„Ziema nāk ar aukstumiņu, dodiet kādu kankariņu” – reizēm atmiņā ieskanas bērnībā iemācītie dzejnieku vārsmojumi. Cik daudz manā galvā tādu no zemapziņas izvilktu pantiņu! Kur tos tagad likt un kam tos tagad vajag?
Mana vecmamma pagājušajā gadsimtā bieži piesauca mūsu tautas parunas, ticējumus tautasdziesmas un sadzīves izteicienus, un tāds krājams “atmiņu kankariņš” man no viņas teiktā arī velkas līdzi. Ilgu laiku pēc viņas aiziešanas mūžībā man bija uz viņas balss tembru tāda kā skaņas atmiņa. Bieži viņas skandējumi arī tagad izsprūk it kā nejauši, trāpot īstajā vietā un laikā. Visspilgtāk tagad sava vecuma galā atceros, kā viņa teica: “Gribi nomirt, ej gulēt! Kad tu nomirsi, nezinu, bet guli un nekusti!” Tā pamazām dzīves gaitā manā smadzeņu kompjūterā atrodas dažādām dzīves situācijām piemēroti teicieni, pantiņi un dzejolīši, viņas dzīvē iegūtā gudrība.
Pantiņi apgūti arī skolas gados un bērnības gaitās. Skolas un jaunības gados grāmatas un mutvārdu folklora bija avots, no kura smelt un dot citiem. Tautas garamantas bija lielā cieņā gan skolā, gan mājās. Pamatskolas klasēs bērnu savāktie un manas mammas – skolotājas apkopotie pagasta vietvārdi tagad ir kā vēstures liecība un avots par pagātni. Kā ģimenes liels dārgums albums nodots manai Tirzas skolai un ir liecība seno laiku nostāstiem par mājām, pļavām, kalniem, lejām, mežiem un purviņiem Tirzā. Man tā šķiet patiesa un diemžēl zaudēta vērtība, kas tomēr iegūlusi mūsu vēstures lādē. Sen vairs nav to vietu, to pļaviņu, to taciņu, kuras iemina iepriekšējās paaudzes, bet rakstītais vārds, zīmētā ainava ir!
Arī kaimiņu – Lizuma pagasta bibliotēkas interjeru grezno uz sienas rakstīti vietu vārdi. Tas droši vien arī lasītājus rosina. Būtu jāpainteresējas par plašāku apkārtni, kā rodas vietu nosaukumi šajos laikos. Katrai mājai, vietai, laukam taču ir savs stāsts!
Vai ir tādas ģimenes, kurās bērniem stāsta par senču dzīvi, viņu arodiem un tikumiem? Mani satrauc tas, ka tagad jaunā paaudze tehnoloģiju buma rezultātā pārlec uz citām smadzeņu trenēšanas un izziņas metodēm. Esmu ģimenēs sastapusi mazuļus, kuriem agrāk tik ierastā grabulīša vietā rociņās ielikti mobilie telefoni ar kustīgām un mirgojošām spēlītēm, un pavisam mazi bērni gražojas, ja šī spēļmantiņa kaut kur paslēpta. Ar ko viņi mūs, vecos, atcerēsies, ja mūsu tur – viņu redzes laukā – internetā nav? Kas viņu saprašanā būs tā vērtība, kas paliks ne kā īpašums, bet kā garīgā vērtība? Vecvecāku dzīvesveids, dzimtas tradīcijas Ziemsvētkos, Jāņos un ģimenes svētki? Vai senā fotoalbumā paliks kādas fotoliecības? Vai tās reizē ar citiem veciem ģimenes arhīva papīriem arī neielidos skurstenī kā nenozīmīgas?
