Vairāk nekā pusei “Dzirksteles” redakcijas darbinieku ir suns. Pavisam tie ir pieci ļoti dažādi suņi, bet visi vienlīdz mīļi un loloti. Iepazīstinām lasītājus ar “Dzirksteles” mīluļiem un aicinām dalīties stāstos par saviem mīļdzīvniekiem!
Deizijai patīk “remontēt”
MŪSU MĪĻĀ, DROŠSIRDĪGĀ, DĀRGĀ DEIZIJA ir 10 gadus veca. Dārgā – vistiešākajā nozīmē.
Deizija ir aktīva krievu toiterjera šķirnes sunīte, viņa ir īpaša ar to, ka deguns no priekšas izskatās kā sirsniņa. Viņai ļoti garšo dārzeņi, patīk izskrieties un citreiz arī veikt mājās “remontu” vai vismaz veco segumu “demontāžu”.
Par laimi, Deizijai, kā daudziem citiem suņiem, apavi nav bijuši mīļāko graužamo lietu sarakstā, bet toties lielu interesi izraisījušas šīs lietas: tapetes, linolejs, krēsli, durvis un arī dažādas rotaļlietas – gan suņiem, gan bērniem paredzētās.
Lai gan Deizija bieži bijusi neparedzēta “remonta” iniciatore, mēs tāpat viņu ļoti mīlam!
— Santa Korņejeva
Ģimenes sirds
MANS SAPNIS PAR SUNĪTI piepildījās pirms trīs gadiem un trim mēnešiem, kad saņēmu no krievu toiterjeru audzētājiem video, kurā mana Fifī draiskojas kopā ar savu brālīti. Sirds vienkārši izkusa! Tajā pašā nedēļā jau vedu viņu mājās.
Aprīlī Fifī svinēs četru gadu dzimšanas dienu. Lai arī viņa sver nieka trīs kilogramus un ir augumā maza, viņas sirds ir piepildīta ar ļoti lielu drosmi un mīlestību. Viņas smalkums un graciozitāte padara viņu vēl īpašāku. Katrai peļķei, katram dubļu pikucim, augstu cilājot savās tā jau garās kājeles, viņa paiet garām. Vēl viņai patīk rotaļīgi patrenkāt kaķus. Uh, tad diena ir izdevusies, ja pastaigas laikā kādam ir likusi bēgt! Un vēl – lai arī augumā ir maza, balss viņai ir ļoti skaļa. Reizēm manai Fifī ir pamatīgi izdevies nobiedēt garāmgājējus. Mīļākais gadalaiks viņai ir vasara, kad savu melno kažoku var tā pamatīgi sildīt saulītē. Fifī ir vairāk nekā draugs. Patiesībā viņa ir mūsu ģimenes sirds.
Siltā laikā viņa vienu reizi nedēļā atnāk arī uz redakciju. Katrs stūrītis tiek izostīts, jo te jau reizēm paciemojas arī Brunis, Džaza un Niks.
— Inita Savicka
“Šopholiķis” Bruno
PAGAIDĀM VĒL 10 MĒNEŠUS VECAIS ČIHUAHUA BRUNO (ģimenē saukts par Bruni, “Dzirkstelē” – par Bruncīti) ļoti mīl apmeklēt veikalus kopā ar saimnieci. Protams, tiek nēsāts rokās. Citādi nemaz veikalā Bruno ienākt nedrīkstētu. Patiesībā viņu mazāk interesē preču izvēle un pirkšana. Suņuks šauda acis šurpu turpu un ķer pircēju un pārdevēju labvēlīgos skatienus. Viņš labprāt izrāda draudzību un raida mīļumu visiem, kuriem pēc tā kārojas.
