“Laika rēķins” – tā saucas rakstnieces Ilzes Jansones jaunais romāns par ASV latviešu rakstnieci Ilzi Šķipsnu, kuru, kā izrādās, saistījusi radniecība ar Jaungulbeni. Tur pavadītas bērnības vasaras. Ārkārtīgi izglītotā un elegantā dāma I.Šķipsna tiek uzskatīta par modernā romāna aizsācēju latviešu literatūrā. Viņu mazāk interesēja apkārtējā vide un ārējā pasaule, vairāk cilvēka iekšējā pasaule, identitātes problēmas, dzīves jēgas meklēšana.
Romānu “Laika rēķins” klajā ir laidusi izdevniecība “Dienas Grāmata”. Nesen gulbeniešiem bija iespēja klātienē vai attālināti tiešsaistē satikt romāna autori I.Jansoni un iesaistīties diskusijā gan par jauno grāmatu, gan par I.Šķipsnas radošo personību.
Ilzes Šķipsnas vasaras pie Ušura ezera
Līdz pat 1944.gadam I.Šķipsna visas vasaras pavadīja pie vecātēva Jaungulbenē, Ušura ezera tuvumā. Tātad arī Otrā pasaules kara laikā. Tur viņa bija kopā ar savu brāli, brālēniem un māsīcu. Palīdzēja, dauzījās. Ilzei iznācis vairāk dauzīties nekā pārējiem bērniem, jo māsīca bija par viņu 13 gadus vecāka – sacīja I.Jansone.
Pēc tam sākās I.Šķipsnas Vācijas periods. Tur viņa mācījās Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā Fišbahā. Lielu iespaidu uz viņu atstāja latviešu valodas skolotāja dzejniece Zinaīda Lazda – īstajā vārdā Zinaīda Zelma Šreibere (1902–1957). Tieši šī skolotāja iedrošināja Ilzi nodarboties ar literatūru, stāstīja I.Jansone. Tad sekoja tālākās studijas augstskolās. Ilzes interešu laukā bija filoloģija un filozofija. “Pieredzes un laika jēdziens,” teica I.Jansone. Ilze bija spējīga studente, ieguva stipendiju studiju turpināšanai ASV. Nopelnīja divus maģistres grādus – bibliotēku zinātnē un antropoloģijā. Visu mūžu vadīja bibliotēku Kimbela Maklas muzejā Fortvērtā. Viņas vīrs bija franču literatūras profesors Valtons H.Rotroks. “Dzīvoja Teksasā. Attālāk no latviešu klaida kopienas. Bieži Ņujorkā ciemojās pie draugiem. Salīdzinoši daudz brauca uz Latviju,” stāstīja I.Jansone.
Viņa, vētījot I.Šķipsnas literāro mantojumu, kā slavenāko šīs klaida rakstnieces romānu piesauca “Aiz septītā tilta”. Tas tiek uzskatīts par pirmo moderno latviešu romānu. Notikumu šajā literārajā darbā ir maz, un to loma mazbūtiska. Svarīgas ir rakstnieces pārdomas, kas parādās Edītes, Solvītas un dažu citu personu sarunās. Sižeta virzībā būtiska nozīme ir atsevišķām detaļām, to atkārtošanai. Rakstniece izmantojusi kontrastus: savs–svešais, dzīve–pašizolēšanās, dzīvot tagadnē–dzīvot atmiņās. I.Šķipsna teikusi, ka darba uzrakstīšana ir tikai process saredzēšanai un iznākums bieži sagādājot pārsteigumu pat viņai pašai. I.Šķipsnai patika process – “iešana pa vārdu un teikumu tiltiņiem”.
Savukārt “Neapsolītās zemes” esot grāmata, “kuri daudzi nesaprata”, sacīja I.Jansone. Daudzi tomēr šo romānu uzskatīja un uzskata par “augstās literatūras paraugu”.
I.Jansone par I.Šķipsnu: “Daudz strādāja, daudz ceļoja, līdz 1981.gadā mira (52 gadu vecumā – red.) no plaušu vēža. Dažas dienas pirms Ilzēm.”
Abām kaislība uz grāmatu lasīšanu
“Es neko daudz par viņu nezināju, biju dzirdējusi I.Šķipsnas vārdu, biju dzirdējusi viņas sarakstīto grāmatu nosaukumus,” atzinās I.Jansone. Taču rakstniece Gundega Repše (nodarbojas ar Latvijas vēsturei veltītas prozas veicināšanu) piedāvājusi rakstīt par I.Šķipsnu. Un I.Jansone pieņēma piedāvājumu. Viņa iedegās vēlmē “iepazīties” ar savu vārdamāsu. Ātri vien atradusi kopīgas iezīmes. Un tas – neņemot vērā apstākli, ka I.Jansones piedzimšanas brīdī I.Šķipsna jau bija atstājusi šo pasauli. I.Jansone dzimusi pusotru gadu pēc I.Šķipsnas nāves.