Grāmatas arī daudzās ģimenēs nav vērtē! Kā nevajadzīgas tās bieži mētājas internetā pārdošanā, un retais novērtē šīs vēstures liecinieces. Tas tomēr ir labāk, nekā izsviest makulatūrā. Te ir par augstu cenu arī zelta graudi: seni izdevumi un apkopojumi. Internetā pērk visu iespējamo, pārdod, maina, norunā randiņus un komentāros lamājas necenzētiem vārdiem, salīgst arī mieru, reklamē visu iespējamo un naivos ļaudis, sevišķi jau pensionārus, arī piekrāpj un aplaupa. Tehnoloģijas ir visuvarenas, un reti kurš jaunietis negrib izbaudīt šo jaunā laikmeta garšu. Laiki tādi!
Lai būtu mūsdienīgi un interesanti bērniem un mazbērniem, arī senioriem jādodas pa viņu pēdām tieši turpat: visuvarenajā modernā mobilajā telefonā, planšetēs, „feisbukā” un citos saziņas tīklos. Tādu tagad tik daudz, un viss var notikt arī attālināti! To taču pierādīja skolēnu attālinātā mācīšana. Tā attālināti var apsveikt, uzrunāt un redzēt, ka ar radu un draugu viss kārtībā. jo viņi ir tur – spīdošā ekrāna gaismā otrā pusē. Varbūt tomēr mazbērni kādreiz lasīs drukātās domas un pētīs senās paaudžu atstātās zīmes? Cerēsim, ka tāds laiks pienāks, kad prātā uzliesmos doma par paliekošām vērtībām un tehnoloģijas būs prāta palīgs, ne aizvietotājs. Tad nonāksim pie atziņas, ka jaunais ir labi aizmirstais vecais un nedrīkst nokavēt, nepamanīt, nepavēstīt un neatstāt aiz sevis kādu zelta atziņu un izpētes graudu ne tikai internetā.
Un tā: balta, sala un atkušņiem bagāta ziema. Laukos vienatnē ir daudz laika domāt, vērot, mājas darbus paveikt un priecāties, ja vecuma galā neesi radiem smaga nasta. Arī to es mācos un cenšos dzīvot tanī “burbulī”, kurā esmu dzīves iesprostota. “Koronas” dēļ valdības izsludinātais ārkārtējais stāvoklis ar saviem noteikumiem žņaudz daudzus, un drūmās prognozes biedē. Man arī bail no šīs pasaules pandēmijas, un, vēlamies to vai ne, saprātīga pakļaušanās valdības lēmumiem ir jārespektē. Lasu internetā gan speciālistu viedokļus, gan pilnīgas, manuprāt, no pirksta izzīstas, muļķības. Iekrājas dažāda pasaules pieredze, un izdaru savus secinājumus.
Uztrauc biedējoša pašreizējā saslimstības statistika un nopirktie viltus sertifikāti. Žēl, ka tā arī kāds dēls (tepat netālu kaimiņu novadā) nopircis savai mammai dzimšanas dienā viltus sertifikātu – nāvi… Un tāda esot pasaules problēma! Manuprāt, nožēlojams un stingri sodāms būtu tas mediķis, kas ķēries alkatības dēļ pie šāda laikmeta rūpala. Domāju, ka “kovida” statistika un tematika nedrīkst kļūt par galveno dzīves interesi. Cik tad tālu līdz īstai panikai? „Lai domā zirgs, tam lielāka galva!” varbūt tā teiktu mana vecmamma un atmestu ar roku: dari, kas tev jādara, un skaties prāta acīm!
Savu vaļasprieku nedrīkstu noniecināt, pamest un grimt pesimismā. Ne velti saka: ja tev nav nākotnes plānu, tad tu esi vecs un bezcerīgs! To es negribu! Sarosos, iztaisnoju plecus un uz priekšu! Sala dienā, kad saka, ka no aukstuma zaķim acis no pieres sprāgst ārā, stirnas, barību meklēdamas, piebridušas pie pašas mājas. Fotografēju un pārsūtu ar mūsdienīgo telefonu ārzemju radiņiem. Tāda ikdienas izklaide rada pat tādu kā mazu eiforiju un aizrautību. Nu, negribu dzīvot bez sava azarta un pašapliecināšanās! Rodas sajūta, ka esmu kādam svarīga un interesanta, un ignorēju dažu aizrādījumu, ka mēs ar savu rosību un bildēm reizēm piebļaujam pasaules sociālos tīklus, gribot līdzināties jaunajiem.
