Putniņa, kura šajā jomā arī ir darbojusies daudzus gadus, mācoties no kolēģa K.Venta un savu reizi arī cenšoties mēroties spēkiem kā sava kolektīva vadītāja.
Gulbeniete Zaiga Mangusa, kura šodien ir pārņēmusi stafeti no K.Venta un ir novada tautisko deju kolektīvu virsvadītāja, “Dzirkstelei” stāsta: “K.Vents mani iemācīja dejot. Viņš manī radīja interesi par deju. Tāpēc es šai mākslai savā dzīvē arī pievērsos. Viņš iemācīja saprast, ko nozīmē “dejas stāsts” un ka to ir jāprot parādīt. Tas viss ir manī palicis. K.Vents man kā skolotājs ir devis ļoti daudz.”
Ar deju, dzīvesprieku un prasīgumu – tālāk dzīvē
1982.gadā “Padomju Venta” rakstīja: “Gulbenes «Madaru» jau ilgus gadus vada bijušais ventspilnieks Kārlis Vents. Labākā liecība viņu darbam un panākumiem Tautas deju ansambļa goda nosaukums, kas kolektīvam piešķirts pirms gadiem trim.” Šis pats laikraksts arī precīzi piefiksējis: “Gulbenes Tautas deju ansamblis «Madara» ir dzīvespriecīgs jauniešu kolektīvs. Starp citu, tagad kolektīvam ir jau divi sastāvi: “padsmitnieki” un tādi drusciņ nobriedušāki jaunieši. Daudzām dejām, kas ir dejotāju repertuārā, horeogrāfiju veidojis vadītājs, bijušais ventspilnieks Kārlis Vents.”
Šo periodu labi atceras gulbenietis Valtis Krauklis.”Dzirkstelei” viņš stāsta: “Mācoties Gulbenes vidusskolā, dejoju K.Venta vadītajā kolektīvā “Madara”. Mēs izcīnījām Tautas deju ansambļa nosaukumu. Tas bija ļoti liels darbs.” Taču V.Krauklim pirmā saskare ar deju skolotāju K.Ventu ir notikusi daudz agrāk. Viņš atceras: “Es vēl mācījos Kalnienas skolas 2.klasē, kad viņš mums mācīja modernās dejas. No deviņu gadu vecuma es zinu K.Ventu.” Tagad V.Krauklis dejo K.Venta dibinātajā Gulbenes kultūras centra deju kopā “Ratiņš”.
Gulbeniete Sanita Mickeviča “Dzirkstelei” saka – viņas pirmais deju skolotājs ir bijis K.Venta dejotājs Jānis Matisons. Vēlāk viņa pievienojusies “Ratiņa” sastāvam. “K.Vents man ir iemācījis ne tikai cieņu pret skatuvi un tautas dejas mākslu. Vienmēr prātā ir viņa teiciens par to, ka “skatuves māksla prasa precīzi aprēķinātu pārspīlējumu”,” stāsta S.Mickeviča.
Piebilstams, ka kopš 2006.gada K.Vents ir biedrības “Latvijas Eiropeādes komiteja” izpildinstitūcijas sastāvā. Kopā ar savu Gulbenes deju kopu „Ratiņu” (dibināta 1987.gadā un šodien to vada Iva Venta) K.Vents kopš 1995.gada ir koncertējis “Eiropeādēs” (lai tiktu uz šīm “Eiropeādēm”, jāiztur konkurss) Francijā, Spānijā, Itālijā, Šveicē, Vācijā, Dānijā, Beļģijā, Portugālē, Austrijā. Latvija sevi “Eiropeādēs” ir prezentējusi ar K.Venta veidotām dejām „Skroderis” un „Suseklis”.
– Diāna Odumiņa
Eseja par deju skolotāju
Kārlis Vents – vienmēr iznesīgs, vienmēr ieturēts, apbrīnojami stalts un elegants džentlmenis. Ir pagājis pulka laika, un daudz kas pagaisis un saplūdis kopā ar bezgalību, bet galvenā emocija ir tā, kas ierakstījās pirmajā teikumā, izdzirdot vārdu un uzvārdu – Kārlis Vents!
Viņš vienmēr ir bijis tolerants, ar izmeklēti pieklājīgu valodu. Tādu viņu domās redzu, pats jau sen būdams projām no Gulbenes. Atceros, Kārlis, ejot pa pilsētu ar Ivu zem rokas, satiekoties, labsirdīgi smaidīja, vienmēr piepacēla hūti, kas bija viņa aukstā gadalaika aksesuārs, un atkarībā no satikšanās statusa palūkojās ar puspiemiegtu vienu skatiena pusi vai sveicinājās kā ar savējo. Kārlis Vents man vienmēr ir bijis iznesīguma un elegances etalons. Pats gan neesmu tam ļoti pietuvojies, bet viņš ir tas, kuram līdzināties gribas projām. Viņa ietekme! Kārlis Vents… mēs viņu saucām par vadoni. Viņš ir devis man skaistāko jaunību, kāda vien ir bijusi iespējama tajā laikā. Viņš radīja, izveidoja Tautas deju ansambli (TDA) “Madara”. Atceros to brīdi, kad no parasta deju kolektīva radās TDA. Abas Sandras, Vizbulīte, Atis, Agris, Spodris… Tas bija sen, bet atmiņas ir fantastiski patīkamas, kaut nepilnīgas un kādi vārdi jau ir izbalējuši…
Bet īstenībā – tā taču bija mūsu visu jaunība. Satikšanās, “mēģi” vakaros pēc skolas, Dziesmu un deju svētki! Pateicoties K.Ventam, esmu piedalījies trijos Deju svētkos! Jaunajos vilnas/vadmalas tautas tērpos Daugavas stadionā dejojis “Meža cirtēju deju” un, lietum līstot, ar sajūsmu meties iekšā pielijušajās lāmās, kad to prasīja dejas horeogrāfija. Pēc tam gulējis Rīgas vidusskolas sporta zālē kopā ar visiem, kaut kā, kaut kur žāvējot visu, kas bija caurcaurēm izmircis slapjš! Esmu bijis ļoti lepns, kad man iedalīja “Gatves dejas” solo partiju. Nu tik lepns, ka vispārākā pakāpe! “Gatves deja” – skaista, mūzika un estētiska, pacilājoša horeogrāfija, un visskaistākie tautas tērpi. Tas, protams, veidoja mani, veidoja droši vien mūs visus.