Abu Ilžu dzīvē nozīmīga loma ir bibliotēkai. I.Jansone atklāj, ka viņai pašai mazotnē bibliotēka ir aizstājusi bērnudārzu, jo vecmāmiņa Ieriķos strādājusi par bibliotekāri. Sapņot par romāna rakstīšanu I.Jansone sākusi jau 12 gadu vecumā. Tad arī mēģinājusi pati sacerēt pirmo romānu. Ar to tikusi iepazīstināta vecmāmiņa. 50 mūža gadus viņā atdevusi bibliotekāres darbam, pēc tam omes vietā uz laiku stājusies I.Jansone. Tā bijusi viņas pirmā darbavieta. Tad sācies studiju laiks Rīgā un dzīve galvaspilsētā. Kādu laiku I.Jansone strādājusi Latvijas Universitātes bibliotēkā, pēc tam – izdevniecībās “Atēna” un “Dienas Grāmata”. Pēc tam sekoja astoņu gadu darbs Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātē (I.Jansone lasīja lekcijas, bija vadošā pētniece), vēlāk iegūts pašnodarbinātās statuss. Līdztekus sākās un turpinās I.Jansones rakstnieces biogrāfija. Kad pirms 12 gadiem I.Jansone bija sagaidījusi klajā nākam savu pirmo romānu “Insomnia”, tas ilgi bijis viņas galvenais mūža veikums. Pati tā uzskatījusi. Un tad pienāca brīdis, kad sapratusi – turpmāk var un vēlas ar literatūru nodarboties profesionāli. “Laika rēķins” ir ceturtais I.Jansones romāns. Tajā pašā laikā I.Jansone atzīst – viņas kā teoloģes izglītība atspoguļojas viņas kā rakstnieces darbā. “No sevis nekur neaizbēgsi,” sacīja I.Jansone.
Par Ilzi Šķipsnu rakstīja vairākus gadus
“Mani gandrīz izrakstīja no mājas grāmatas,” atzīstas I.Jansone. Darbs pie romāna par I.Šķipsnu nav bijis viegls. Romāns tapis vairāku gadu laikā, un par šo periodu I.Jansone tomēr saka – esot to pavadījusi brīnišķīgā kompānijā – divu Ilžu kompānijā. I.Jansone izlasījusi pieejamās vēstules, kuras rakstījusi I.Šķipsna vai kuras adresētas viņai. Izlasījusi I.Šķipsnas darbus un to, ko citi ir rakstījuši par šīs autores grāmatām. Vēl vairāk! I.Jansone izlasījusi arī tos citu klaida latviešu literāros darbus, kurus augstu vērtējusi I.Šķipsna.
I.Jansone neslēpa – viņai tekstu rakstīšana nenākot viegli. “Tas ir liels darbs. To es esmu teikusi arī jaunajiem autoriem, kurus esmu konsultējusi. Ir jārēķinās – proza prasa milzīgu pacietību un izturību,” viņa teica. Rakstot par I.Šķipsnu, urdījusi nemitīga atbildības un arī baiļu sajūta. I.Jansone bažījusies kaut ko ne tā pateikt, kādu aizvainot. Un tajā paša laikā viņa uzskata, ka “rakstniekam nebūtu par to jādomā, vai viņš kādu aizvaino vai neaizvaino”.
I.Jansone arī bažījusies kaut ko I.Šķipsas biogrāfijā atstāt nepamanītu. Piemēram, viņa domājusi par to, ka nav bijusi Teksasā un nav redzējusi to vidi, kur dzīvojusi un strādājusi I.Šķipsna, kur viņa pavadījusi lielāko mūža daļu. “Bija pandēmija, un fiziski tas nebija iespējams,” skaidroja I.Jansone. Nekas cits nav atlicis, ka pastaigāties pa I.Šķipsnas mīļākajām Rīgas takām, piemēram, Bastejkalnā. Vai nostāties uz operas tiltiņa, kur I.Šķipsna savulaik stāvējusi un sarunājusies ar ar kādu kungu. Saklausīt sarunu. Par ko tā bija? “Paldies Dievam, es neesmu bijusi trimdā, es nezinu, ko tas nozīmē. Es nezinu, ko nozīmē aizbraukt no visa, kas tev ir mīļš, un izcīnīt sev jaunu dzīvi. Es nezinu, ko nozīmē izšķirties rakstīt latviešu valodā. Ilzei Šķipsnai bija iespēja rakstīt angļu valodā. Un tad viņa būtu cita līmeņa rakstniece, ja rakstītu angliski. Šķiet, tā ir viņas mūža lielākā izšķiršanās,” sacīja I.Jansone.