Bruno ir pieradis pie cilvēku roku stiepieniem un glaudīšanas. Ja tiek klāt kādas dāmas (neatkarīgi no vecuma) rokai vai sejai, nolaiza. Varbūt reizēm izrāda pretestību, ja svešiniece grib Bruni paņemt rokās. Taču pretošanās ir koķeta un sīko zobiņu pieskārieni ir kā bučas. Bruno sevišķi ir iemīļojis vienu dāmu – Dzintras kundzi, kura strādā pie veikala kases Skolas ielas veikalā Gulbenē. Kad satiek, nespēj vien šķirties. Bruno ir draiskulis, dāmu mīlulis un to ļoti labi apzinās. Pašas mazākās dāmas suņuku mēdz dēvēt par trusīti. Tas tāpēc, ka Brunim pretstatā viņa sīkajam ķermenītim ir lielas un garas ausis.
— Diāna Odumiņa
Dzimušas vienā datumā
SUŅU DĀMA DŽAZA ir astoņus gadus veca, un viņas dzimšanas diena ir tajā pašā datumā, kad man. Es gribēju sunīti un aizgāju uz dzīvnieku patversmi “Astes un Ūsas” Alūksnē. Tur noskatīju sunīti, bet man no patversmes piezvanīja nākamajā dienā, ka manam izvēlētajam sunītim ir pārsteigums vēderā – vairāki kucēni. Nolēmu, ka paņemšu sunīti tad, kad viņai piedzims kucēni, taču veterinārārste mani mudināja paņemt kucēnu, jo mammīte bija sprigana rējēja, kurai noderētu dzīvošana laukos, nevis dzīvoklī.
Tā nu es savā 30 gadu dzimšanas dienas naktī saņēmu ziņu no veterinārārstes palīdzes, ka ir piedzimuši kucēni. Veterinārārste man ieteica izvēlēties to kucēnu, kurš piedzimis vistuvāk manam dzimšanas laikam. Un tā nu esmu Džazas īpašniece, kurai vārdu devu par godu džezam. Mani kopā ar Džazu var pamanīt gana bieži, un abas esam gluži kā podiņš ar vāciņu.
Ja vien ir tāda iespēja, es visur ņemu līdzi savu sunīti. Ir vietas, kur to nedrīkst, bet tad, ja vien sunītim mašīnā nav jāpavada ļoti ilgs laiks, viņa paliek automašīnā ar sev iekārtotu sedziņu un spilvenu. Mājās Džaza paliek ļoti reti, jo viņai ir mammas gēni un viņa ir liela rējēja. Divas reizes pie mums pat nāca policija, un Džazas pases kopija atrodas policijas iecirknī, kur man bija jāraksta paskaidrojums par sunīša riešanu. Tā nu man ir suns, kuram ir bijis vairāk darīšanu ar policiju nekā pašai saimniecei.
Jāatzīmē, ka Džaza vasarā un ziemā izskatās pavisam citādāk, jo esmu iemanījusies viņu noskūt. Pēc frizēšanas man mēdz jautāt, vai tas ir tas pats suns, jo Džazu vairs nevar pazīt.
— Diāna Lozko
Pa pusei rīdzinieks, pa pusei laucinieks
ČIHUAHUA NIKS JEB ĪSTAJĀ VĀRDĀ RIX ČIKS ARIZONA mūsu ģimenē nejauši nonāca jau sešus gadus vecs. Nu jau viņam ir deviņi un iesirms kažoks. Viņš ir liels mieramika un visiem kaķiem paiet garām, it kā viņus nemaz neredzētu. Ar citiem suņiem gan gadās visādi. Mazie pārsvarā ir draugi, bet lielajiem dažreiz uzrej pat ielas otrā pusē. Un vēl viņam ļoti nepatīk visas dzīvās un arī zīmētās radības televizorā. Tad viņš sparīgi skrien pie televizora un rej. Iespējams, ar domu, lai neviens pat nemēģina te ienākt viņa istabā! Cilvēki gan drīkst to darīt un aprieti netiek. Arī mētelīti aukstajā laikā Nikam patīk vilkt, jo ir taču siltāk. Bet vispār viņš ir bailīgs, jo baidās pat no čaukstošajām lapām, kuras vējš dzenā pa ietvi, nemaz nerunājot par skaļajiem rūcējiem mopēdiem un automašīnām. Gulbenē Niks pavada vasaras, bet rudenī dodas pārziemot uz galvaspilsētu.
— Pārsla Konrāde