Meita nesen telefona sarunā jautā: ”Ko tu šodien dari, ka tevi “feisbukā” neredzu?” Tātad uztraukums, ka manis tur nav! Forši līdzināties jaunākajai paaudzei, kaut ne visos jautājumos esmu ar viņiem vienisprātis. Galvenais – justies nozīmīgai, radošai. Ar bildēm sazinos ar paziņām, radiem un draugiem. Adu raibas zeķes, atrādos draudzenēm un redzu viņu rokdarbus un vaļaspriekus. Attālinātā socializācija jau pierasta. Draugos man dažas slavenības, un arī es uzzinu, ko citi vēl nezina par viņu darbošanos, panākumiem un arī ikdienas rūpēm. Kā bez tā visa agrāk varēja dzīvot?
Pārlasu agrāk pašas rakstīto par savām ārsta dzīves gaitām un domās šobrīd izvērtēju savas jaunības laika (tagad šķietami primitīvo) medicīnu, un aizdomājos: tikai atsperoties pret vienkāršo un pat primitīvo, redzams pasaules progress un attīstība. Viss mainās, un laika upē uzpeld atmiņu ainas. Vai vajag salīdzināt pagātni ar mūsdienu sasniegumiem? Bez jaunā un progresīvā taču nebūtu tā pamata, uz kura būvē tagadni un nākotni. Tā ir visās nozarēs, arī medicīnā.
Ziemā, kad uz Ziemsvētkos kalendārā rakstīts mans vārds un vienlaikus ir arī dzimšanas diena, pandēmijas laika plašo ierobežojumu dēļ esmu nobažījusies: ja nu sveicēji, kuru netrūka citos gados, arī gribēs šogad sveikt, uzrunāt, komunicēt un mani iepriecināt? Bērni pēcpusdienā izlases veidā ieradīšoties paši ar saviem cienastiem – lai neuztraucoties! Tā arī nolemju, jo esmu sevišķi jau ziemā atkarīga no transporta un laika apstākļiem. Paļaujos uz radiem! Tomēr nenotiek, kā bija paredzēts. No rīta pēc brokastu laika, kad telefonā un datorā esmu saņēmusi dučiem apsveikumu, sētā pavisam neparedzēti iebrauc svešs auto. Ar torti, pīrāgiem un ziediem pa taciņu nāk pagasta sieviešu padomes un sabiedrības pārstāves! Ko nu? Pacienājumu man nav! Tomēr izeju pat bezizejā var atrast! Noprasījusi, vai nestūrē mašīnu, un saņēmusi negatīvu atbildi, uzdrīkstos. Labs dzēriens skaistā glāzē būs oriģināli! Rodas ideja: aicinu sveicējas pēc jaukā tosta iedegt eglītē svecīti, lai paliek kāda sveicēju zīme.
