Radi sešās paaudzēs saista sevi ar šo vietu un jūtas kā viena liela ģimene
Jau reizes četras mazdārziņu pie dzimtas mājām Pils ielā Gulbenē šovasar ir pārravējušas māsas Maruta Blumberga un Ārija Samsonova, gaidīdamas Gulbenes pilsētas svētkus. To viņas piemin pirms Gulbenes pilsētas svētkiem, stāvot uz mājas sliekšņa. Tobrīd dzirdami luterāņu baznīcas zvani no tuvumā esošā dievnama. “Mēs varam pēc šiem zvaniem pārbaudīt pulksteni. Tātad ir 12.00,” saka Maruta.
Māsas ļauj ienākt nesen remontētajā viesistabā, lai kopā ar “Dzirksteli” pie kafijas tases pāršķirstītu albumus un izstāstītu savas mājas stāstu.
Šis nams ir pilsētas sirdī, vēsturiskajā centrā, Vecgulbenes muižas apbūvē, kurai ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Tieši zobārsta māja (vēlāk sardzes māja) arī ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēka atbilst 19.gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Saskaņā ar māsām pieejamo informāciju nams ir uzcelts 1879.gadā. Maruta teic – pašos pirmsākumos šī ir bijusi kalpu dzīvojamā māja. Ļoti pamatīga, ar biezām mūra sienām, ar skaistu arhitektūru. Augšstāvs ir no koka guļbūves. Ziemā, ja tur nekurina, nekas slikts nenotiek. Pelējuma neesot.
Apakšā ir pamatīgs pagrabs. “Mums patiešām ir sava bumbu patvertne. Otrā pasaules kara laikā tur bijis vācu armijas štābs. Pagrabs ir kā vēl viens šīs mājas stāvs, tikai pazemē. Iekšā ir izmūrētas velves ar sarkanajiem ķieģeļiem,” saka Maruta.
Māja ir ar tik bagātīgu vēsturi, ka gribas zināt, vai te kādreiz jūtama senu dvēseļu klātbūtne. Māsas teic: “Mājai ir ļoti laba aura. Visi, kuri te ienāk, jūtas labi. Laikam jau senču gari ir mierā ar to, ko te darām, kā dzīvojam.”
Mīlošā Ellenbergu pāra ģimenes ligzda
Pirmā no dzimtas šo īpašumu ieguva Marutas un Ārijas vecmāmiņas Olgas Jarganes māsa Emīlija (padomju gados gan ierēdņi viņu patvaļīgi pasē pārdēvējuši par Emmu), apprecoties ar kungu, kurš bija 25 gadus vecāks. Tas bija zobārsts Kārlis Ellenbergs, pēc izcelsmes liepājnieks.
“Emīlija bija skaista sieviete. Nākusi no pusgraudnieka ģimenes. Kārlis viņā iemīlējās un apprecēja. Tādi brīnumi notiek. Viņiem bija saticīga un sabiedriska ģimene, bet nebija savu bērnu. Onkulis teicis – ja pats nevarēs uzaudzināt gadu nastas dēļ, tad tādu atbildību neuzņemsies,” saka Maruta.
K.Ellenbergs māju Vecgulbenes muižas apbūves teritorijā no barona nopircis 1924.gadā. Tātad pirms 100 gadiem! Laikam jau šis vīrs bija barona cienīts kā zobārsts. 1935.gadā K.Ellenbergs ir saņēmis atļauju pārbūvēt savu māju.
Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas dega blakus esošais krogs, ugunsdzēsēji sapratuši, ka abas mājas izglābt neizdosies. Tā kā krogs bija jau stipri cietis no liesmām, glāba zobārsta māju, stāsta Maruta. Viņa no bērnības vēl atceras redzējusi kroga drupas, bet šodien šajā vietā ir vairs tikai laukums.
Zobārsta māja laika gaitā ir mainījusies. Tur, kur tagad ir kāpnes un balkoniņš, agrāk bijis uzraksts “Zobārsts”. Agrāk koka balkons bijis apkārt visai mājai.
Maruta ar apbrīnu piemin onkuļa K.Ellenberga personību. Viņš – estēts, kuram tuva dzejas un filozofijas pasaule. “Gulbenes Ziņās” 1928.gada 11.septembrī ir publicēts K.Ellenberga dzejolis, kur ir rindas: “Dzīvē mīlēt steidz, mīlē dziļi, klusi.” Vēl “Gulbenes Ziņās” 1929.gada 1.aprīlī ir publicēta šā autora eseja, kurā teikts: “Laime ir abstrakts priekšmets — noģiedams. Viņa attiecas uz cilvēka gara stāvokli — tātad ir meklējama pašā cilvēkā un nevis ārpus viņa — ārējā pasaulē.” Maruta stāsta – onkulis un tante bijuši ticīgie, aktīvi darbojušies Vecgulbenes luterāņu draudzē.
“Izpildās 35 darba gadi pazīstamajam Gulbenes zobārstam K.Ellenbergam,” rakstīja “Gulbenes Ziņas” 1933.gada 15.septembrī. Zobārsta grādu un diplomu viņš ieguvis 1898.gadā Pēterburgā pēc pārbaudījumiem Kara medicīnas akadēmijā. Maruta zina stāstīt, ka Pēterburgā K.Ellenbergam arī izsniegts apliecinājums par viņa teicamajām vācu valodas zināšanām, kas ļauj šo svešvalodu mācīt arī citiem.
Kā zobārsts K.Ellenbergs sākumā praktizējies Valmierā, bet no 1911.gada bez pārtraukuma viņam ir zobārsta prakse Gulbenē. Viņš ir darbojies Gulbenes pilsētas valdē, par to liecina ieraksts “Gulbenes Ziņās” 1931.gada 13.aprīlī, bet šis pats laikraksts 1934.gada 1.novembrī ir pieminējis, ka K.Ellenbergs ir Vecgulbenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) priekšnieks.
