Daiga Kalinka dzimusi dzejas mēnesī un rudeni visnotaļ dēvē par savu vismīļāko gadalaiku – pievilcīgs tas ir gan ar krāsām, gan pelēkumu un pat kailsalu. Tieši 16.septembrī – savā dzimšanas dienā – viņa sava talanta cienītājus sapulcināja savas trešās dzejas grāmatas “…es esmu cita…” atvēršanas svētkos. Zīmīgi, ka arī pirmie divi krājumi pie dzejas mīļotājiem nonākuši tieši dzejnieces dzimšanas svētkos.
Pieklusinātāka dzejas grāmata
Jaunajā grāmatā apkopoti pēdējo piecu gadu laikā pierakstītie dzejoļi. Dzejniece atzīst, ka dzejas tapšanai impulsus sniedz pilnīgi viss, kas notiek apkārt, un bieži, kad atnāk īstās rindas, tās tiek ātri pierakstītas uz visdažādākajām lietām – biļetēm, kalendāra malām, avīzēm vai piezīmju bloknotos. Daiga neslēpj, ka pats nosaukums jau vēsta, ka patiešām šī trešā dzejas grāmata ir citādāka.
“Mēs katrs ar gadiem maināmies. Pirmās divas grāmatas man bija košas, un to ilustrācijai izmantoju gan savu apgleznoto zīda lakatu, gan eļļas gleznu fotogrāfijas. Šoreiz grāmata ir pieklusinātāka un starp dzejoļiem ir mani rokraksti, caur tiem es gribēju parādīt tos brīžus, kad dzeja top,” stāsta Daiga.
Viņa neslēpj, ka par dažiem dzejoļiem ir jau sākumā skaidrs, ka tam noteikti būs vieta grāmatā, bet ne vienmēr rindas sakārtojas gatavas no pirmās līdz pēdējai, tāpēc par dažu gatavību būt publicētiem tiek sajusts vēlāk.
“Ar gadiem šķiet, ka pasaule kļūst skaistāka un dzērves Ušurā kliedz aizvien smeldzīgāk, katrs mirklis liekas arvien nozīmīgāks. Par to arī šī jaunā grāmata, kurā, manuprāt, ir gan runājamie dzejoļi, gan tādi, kas lasītājam ir jāizlasa klusībā. Tie var būt kā dvēseles pieskāriens vai arī kā āmura sitiens,” raksturo Daiga.
Par savu mīlestību pret dzeju un literatūru viņa paldies saka literatūras skolotājai Dagmārai Prohorovai, jo tieši caur viņas stundām nostiprinājusies sajūta, ka ir, ko teikt un rakstīt. “Pati dzeja pie manis atnāca jaunībā. Ilgi ko pierakstīju, un, kad apjautu, ka mani vārdi jau ir visur – apsveikuma kartītēs, internetā un pat uz kapakmeņiem, sapratu, ka beidzot tie ir jāapkopo grāmatā. Dzeja un rakstītais vārds vispār ir pāri laikam un ar bezgalības zīmi. Varbūt dažādas politiskās noskaņas un laiki, bet arī tagad, lasot klasiķus, katrs tajos rod kaut ko, kas atbilst šodienai.”
Valoda sākas ģimenē
Daiga uzskata, ka šodienas aktuālā problēma – vājā lasītprasme bērniem ir risināma tieši ģimenēs. “Bērns noteikti pamana, ja vecāki lasa. Ja viņi to nedara, tad bērnam tas nekļūst par vērtību. Atceros, ka mana mamma ļoti daudz lasīja grāmatas,” stāsta Daiga un dalās savos novērojumos par ieraudzīto savā logopēdes darba ikdienā. Viņa ir logopēde gan bērniem Gulbenes skolās, gan arī palīdz pieaugušajiem atgūt runu pēc piedzīvotā insulta.
Logopēdija ir interesanta, mainīga un izaicinoša, un logopēdes darba ikdiena ir saspringta. “Šobrīd manā pārziņā ir trīs skolas novadā – Gulbīša, Rankas un Stāķu, uz kurām braucu regulāri, un arvien vairāk ir individuālie klienti. Vēl esmu Logopēdu apvienības vadītāja, arī tur gribas satikties, organizēt seminārus, kursus, lai arī mēs paši kā speciālisti ko iegūstam, jo, ja esam tukši, ko varam dot citiem?”