Un zinu – bijām ļoti lepni, piedodiet, nedejotāji, bijām gabaliņu virs visiem, un šo sajūtu man/mums deva, dāvāja, piespieda radīt K.Vents. Bija reizēm arī dusmas, kad vadonis piesarcis žestikulēja un, skaļi stāstot, pieprasīja saprast elementāru soļu secību un nostiept pēdu vai elementāri/iznesīgi paliekties ”pretī dejojošajam pa dejas ceļu”. Nupat gribēju teikt… “pam-pa-ram” – dusmas un negācijas. Bet sapratu, ka šis vārds te neiederas. Negāciju nebija, manuprāt, nekad. Dusmas bija. Bet tās bija kā tāds temperamenta atspoguļojums, kā brīze zem lietusmākoņa, kas aizsteidzās tālumā, lai ļaut valdīt smaidam un tolerancei. Esmu noteikti – ļoti lepns, ļoti pateicīgs, un bezgala laimīgs, ka man ir bijusi TDA “Madara” un Kārlis Vents manā dzīvē! Sveicieni 95. dzimšanas dienā, vadoni!
– Normunds Cercins speciāli “Dzirkstelei”
Mans vecaistēvs Kārlis Vents – etalons
Lielu daļu savas bērnības un skolas gadus esmu pavadījis, dzīvojoties, mācoties vectēva dzīvesvietā, kā arī esot kopā ar vecvecākiem viņu vadīto deju kolektīvu mēģinājumos, koncertos un citās aktivitātēs. Man vectēvs ir etalons, kuram allaž gribējies līdzināties un kura dotais dzīves skatījums ir licies simpātisks vairākos aspektos – darbā, uz skatuves, kā arī komunikācijā ar citiem.
Vienmēr licies, ka manam vectēvam visi darbi ir paveicami – sākot no apavu labošanas un zāles pļaušanas līdz plakātu ilustrēšanai un horeogrāfiju uzvešanai. Un, ja dara, tad dara augstākajā iespējamajā kvalitātē, kuru viņš prasījis gan no sevis, gan saviem dejotājiem. Ne visi vienmēr bijuši gatavi tiekties pēc kvalitatīvākā snieguma un pat pārdzīvojuši, ja kādreiz saņēmuši savā virzienā kādu stingrāku aizrādījumu, tomēr spilgti prātā palicis vectēva teiktais: “Ja no tevis prasa vairāk nekā no citiem, tad zini, ka visdrīzāk redz, ka tu to vari izdarīt!”
Būšanā uz skatuves, kur iepriekš ieguldītais praktiskais darbs mēģinājumos attaisnojas, vectēvs daudz uzsvēris ir arī izpildījumu dvēseliski – tā, lai pašam sirds gavilē par to, ko dari. Tā, lai acis mirdz. Tā, lai tiek nodots vēstījums, arī nepasakot ne vārda.
Nezinu – kā tieši šī līdzība ienāca šobrīd prātā, bet man vectēvs asociējas ar tādu “Zelta uzvedības grāmatu”. Viņam tāda ir mājās plauktā, un, ja pareizi atceros, tad lielu daļu satura veido praktiski padomi, kas saistāmi ar uzvedību sabiedrībā. Ir vairākas darbības vai domugraudi, kas “pielipuši” no vectēva un kurus nereti atskāršu konkrētās situācijās. Tā ir vesela enciklopēdija: acu skatiens un savākts rokasspiediens, satiekot citus; stāja – ne reizi neesmu redzējis vectēvu “stutējam” sienu; ja esi sarunā ar sievieti, neturi rokas kabatā; ja dodies deju zālē uzlūgt dāmu – neej deju placim pa vidu tieši pie viņas, lai dāma nejustos neērti ar tavu tiešo “uzbrukumu”, bet ej ar loku; utt.
Regulāri sanāk satikt arī vectēva māsu Elvīru (90) Rīgā. Viņa raksturo savu brāli Kārli kā diezgan patstāvīgu, tādu, kas spēj “iedegties” par lietām, kas viņam ir svarīgas. Atceroties bērnību – Kārlis nekad neesot čīkstējis, ka kaut kas jādara, esot izbaudījis bērnību, kā arī labprāt uzņēmies būt par organizatoru, sadalot darbus un lomas mājiniekiem eglīšu vakariem vai kādiem koncertiem mājās Baldonē.
– Kārlis Karolis speciāli “Dzirkstelei”