Maruta stāsta, ka ģimenes arhīvā bijusi fotogrāfija, kurā redzams, kā K.Ellenbergs ievieto laika kapsulu Vecgulbenes BUB būves pamatos. Šo attēlu Maruta un Ārija nodevušas glabāšanā novada vēstures un mākslas muzejam. K.Ellenbergs vēl ir bijis arī Vecgulbenes alus darītavas revīzijas komisijas sastāvā, par to liecina ieraksts laikrakstā “Ekonomists” 1939.gada 15.novembrī. Maruta zina stāstīt, ka onkulis bijis alus brūža līdzīpašnieks.
Māju uzdāvina, lai tur uzaug radu bērni
Padomju gados zobārsta māja tika nacionalizēta. Pēc Josifa Staļina nāves K.Ellenbergs atguvis savu māju Vecgulbenē. Viņš pats ar sievu Emīliju tajā laikā bija pārcēlies uz dzīvi Liepājā. Ellenbergi gribējuši, lai māja paliek Emīlijas radiem. 1955.gada 20.jūlijā onkulis oficiāli nokārtoja mājas pārdošanu, saka Maruta.
1955.gada 27.augustā “Sarkanajā Starā” ir rakstīts, ka Dzintars Zīverts, iznākot no notariāta kantora, saka, ka “tagad beidzot viņam un viņa ģimenei būs pašiem savs dzīvoklis”. Teikts arī, ka D.Zīverta īpašumam Pils ielā steidzami ir nepieciešams remonts. Tā ir tā pati māja. Maruta izskaidro, ka K.Ellenbergs bija pilnvarojis D.Zīvertu tālāk pārdot māju paša sievai Birutai un viņas brālim. Taču faktiski tas bija dāvinājums ar norunu, ka Ellenbergu vecumdienās par viņiem parūpēsies radi.
Dzintars ar sievu Birutu (Marutas, Ilgoņa un Ārijas vecāki) apmetās uz dzīvi zobārsta mājas pirmajā stāvā un Birutas brālis Artūrs Jargans ar ģimeni (sieva Ausma un dēls Aivars) – otrajā stāvā. Viņi turējuši Ellenbergiem doto solījumu un patiešām parūpējušies par Emīliju, kad viņa Liepājā bija mūžībā pavadījusi savu mīļo vīru Kārli un vecumdienās atgriezās Gulbenē. Te viņa, radu mīlēta, sagaidīja savu pēdējo stundiņu.
“Man bija 2 gadi, kad mēs pārcēlāmies dzīvot uz māju Vecgulbenē,” atmiņās dalās Maruta. “Šī māja ir tāda, kura pulcē kopā dzimtu. Mūsu mammas Birutas griba bija, lai nākotnē māja pārietu mantojumā vienādās daļās visiem četriem viņas mazbērniem. Tās ir manas meitas Marika un Aiga, māsas Ārijas dēls Andrejs un jau mūžībā esošā mūsu brāļa Ilgoņa meita Ieva. Savukārt mūsu bērniem ir savi četri bērni – Rūta, Emija, Paula un Agate. Bet Ārija ir ne tikai vecmāmiņa, bet arī vecvecmāmiņa diviem puikām – Gustavam un Lūkasam. Tā nu iznāk, ka ar zobārsta māju saistītā dzimta 100 gadu laikā ir augusi, aptverot sešas paaudzes. Bērni saka – nekad šo māju nepārdos. Te pulcējamies kopā jubilejās, svētkos. Protams, ir cerība, ka pienāks diena un kāds no jaunās paaudzes gribēs te, mūsu mājā, apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Mūsu bērni tepat vien ir – Latvijā. Neviens nav labāku dzīvi atradis ārzemēs.”
Ārija saka – vecmāmiņa Olga, kura dzimtas mājā no mazām dienām līdz mūža galam bija kopā ar mazbērniem, vienmēr mācījusi, ka svarīgi visiem radiem būt kopā un visu mūžu palīdzēt cits citam. “Mēs tā arī dzīvojam. Esam kā viena liela ģimene gan priekos, gan bēdās,” piebilst Ārija.
Bet Marutai ir savs stāsts par vecmāmiņu: “Jau biju studente, kad viņa mani joprojām lutināja ar konfektēm. Arī pēdējoreiz, kad braucu uz studijām Liepājā, deva līdzi konfektītes, bet man nebija, kur tās ielikt. Vecmammai teicu, ka nākamreiz iedos. Bet viņa bilda, ka nākamās reizes var arī nebūt. Un tā arī notika. Viņa mani mājās nesagaidīja. Un es visu mūžu sev pārmetu, ka toreiz tās viņas dotās konfektes nepaņēmu.”
Marutas un Ārijas bērnība saistās gan ar dzimtas mājām un mīļajiem tuviniekiem, daudzi no kuriem jau mūžībā, gan ar Vecgulbenes vidi kopumā. Abas māsas un brālis, kā arī brālēns Aivars ir mācījušies skolā, kura savulaik atradās Sarkanajā pilī. Arī Marutas meitas un Ārijas dēls tur skolojušies.
“Manai meitai Aigai bija pēdējais izlaidums Sarkanās pils skolā 2004.gadā,” saka Maruta, kura pati bijusi šīs skolas direktore 18 gadus. Viņai un māsai Ārijai ir prieks, ka viņu un brāļa Ilgoņa bērni visi ir atraduši savu vietu dzīvē, ieguvuši labu izglītību.