Ir nepabeigtā teksta sajūta…
I.Jansone piesauca I.Škipsnas stāstu “Dārza svētki”, kurš sākas ar vārdiem: “Sibilas Rīdas dārza svētki bija ievērojami ar to, ka ļaudis par tiem runāja jau vairākas nedējas iepriekš, bet nākošā dienā tos neviens nepieminēja.” Stāstā ir arī runa par suni. Un te I.Jansone sacīja: “Vēstulēs “uzdūros”, kāds sunītis ir bijis Ilzei (Šķipsnai – red.) pašai.” Viņa ieraudzījusi I.Šķipsnu kā dāmu ar sunīti. Sakrita tā, ka šī vīzija materializējās, jo pašas I.Jansones rokās nonāca radu atdots kucēns. Tas palīdzēja tapt “Laika rēķinam”. I.Šķipsna bija cilvēks, kuram patika radīt svētkus, patika pašai gatavot ēdienus, cept maizi – stāstīja I.Jansone. Kopā ar draudzenēm I.Šķipsna gāja peldēties, iepirkties – kafiju un ko stiprāku, kā arī gādāja dāvanas vešanai uz Latviju. “Viennozīmīgi moderna”, kurai raksturīgi “mazi, fifīgi, sievišķīgi sīkumi”. Tādu I.Jansone ieraudzīja I.Šķipsnu un arī attēloja savā romānā. I.Šķipsnai bija svarīgi, kas ir modē. Viņa pati brauca ar automašīnu. Ir pieminējusi uzsniegam sniegu, kas Amerikā ir retums. I.Jansone to visu spēja iztēloties. Taču pirms tam bija jāsavāc milzum daudz liecību literatūrā, vēstulēs.
“Man nekad līdz galam nav pārliecības, ka teksts ir pabeigts,” sacīja I.Jansone. Tomēr kolēģes izdevniecībā nomierinājušas – romāns “Laika rēķins” ir apliecinājums godīgi padarītam darbam. Tas sakritis ar autores zināmu iztukšotības sajūtu, jo, kā atzina pati, bija “ļoti intensīvi dzīvojusi ne Ilzes Jansones, bet Ilzes Šķipsnas pasaulē”.
Uz tikšanos ar I.Jansoni Gulbenē bija ieradusies arī novadniece, rakstniece Laima Kota, kura teica vislabākos vārdus par kolēģes veikumu. Esot spēts uzburt romānu par personību, kura Latvijā tomēr maz zināma un nav bijusi līdz galam iepazīta, taču ir ārkārtīgi svarīga Latvijai, latviešiem un pasaules literatūrai. I.Jansonei ir izdevies parādīt I.Šķipsnas mūsdienīgumu, kas ir burtiski šodienīgs.
– Diāna Odumiņa
Citāti
* “Sargi savu suni, es sargāšu savu gulbi. Kas zina, ko vairākums pielūdz?”
* “Stunda, divas, trīs… apaļās tabletes katru stundu, garenās ik pa divām. Dzeltenajā dozītē sirdspuksti, zaļajā asins zāles… Kas tā par pasauli, kurā cilvēks tā iznirst un ienirst?”
* “Septiņi tilti līdz mājām… Pirmoreiz Džeralds lika uz katra kaut ko vēlēties. Ko es toreiz vēlējos? Daudz baltu dieniņu? Dienas kā zvaigznes, kā liesmas? Nebrauc tik dikti… Zvaigznes un liesmas.”
* “Nāve un mūžība nav viens un tas pats.”
* “Mūžība un mīlestība ir viens un tas pats.”
* “Mūžība, nāve un nebūtība ir viens un tas pats.”
(No Ilzes Šķipsnas romāna “Aiz septītā tilta”)
Ilze Šķipsna
(17.02.1928.–24.01.1981.)
* Trimdas latviešu dzejniece, prozaiķe.
* Dzimusi Rīgā, taču bērnībā vasaras pavadījusi vectēva mājās Jaungulbenes pagasta “Dreiņos”. 1944.gadā kopā ar vecāku ģimeni emigrējusi uz Vāciju.
*1953.gadā ieguva maģistres grādu bibliotēku zinātnēs Teksasas Universitātē Ostinā, 1968.gadā – maģistres grādu antropoloģijā par darbu “Latviešu tautas mīklas un buramvārdi”.
* Ar pirmo īsprozas krājumu “Vēja stabule” (1961) kļuva par pirmo jaunizveidotās Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas ieguvēju. Seko romāns “Aiz septītā tilta” (1965), romāns “Neapsolītās zemes” (1970) , īsprozas krājums “Vidējā īstenība” (1974). Bija iecerēts trešais romāns “Kaupo”. Nepublicēts palicis pašas autores sastādītais dzejas krājums “Vājuma brīži”.
* Apglabāta Spartanburgā, Dienvidkarolīnā, ASV.
Ilze Jansone
(11.11.1982.)
* Latviešu rakstniece un teoloģe, kā arī tulkotāja.
* Dzimusi un līdz 20 gadu vecumam dzīvojusi Drabešu pagasta Ieriķu ciemā.
* Studējusi Latvijas Universitātē, ir doktores grāds teoloģijā un reliģiju zinātnē (2013).
* Literatūrā debitējusi 2006.gadā ar garstāstu “Viņpus stikla”. Līdz šim iznākuši četri romāni: “Insomnia” (2010), “Vienīgais” (2015), “Vīru lietas” (2020), “Laika rēķins “ (2021) un stāstu krājums “Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” (2013).