No vienas savas ķibeles laimīgi izkļuvusi, pavadu sveicējas, nomierinos un apceru svētkus, priecājos par skaisto torti, ziediem un pīrāgiem. Arī mans galds tagad nav tukšs! Paldies, paldies! Cik jauki, ka mani vēl atceras! Ir radusies svētku sajūta. Mirgo eglīte! Savā dzīvē man pušķota katrā dzimšanas dienā viena egle, un tā ir mans simbols. Arī katram mazbērnam atstatu no mājas aug pa eglītei un ciedru riekstu kokam. Jau garas, kuplas skujaines, tikai par ciešu sastādītas! Varbūt tuvums simbolizē un novēl ģimeņu stiprumu un radu saites? Cik liels gan egļu mežs būtu izaudzis, ja visas man pušķotās eglītes būtu palikušas dzīvas un sastādītas…
No pārdomām mani atkal iztraucē mašīnas troksnis pagalmā. Pazīstams ģimenes draugs un sveicējs ar cienastu un dāvanu klāt gan! Nu jau man rituāls zināms: saņemu sirsnīgus vārdus, dāvanu kuli ar augļiem, un tad – sveicēja svecītes iedegšana manā eglē. Viņam nu jau varu līdzi iedot pacienājumam kūkas gabalu no pirmās dāvanas. Ievērojot epidemioloģisko drošību, viss notiek tā, kā valdība noteikusi: atstatums bez apkampšanās un bučām! Protams, tas tāds joks, bet viss pandēmijā ir citādāk, nekā bija pierasts. Kad pienāk tuvāko radiņu laiks, visi ir pa grupiņām sadalīti un noteiktajā laikā arī ierodas, lai nav drūzmas un var ievērot distanci. Nu galdā bez bērnu pasūtītajiem cienastiem ir arī mans šārīta sveicēju pienesums. Eglītē ielikts vaska svecīšu rotājums, un medus smarža staro no dāvanām, kuras saņemu, sūtītas “caur laipnu roku” no kaimiņu pagasta draugiem. Izbaudu labestības svētīgo elpu. Vakarā vēl turpinās telefona zvani, vēlējumi, un ja kaut desmitā daļa no tiem piepildītos…
Un tad pirmo Ziemsvētku rītā pārsteigums: brīnums un neticams notikums, kurš gan nebeidzās, kā man gribētos, tomēr īslaicīgs prieks un cerības bija. No novembra beigām mana mīļā kaķenīte Murīte bija pazudusi un jau apraudāta. Ļoti man pietrūka vakara murrātājas, uz mana vēdera gulētājas! Mēs viena otrai iedvesām drošību un omulību. Nospriedām, ka droši vien kritusi lapsas nagos un samierinājos… Un te: dzirdu uz cementētā celiņa tādu kā metālisku šķindoņu! Mana kaķīte pārvilkusies! Tikko dzīva, priekškājiņa iecirsta lielā zvēru slazdā. Pati kaķīte spalvas svarā! Ko tikai viņa nav pārcietusi: aukstumu, badu, sāpes un slāpes! Katru vakaru pārnāca mājās un arī tagad! Darījām, ko varējām. Amputēja Ilzes klīnikā Gulbenē kājiņu, darījām visu, ko spēja veterinārija un kopšana. Tomēr nekā! Vecgada vakarā šķīrāmies. Nekad nebiju redzējusi, kā mirst kaķi, kā pārcieš sāpes un raud kaķa balsī. Nu varēju izraudāt ne tikai bēdas par kaķīti, bet par daudz ko citu bēdīgu un neatgriezenisku, kas bija pa gadu sakrājies. Par laimi, nebiju viena.
Vispār Vecgada vakars ir jāpavada priecīgi un ar cerībām uz gaismu un veselību. To arī mūsu mazais pulciņš viens otram vēlējām, malkojot dzirkstošu veldzi un ticot, ka viss sliktais palicis vecajā gadā. Sākšu jauno kā baltu lapu un ceru, ka tas izdosies labāks par bijušo. Mediķi ir īpaša tauta, kas iedvesmo citus un sasmeļ sev to, kas dzīvē piedzīvots, un tāpat kā dzejnieki, radot dzejoli ne no kā, arī mediķi dzīvo ar optimismu. Tā kā man šā aroda pratēji ir jau ceturtajā paaudzē, pieredze saka: „Katrs pats savas laimes kalējas! Kas gan cits, ja ne tu, dakter, pats kal savu, savu pacientu un savas ģimenes laimi. Prozīt! Lai valda optimisms!”
Ieva Bērziņa
- 