Daiga skaidro, ka logopēds var izdarīt daudz pie viena noteikuma – ja strādā bērns un vecāki. “Man patīk, ja pie manis nāk bērni vecāka pavadībā. Īpaši, ja nāk tēti, tad bērns mazāk “špāsējas”. Artikulācijas aparāta treniņiem būs nozīme, ja tie tiks veikti arī mājās. Arvien biežāk logopēdiskās problēmas ir tikai sekas, pamats meklējams citur. Tā ir mūsu dzīve ar lielo vecāku aizņemtību, citām vērtībām, tehnoloģijām. Ir absolūti neprātīgi dot mazam bērnam telefonu, lai viņš aizpildītu savu brīvo laiku. Viņš pierod pie saraustītas, fragmentāras informācijas, ņirbošas, kustīgas vides, bet, aizejot uz skolu, mācību grāmatai burti stāv uz vietas un nekustas. Un tad bērnam ir grūti uztvert, koncentrēt uzmanību,” skaidro logopēde.
Viņasprāt, būtiskākais valodas un pareizas izrunas attīstības laiks ir “no piedzimšanas līdz skolai”. “Bērns sāk apgūt lasītprasmi ne jau brīdī, kad ierauga pirmos burtus, bet kad mācās koncentrēt skatienu uz mammas seju. Kad sāku strādāt par logopēdi, bija citi valodas traucējumi. Piemēram, bērniem nebija tik daudz skaņu “k”, “g” traucējumu, kā ir šodien. Cēlonis meklējams mūsdienu ēšanas paradumos. Ja visa bērnu pārtika ir sablenderēta, kā tad lai bērns uztrenē sev mēles saknes muskuļus?” stāsta Daiga.
Līdzsvaram apglezno zīdu
“Katrā jomā var pienākt brīdis, kad esi kā tukšs trauks. Pati ne vienmēr to pamanu, bet labi, ka man dzīvē darbību jomas ir salikušās tādas pretējas. Logopēdija ir strukturēta – daļēji pedagoģiski un medicīniska, tad vakaros ir lakatu apgleznošana un ir dzeja, ir cilvēki un mana zeme,” stāsta Daiga.
Viņa par savu bērnības zemi sauc Jaungulbeni. Tur netālu no Ušura ezera aizritējušas interesantās un blēņām piepildītās dienas kopā ar jaunāko brāli un māsu. Šodien Daiga šo pagastu vērtē kā labu, stabilu vietu ar potenciālu, kuru būtu jāizmanto ar lielāku jaudu. Dzīve viņu šobrīd aizvedusi uz Stradu pagasta Stāķiem. Tieši tur notiek radošais darbs jau vairāk nekā 20 gadus studijā “Magone”.
“Es saku, ka esmu romantiskā praktiķe. Stāķos jau no brīža, kad iemācījos apgleznot zīdu, mēs nācām kopā raiba kompānija. Tā pa gadiem mainās – kāds aiziet, kāds nāk klāt, un šobrīd esam stabili četras meitenes, kas nodarbojas ar zīda lakatu apgleznošanu. Tie ceļo visu laiku pa dažādām izstādēm. Nupat tie bija skatāmi Tirzā, šobrīd – Sinoles bibliotēkā un Latvijas amatniecības izstādē Mēru muižā.”
Dzejniece savās radošajās un darba gaitās ir pateicīga par brīnišķīgo atbalstu gan saviem draugiem, gan ģimenei. “Ļoti pateicīga esmu māsai un brālim un viņu ģimenēm, kurās aug forši jaunieši. Iznākot šai grāmatai, varu teikt, ka ideju vēl ir daudz par to, kas jāizdara, jāuzglezno – dod, Dievs, to visu paspēt!”
- Viktorija Slavinska-Kostigova
Daiga Kalinka
/ Strādā par logopēdi Gulbenes novada Izglītības pārvaldē jau 13 gadus.
/ 2022.gadā saņēmusi Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu izglītības jomā.
/ Vada Stradu pagasta radošo studiju “Magone”.
/ Iznākušās dzejas grāmatas – “SEV un TEV”, ” Manā dārzā līst mīlestības lietus” (2016) un “…es esmu cita…” (2022).
